Karš kliedē ilūzijas par brāļu mīlestību

Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā zinātnieks nespēj neko padarīt, kā vien sekot līdzi ziņām no dzimtenes, nemitīgi visu laiku sazinoties ar draugiem un radiem, lai uzzinātu, kā viņiem klājas, kur viņi ir, kas ar viņiem notiek.

Pastāstiet par sevi, kā jūs nonācāt Ventspilī.

– Esmu radioastronoms, astrofiziķis no Nacionālās zinātņu akadēmijas Harkivas Radioastronomijas institūta. Maniem vecākajiem kolēģiem ir kontakti ar zinātniekiem no Ventspils Starptautiskā Radioastronomijas centra, un jau 2019. gadā viņi mani informēja, ka ir tāda iespēja saņemt stipendiju, lai varētu stažēties jūsu pilsētā. Es atbraucu uz šejieni stažēties jau otro reizi. Pirmā vizīte bija 2020. gadā no janvāra līdz jūnija vidum. Mana pašreizējā stažēšanās notiek no 2021. gada 1. novembra līdz 2022. gada marta beigām. Pa šiem mēnešiem es divas reizes biju aizbraucis uz Ukrainu, lai veiktu vērojumus ar mūsu zemo frekvenču radioteleskopu – vislielāko pasaulē šajā diapazonā. Pēdējo reizi atgriezos no Ukrainas 3. februārī, bet 25. datumā plānoju atkal lidot uz Harkivu, lai turpinātu vērojumus. Taču 24. februārī Krievijas Federācija īstenoja uzbrukumu manai valstij, un mans brauciens tika atcelts.

Kāds stāvoklis bija Harkivā, kad jūs tur bijāt pēdējo reizi?

– Situācija visus šos gadus, sākot ar 2014. gadu, pie mums bija pietiekami mierīga, es pat teiktu, bezrūpīga. Ne pēdējo lomu tajā nospēlēja mūsu Bruņotie spēki, jo tiem 2014. gadā izdevās atbrīvot lielu daļu okupētās Doņeckas un Luganskas apgabalu teritorijas un tādējādi lokalizēt konfliktu. Pēdējo dažu mēnešu laikā Krievija bija koncentrējusi savu karaspēku un militāro tehniku pie Ukrainas teritorijas. Par to sāka kliegt visa pasaule – Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritānija, visas pasaules izlūki. Taču mūsu vara, es uzskatu, noziedzīgi, teju nekā nereaģēja uz to, vismaz publiski. Turklāt decembrī un janvārī visa politiskā elite aizgāja atvaļinājumā vairāk nekā uz mēnesi! Mums sacīja: viss ir mierīgi, nekā nebūs, jūs visu izdomājat.

Harkiva vienmēr bijusi lojāli noskaņota pret Krieviju, jūsu pilsētā vēsturiski dzīvojis daudz krievu. Palabojiet mani, ja kļūdos.

– Ukrainā jēdziens krievs un krieviski runājošs – nav viens un tas pats. Kopš padomju laika, kad cilvēki brīvi pārvietojās pa visu Padomju Savienību, daudziem Harkivas iedzīvotājiem radi, draugi, kolēģi, tuvi cilvēki dzīvo dažādās Krievijas pilsētās. Tādēļ daudziem manas pilsētas iedzīvotājiem 2014. gada notikumi, kad Krievija anektēja Krimu un sākās karš Donbasā, šķita kaut kas pārāk tāls. Plašās aprindās klīda tāds viedoklis: Krimas iedzīvotāji un Ukrainas austrumu apgabala iedzīvotāji ļoti stipri vēlējās un aizgāja no mums; liksim viņus mierā, un Krievija tālāk neies. Un līdz pēdējam Ukrainas ievērojama daļa (jo īpaši valsts austrumos – piemēram, Harkivā) bija pārliecināta par to, jo nez kādēļ līdz šim (pat pēc 2014. gada) Krieviju un Krievijas iedzīvotājus uzskatīja ja ne par draugiem un tuviem cilvēkiem, tad vismaz par drošiem cilvēkiem un valsti kopumā. Šobrīd varu sacīt, ka tas bija nepamatots naivums un bezrūpība no manu tautiešu puses. Bet, iespējams, arī nevēlēšanās uzplēst vecas brūces, paaugstināt saspringtības gaisotni. Tagad visas maskas ir norautas, un ilūzijas par Krieviju un krievu brāļu mīlestībai ir zudušas uz visiem laikiem. Karš visiem ukraiņiem palīdzēja atžirgt.

