Meklē iespējas izveidot glābējsilīti

Glābējsilītes izveides projektu virza Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas bērnu nodaļas vadītājs Dzintars Marnauza. Viņš skaidro, ka bērniņu pamešana pasaulē notiek, cilvēki ir ļoti dažādi. Glābējsilītes mērķis ir glābt to zīdaiņu dzīvības, kuru vecāki ir gatavi paveikt noziegumu. Tas ir labāk, nekā, ja bērnu iemet miskastē, vārtrūmē vai aprok mežā, uzsver Marnauza. Ārsts stāsta, ka kompānija Gedeon Richter ir gatava palīdzēt šo projektu īstenot, organizējot labdarības akcijas, lai vāktu ziedojumus. Šobrīd tiek meklēti projekta krustvecāki – kāds sociāli atbildīgs Ventspils uzņēmums vai privātpersona.

Glābējsilītes izveide maksā aptuveni 10 tūkstošus latu. Lai to izveidotu, ir īpašas prasības, tai skaitā ir vajadzīga vieta ar diskrētu pieejamību no ārpuses, un labu pieeju medpersonālam no iekšpuses, informē Marnauza.  

Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas valdes loceklis Dainis Gīlis uzskata, ka šī iecere ir ļoti laba, slimnīcas vadības līmenī tā šobrīd tiek apspriesta un tiek apzināta nepieciešamība. Šādas glābējsilītes izveide Rīgā jau ir pierādījusi, ka tāda vajadzība Latvijā ir.

Ventspils bāriņtiesas vadītāja Zaiga Rudņicka informē, ka pēdējos gados ir bijuši divi gadījumi, kad pamesti zīdaiņi. Pēdējais gadījums notika 2007. gada martā, kad pie krīzes centra Paspārne atstāti bērnu ratiņi ar aptuveni piecus mēnešus vecu puisīti. Toreiz noskaidrojās, ka aizbraucot uz ārzemēm bērnu pameta māte, jo viņai nebija kur mazuli atstāt. Sievietei tika atņemtas aizgādnības tiesības un bērns nodots adopcijai.

Neilgi pirms tam kāda jaundzimusi meitenīte atrasta Inženieru ielas mājas kāpņu telpā. Bērniņš bijis dažas stundas vecs un tas tika nogādāts Ventspils slimnīcā, kur viņu nosauca par Martu Saulīti. Arī šis mazulis drīz vien atrada jaunu ģimeni. Iespējams, ka šādu zīdaiņu pamešanas gadījumu ir vairāk, taču mēs par tiem neuzzinām, jo ir noticis noziegums. Rudņicka domā, ka lai šādi noziegumi nenotiktu, un bērni netiktu atstāti vietās, kur viņus var nepamanīt, glābējsilītes izveide būtu ļoti apsveicama.

Bāriņtiesas vadītāja skaidro, ka glābējsilītē ievietots bērns, kura vecāki nav zināmi, tiek definēts kā atradenis. Tādēļ bāriņtiesai ir iespējas ātrāk sakārtot viņa dzīvi nododot adopcijai. Citos gadījumos ir sarežģīts process ar aizgādnības tiesību atņemšanu un paiet ilgs laiks, kamēr bērniņš kļūst juridiski brīvs un var tikt adaptēts.  

Arī Ventspils bērnu nama vadītāja Mārīte Laipniece glābējsilītes izveides ieceri atbalsta, jo dzīvē situācijas ir ļoti dažādas, tādēļ ir labi, ka izmisuma brīdī bērnu var ievietot glābējsilītē nevis pamest citur. Viņa nedomā, ka tas rosinās bērnus pamest biežāk, to ir pierādījusi Rīgas glābējsilīte, kur gada laikā ievietoti četri mazuļi, kas priekš Rīgas nav īpaši daudz.

Tikmēr piecu dēlu māmiņai Sanitai Siderei liekas šausmīgi, ka tādas glābējsilītes vispār ir vajadzīgas. Viņa uzskata, ka bērniņa pamešanai nav nekāda attaisnojuma – ne līdzekļu trūkums, ne citi apstākļi. Un tas, vai mazuli pamet vārtrūmē vai ievieto glābējsilītē, šo nodarījumu pēc būtības nemīkstina.

Fakti:

Jau 12. gadsimtā netālu no Vatikāna, pēc pāvesta Innocenta III pavēles baznīcā tika iebūvēta vieta, kur sieviete, nepamanīta, varēja atstāt mazuli.

Pirmais inkubators bērnu dzīvību glābšanai 2000.gada aprīlī uzstādīts Vācijā, Hamburgā. Kopš tā laika Vācijā tādi uzstādīti vairāk kā 75 vietās.

Mūsdienās šādas vietas, kur var atstāt jaundzimušo, ir daudzās valstīs, t.sk. Itālijā, Dienvidāfrikā, Beļģijā, Čehijā, Austrijā, Šveicē un Japānā.

Latvijā pirmā glābējsilīte – vieta bērna dzīvībai – 2009.gada 8.septembrī uzstādīta Rīgā, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā.