Ej bekot!

Lai arī daudzi bekotāji atzīst, ka pats galvenais ir nevis salasīto sēņu daudzums, bet pie dabas krūts pavadītais laiks, tomēr pastaigas vērtība ievērojami pieaug, ja grozā gozējas apaļīgas baravikas samtaini brūnām cepurītēm, sprigani, koši dzelteni gaileņu vīriņi, plati bērzlapju lietussardziņi un stingri podiņi.

Tomēr ne visi pēc sēnēm dodas uz mežu. Citi izvēlas tās iegādāties tirgū, kur sēņu sievas un vīri, izlikuši apskatei un pirkšanai baravikas, apšu bekas un gailenes, izkārtojušies rindā iepretī slēgtajam paviljonam.

Viena sēņu tirgotāja piesaista ar rūpīgi notīrītām un izcilām gailenēm. Tā ir Gintas kundze, kas sēnes lasījusi kopā ar dēlu un vedeklu. «Viņi dzīvo Īrijā, bet, atbraukuši ciemos, ar lielu prieku devās sēņot. Mūsu mežus nevar aizmirst.» Ginta dzīvo aiz Irbes upes, bet sēnes uz Ventspils tirgu ved ne pirmo reizi, viņai izveidojies jau savs pircēju pulciņš.

Tomēr sēņu lasīšana ir arī bīstama nodarbe – svētdienas vakarā salasītas ne vien sēnes, bet arī veselas 20 ērces. (Tieši šī iemesla dēļ daudzi izvairās no tīkamās sēņošanas nodarbes.) Tomēr sieviete ir pārliecināta, ka nekas ļauns nevar notikt: «Vai jūs nedzirdējāt? Daktere televīzijā stāstīja, ka veselas ērces kodiens ir kā pretinde slimajai!» Par to nav dzirdēts, taču svarīga ir pati pārliecība – ar mani nekas nenotiks, un – nenotiek arī! Gailenes vairāk iecienījušas augt zemākās vietās, bet baravikas – silos. Ziemai sēnes saglabā saldējot – tad tās uz pannas nonāk kā svaigas.

Visu augustu, no 3. līdz 26. datumam, vienīgā baraviku tirgotāja bijusi Zelma. Viņa uzskata, ka īsta sēne ir maza un stingra: «Vecas pļockas ir indīgas, tādas cilvēkiem nedrīkst piedāvāt!» Arī viņai ir savas kundes, kas sēnes ņem kastēm. Ar sēņu lasīšanu nodarbojas vīrs Aivars, ar divriteni izbraukājot lielus gabalus pa Popes meža ceļiem.

Latvijā sēņotāji lasa vien kādas 20–30 no aptuveni 200 derīgajām sēņu sugām, pārsvarā cepurīšu. Un pareizi dara, jo tādējādi viņi izvairās no neēdamo un indīgo sēņu nonākšanas grozos un pēc tam galdā.

Starp citu, Latvijā kopumā līdz šim konstatēts apmēram 4100 sēņu sugu, no kurām 1100 ir cepurīšu sēnes, ap 120 – piepju sēņu, bet ap 50 – dažādu pūpēžu sēņu sugu. Pārējās galvenokārt ir dažādas mikroskopiskās sēnes, kas izraisa augu, dzīvnieku un cilvēku slimības vai arī sastopamas apkārtējā vidē – gaisā, ūdenī un augsnē. Sēņu sugu skaitu pasaulē vērtē nedaudz vairāk nekā 56 000.

Sēnes aug ātri - 1 līdz 2 cm diennaktī, bet sēņu dzīve ilgst 10–11 dienas, un – jo karstāks laiks, jo sēnēs vairāk tārpu, un otrādi. Daudzas sēnes veido ciešu saistību ar dažādu augu, pārsvarā koku, saknēm, no kurām saņem barības vielas un ūdeni. Ar noteiktām koku sugām ir saistītas noteiktas sēņu sugas. Tas parādās arī sēņu latviskajos nosaukumos, piemēram, apšu bekas, bērzu bekas, priežu bekas u.c.

Tamāra, Pārventas pasta nodaļas darbiniece, svētdien sēņojot atradusi savdabīgu baraviku, pareizāk sakot, sēņu mammu, kam uz galvas uzrāpies viens, varbūt pat divi baravicēni. (Cik pazīstama situācija arī cilvēku vidū!) Tamārai un viņas vīram ir sava baraviku vieta mežos pie Ķesteriem. Un, lai arī svētdien visi meži bijuši pilni ar sēņotājiem, kopumā salasīts ap 50 baraviku. Daļa no guvuma tikušas pagatavotas maltītei, taču lielākais vairums nonāks kaltēties. Tamārai ir vislabākā kaltēšanas ierīce – malkas plīts un vīra pagatavots rāmis, pārvilkts ar sietu.

Sēnes citu tautu skatījumā:

Angļi pārsvarā atzīst tikai šampinjonus, trifeles un lāčpurnus.

Itāļi par delikatesi uzskata pūpēžus, savukārt sviesta bekas – par mazāk vērtīgām un pat bīstamām.

Francijā par neēdamām sēnēm uzskata bērzlapes.

Vācijā kopš seniem laikiem baravikas izmantoja ādas vēža dziedēšanai.

Sumatras salas tautu ticējumi vēsta, ka dievi pirmos cilvēkus ir izveidojuši tieši no sēnēm.

Tālo Austrumu tautas tic, ka jaundzimušo bērnu dvēseles uz zemes parādās pūpēžu veidā.

Mušmires kā dopinga avotu pirms cīņām izmantoja senās skifu un vikingu ciltis.     Seno Skandināvijas tautu kareivji pirms kaujām ēda mušmires. Guvuši spēcīgu uzbudinājumu, tie bez īpašām bailēm un pārdomām spēja varonīgi cīnīties.

Mušmires, lai sasniegtu transa stāvokli, savā arsenālā izmantoja Čukotkas šamaņi.

Arī senās maiju ciltis savos rakstos tika stāstījušas par sēnēm. Galvenais, ko cienījušas šīs senās ciltis, bijušas sēņu halucinogēnās īpašības.   

Savukārt senajā Ķīnā sēni (čži) uzskatīja par svētuma un nemirstības simbolu, īpaši tad, ja tā auga uz ļoti veciem kokiem vai blakus tiem. Ar šo sēni rokā ir attēlota nemirstības feja Ma-gu, aizbildne visiem, kas nonākuši nelaimē.