Kas no jūsu tuviniekiem šobrīd dzīvo Ukrainā?

– Mana mamma atrodas ārzemēs, viņa aizbrauca no Ukrainas vēl pirms kara sākuma. Mana māsa, kurai ir divus gadus vecs bērniņš un kura gaida savu otro bērniņu, jau ir astotajā vai devītajā mēnesī, dzīvo Sumu apgabalā. Šajā reģionā ir salīdzinošo mierīgi, un pagaidām nenotiek nežēlīgas apšaudes kā Černigovā, Harkivā, Kijivā, Mariupolē un Kijivas apgabalā. Viņas vīrs strādā kara struktūrās un patlaban, iespējams, ir iesaistīts kara darbībās. Manas tantes ar ģimenēm, brālēni un māsīcas arī dzīvo Sumskas apgabalā. Harkivā man ir daudz draugu, paziņu, kolēģu, Daļa no viņiem tagad bija spiesti aizbraukt uz citiem valsts reģioniem vai uz ārzemēm.

Ko jums stāsta jūsu draugi un kolēģi no Harkivas?

– Tā kā šobrīd Ukrainā nereti mēdz būt problēmas ar sakariem, mobilo pārklājumu, elektroapgādi, tad ziņas no turienes smeļamies no vieniem un tiem pašiem avotiem – oficiālajām militārās vadības mājaslapām sociālajos tīklos, kā arī no ukraiņu vispārnacionālajiem un vietējiem Harkivas telegramkanāliem, kur nepārtraukti tiek ievietotas jaunākās ziņas.

Daudzi zina par to, ka jūsu pilsētā iznīcināja Brīvības laukumu.

– Tas bija kārtējais psiholoģiskās iedarbības mēģinājums, lai salauztu un iebiedētu cilvēkus. Tāpat kā nežēlīgās dzīvojamo kvartālu apšaudes, kur nav un nekad nav bijusi nekāda kara infrastruktūra. Jāņem vērā, ka Harkiva ir viena no lielākajām Ukrainas pilsētām, kur dzīvo aptuveni pusotrs miljons cilvēku, bet platība sasniedz 350 kvadrātkilometrus. Pēc platības mūsu pilsēta salīdzināma ar Rīgu, bet pēc iedzīvotāju skaita – tuvu Latvijas iedzīvotāju kopējam skaitam. Tādējādi Harkiva ir blīvi apdzīvota pilsēta. Un, kad uz dzīvojamām daudzstāvu mājām aviācija met bumbas, kad uz tiem krīt spārnotās raķetes, kad iznīcina veselus dzīvojamos kvartālus, izmantojot artilērijas sistēmu Grad, tad nosaukt to par ukraiņu tautas genocīdu būtu ļoti maigi pateikts.

Taču Krievijas avoti nemitīgi apgalvo, ka dzīvojamie kvartāli un civilie iedzīvotāji netiek skarti.

– Ir liels daudzums video, fotomateriālu un citu pierādījumu tam, ko šie necilvēki dara Ukrainā – tas viss ir redzams internetā, brīvā piekļuvē. Es ļoti ceru, ka visa pasaule jau ir sapratusi, ka Krievija melo visu savu jaunāko laiku vēsturi! Starp citu, tieši tagad dati par visiem KF noziegumiem Ukrainā rūpīgi tiek dokumentēti nākotnes tribunālam. Esmu pārliecināts, ka izvairīties no soda viņiem neizdosies. Mūsdienu Krievijas militāro noziegumu vēsture aizsākusies 90. gados ar Moldovu, pēc tam turpinājās divos Čečenu karos, kuros bija iznīcināti simtiem tūkstošu mierīgo iedzīvotāju. Pēc tam bija Gruzija, kuras daļa teritorija tika okupēta, bet tālāk bija Krima. Nekādas jūtamas reakcijas no Rietumiem (arī no visas pasaules) uz visiem šiem notikumiem nesekoja. Un pat tagad, kad katru dienu Ukrainas teritorijā tiek veikti kara noziegumi, Krievija joprojām nav atslēgta no SWIFT sistēmas, lai gan lēmums jau ir pieņemts. Daļa banku (!) sola atslēgt no sistēmas tikai 12. martā!

Vai jums ir informācija par to, cik ļoti Harkiva ir sagrauta, kāds ir civilo iedzīvotāju bojāgājušo skaits?

– Godīgo sakot, man vairāk ir informācija par visu Ukrainu. Līdz 2. martā Ukrainā bombardēšanas laikā aizgāja bojā vairāk nekā divi tūkstoši iedzīvotāju (saskaņā ar Ukrainas ārkārtējās situācijas dienesta datiem). Tika nogalināti aptuveni četrdesmit bērnu. Tagad šis skaitlis ir daudz lielāks, jo 3. marta raķešu uzbrukums blīvi apdzīvotajiem Černigovas rajoniem laupījušas 47 dzīvības. Harkivā šobrīd guļamrajonos masveidā met bumbas, nepārtraukti iet bojā un tiek savainoti mierīgie iedzīvotāji.

Kādas pilsētas tiek pakļautas vissīvākajiem uzbrukumiem?

– Černigova, Mariupole, Harkiva, Kijiva, Hersona, Žitomira. Hersonā, cik man ir zināms, ir ieņemtas apgabala administrācijas ēkas, tomēr vietējā vara turpina pildīt savas funkcijas. Ieņemts arī televīzijas tornis un tagad tiek pārraidīti tikai Krievijas kanāli. Zināms, ka no Krimas tur ieradās speciālisti propagandas sižetu izveidei Krievijas televīzijā par to, ka vietējie iedzīvotāji priecājas par atbrīvošanu no fašistiem un neonacistiem. Tajā pašā laikā Hersonas, Zaporožjas apgabalos, pilsētā Melitopolē, Novaja Kahovkā notiek proukrainas protesta akcijas ar nacionālo simboliku un lozungiem, kuros iedzīvotāji, starp citu, paziņo: «Krievijas kuģi, ej ...!» Aktīvi darbojas teritoriālā aizsardzība, kur piedalās parastie pilsoņi – ciemu iedzīvotāji, mednieki utt., partizāni, kas izmanto Molotova kokteiļus jeb, kā tos tagad pie mums sauc banderiešu smūtijus.

Jūsuprāt, vai Krievija cerēja uz to, ka liela daļa Ukrainas iedzīvotāju nav apmierināti ar pašreizējo varu?

– Ukraiņi – tā ir tāda nācija, kas lielākoties vienmēr ir neapmierināta ar vadošo varu. Atzīšos, ka es arī esmu ārkārtīgi neapmierināts ar pašreizējo varu – ar to, kā tā rīkojās miera laikā; pret varu kara darbībā man pretenziju nav. Taču, ja ukrainis ir neapmierināts ar savu varu, tad tas absolūti nenozīmē, ka viņš vēlas dzīvot citā valstī jeb ka viņš vēlas, lai viņam kāds palīdzētu gāzt valdību. Mēs paši tiksim galā, kas mums patīk un kas mums nepatīk. Harkivā visi zina Mihailo Dobkinu, bijušo apgabala gubernatoru, kurš vienmēr iestājies par draudzību ar Krieviju, pat pēc 2014. gada. Taču tagad pat tādi cilvēki kā viņš saka, ka ir ļoti vīlušies Krievijā.

Kā jums šķiet, vai Rietumi izdarīja visu, lai novērstu karadarbību Ukrainā?

– Es uzskatu, ka pasaules sabiedrība neizdarīja teju neko no tā, ko varēja un ko tai vajadzēja izdarīt. No vienas puses, Rietumi kliedza par mums izteiktajiem draudiem, kad Krievija pulcināja savu karaspēku pie mūsu robežām, bet, no otras puses, – neko nedarīja, lai šo bīstamību novērstu. Visām sankcijām pret Krieviju, par kurām Rietumu valstis vēl tikai runā, vajadzēja būt ieviestām jau 2014. gadā! Jo mūsu prezidents Zelenskis sen – vēl pirms šī iebrukuma – lūdz ieviest preventīvas sankcijas, ieskaitot atslēgšanas no SWIFT, pilnu embargo uz gāzi un naftu un citus ierobežojumus. Turklāt pastāvošajai valdībai jau sen vajadzēja uzrunāt ASV par militārās savienības slēgšanu ar Ukrainu ārpus NATO, kā tas ir izdarīts ar Izraēlu, Dienvidkoreju, Japānu. Domāju, tas varētu novērst šodienas notikumus Ukrainā. Tomēr pašreizējā Ukrainas vadība un tās prezidents aizbildinās ar to, ka, redz, tādā gadījumā Ukraina nevarēs iestāties NATO. Rietumu valstis arī tagad atsakās slēgt debesis virs Ukrainas, aizbildinoties ar to, ka tas nozīmēs karu ar Krieviju! Taču arī Krievija mums līdz šim nav pasludinājusi karu.

Kas vai kurš varētu apturēt Krievijas karadarbību Ukrainā?

– Ja būtu ideālists, varētu atbildēt tā: Krievijas tauta. Taču es lieliski apzinos, ka vismaz divas trešdaļas Krievijas iedzīvotāju atbalsta viņu prezidenta un valdības darbības pret Ukrainu. Viņi tic, ka Krievija cīnās ar fašistiem, nacistiem vai ar ko tur viņi karo SVEŠĀ TERITORIJĀ? Tādēļ man ir cerības tikai uz sankcijām pret Krieviju, pilnīgu tās izolāciju, plus, ka Ukrainai tiek piegādātas pretraķešu un pretgaisa kompleksi un kaut vai vecas lidmašīnas. Uz sauszemes mūsu armija ir spēcīgāka par Krievijas, un, ja mums būtu atbalsts no gaisa, tad mēs sakautu agresoru ļoti ātri. Šobrīd Ukraina demonstrē visai pasaulei savu varoņdarbu, pretojoties otrai, kā tiek uzskatīts, pēc jaudas spēcīgākajai pasaulē armijai.

Kā jūs vērtējat atbalstu Ukrainai Latvijā?

– Mītiņā atbalstam Ukrainas tautai es iepazinos ar jūsu augstskolas rektoru un pilsētas domes priekšsēdētāju. Viņi man izteica atbalsta vārdus. Tas pats izskanēja arī no maniem kolēģiem augstskolā. Tajā dienā Harkivā tika palaistas raķetes, diennakts laikā aizgāja bojā 21 mierīgais iedzīvotājs un 112 tika ievainoti. Ņemot vērā to, ka Latvija – tā ir maza valsts, jūsu palīdzība mums ir milzīga. Ukraiņiem šobrīd svarīgs ir jebkurš atbalsts. Mēs novērtējam arī to, ka, sākot ar 2014. gadu, Baltijas valstis sauc lietas īstajos vārdos, proti, ka Krima ir anektēta un Ukrainas austrumos visus šos gadus uzturējās Krievijas armija, un vienmēr atbalsta sankciju ieviešanu pret agresorvalsti. Paldies jums par tādu atbalstu!

Kā domājat, kad jūs varēsiet atgriezties mājās?

– Ceru, ka tuvākajās nedēļās. Ļoti ceru, ka Rietumu valstis mums palīdzēs un karš tuvākajā laikā beigsies ar Ukrainas uzvaru.