Dace Andersone: ''Latvijas nākotne ir ražotājos''

Dace vada arī Latvijas Putnkopības asociāciju. Viņa tic, ka Latvijas nākotne ir ražotājos, un cer, ka to reiz sapratīs arī pie varas grožiem esošie.

Kā jūs nonācāt līdz vistu audzēšanai?

– Gan es, gan vīrs esam būvnieki, joprojām strādājam būvniecībā. Arī mūsu vecāki nav zemnieki, tā nav mantota nodarbe. Pirms pieciem gadiem izdomāju, ka gribu saprast, ko ēdu es un mani bērni, un būt pārliecināta par to, ka gaļa, ko iegūst, ir man derīga un manam uzturam vērtīga. Izdomājām, ka vajag pamēģināt. Sākām ar piecām dējējvistām šķūnītī, ko uz ziemu atdevām zemniekiem. Pēc ziemas, kad savu olu nebija, man jau bija vieglāk pierunāt vīru. Teicu – varbūt pamēģinām vēl piecus gaļas putnus? Kad rudenī bija iespēja nogaršot pašu izaudzēto vistas karbonādi, nākamgad man bija vēl vieglāk vīru pierunāt. Sākumā viss notika sezonāli, jo zināšanu par šo lietu bija precīzi nulle. Visu iemācījāmies pašmācības ceļā, ieguldot līdzekļus no pamatdarba. Pēc pieciem gadiem mums joprojām ir vienīgā Latvijā atzītā un reģistrētā mobilā mājputnu kautuve ar gaļas sadali.

Cik jums šobrīd ir putnu?

– Skaits katru nedēļu mainās, jo viss ir atkarīgs no pasūtījumiem. Šobrīd mums ir vairāk nekā tūkstotis gaļas putnu, bet tas nenozīmē, ka tie visi ir kaujamā vecumā. Kauju tik, cik man pasūta, jo šī nav rūpnīca, strādājam pēc pieprasījuma. Olas ir tikai pašpatēriņam. Tas joprojām nav bizness, tā ir sekošana idejai.

Kad vienojāmies par sarunu, teicāt, ka esat slēgta saimniecība. Ko tas nozīmē?

– Katrai saimniecībai ir jāievēro biodrošības noteikumi un izstrādātais biodrošības plāns. No ārpuses cilvēks pat neapzināti var saimniecībā ienest kaut ko putniem bīstamu. Ņemot vērā to, ka ir veikti milzīgi ieguldījumi no ģimenes budžeta, ļoti cenšamies ierobežot pilnīgi jebkāda veida ierašanos saimniecībā.

Kas bija vērtīgākie izglītošanās avoti – kādi kursi, interneta saturs? Kur meklējāt informāciju?

– Tā primāri ir paša cilvēka spēja izburties cauri Latvijas likumdošanai konkrētajā tēmā. Ir jāspēj izlasīt biodrošības noteikumus, reģistrēt novietni, ganāmpulku. Tad jau seko iespēja klausīties dažādas lekcijas, seminārus, bet tur savukārt jāspēj izvērtēt lektoru. Kad mēs sākām, bija lekcijas un semināri, ko rīkoja gan Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs, gan citas biedrības. Tās vadīja lektori ar izglītību. Šobrīd jau seminārus var vadīt visi, kam nav slinkums.

Kā dzīvo gaļas vistiņas?

– Lai gala produkts būtu pircējam acij tīkams, garšai tīkams, ir jāizdara noteiktas lietas, lai dzīvnieks būtu vesels, tīrs, paēdis, padzēries, izgulējies, justos komfortā. Atšķirībā no dējējputniem, kas, kā atceramies no vecmāmiņām, nāk līdzi, interesējas, kas tu tāds esi, gaļas putni ir tādi bezpersoniski. Viņiem ir pilnīgi vienalga, viņi nenāks tev līdzi un neknābs zābakā. Šobrīd mēs ļoti ejam uz automatizāciju, lai atvieglotu procesu, jo gaļas putni ir stresa nenoturīgi. Katrs lieks troksnis ir stress, un viņi kā stresa nenoturīgi putni var vienkārši nomirt, kas nozīmētu zaudējumus. Līdz ar to cenšamies automatizēt dzirdināšanu un pārējos procesus, lai pēc iespējas mazāk viņus traucētu.

Vistiņas brīvi staigā, viņām visu laiku ir ēdiens un dzēriens, sausi pakaiši, gādājam, lai putni ir tīri – jo, ja putni ir netīri, gaļa ir netīra –, lai ir atbilstošs mitrums un temperatūra. Arī naktī es pamostos un paskatos, cik putniem ir silts, jo gaļas putniem vajag noteiktu siltumu un mitrumu. Cilvēki domā, ka Latvijā audzētie bioloģiskie gaļas putni visu gadu iet ārā zālīti ēst un sauļoties. Diemžēl tā tas nav. Šie putni ir jāpasargā ne tikai no plēsējiem, viņiem ir jānodrošina arī, piemēram, attiecīgs siltuma režīms, kas pieaugušiem putniem ir +21 grāda siltums, bet ārā mēs to nevaram iegūt, Latvijā vēsais periods ir ilgāks nekā siltais.

Cik liela daļa no visa darba saimniecībā ir papīru darbs?

– Ar mērķi gulēt naktīs mierīgi mēs izdomājām darīt visu oficiāli, ar visām pārbaužu pārbaudēm, pēc kurām katru reizi domāju – vai man tiešām to vajag? Diemžēl uzraugošās instances jau oriģināli uzskata mūs, mazos ražotājus, kuriem nav juridiskās komandas aiz muguras, par zagļiem, krāpniekiem, nelikumīgiem audzētājiem. Katru reizi nākas pierādīt, ka es nedrīkstu pārdot sliktas kvalitātes produktu, jo tad cilvēks no manis nepirks, līdz ar to man būs zaudējumi.

Mēs esam pārejas posmā starp padomju režīmu piedzīvojušajiem inspektoriem, kas joprojām strādā, un jaunu pieeju. Kad atnāk jaunāki cilvēki, liekas, ka viņi ir uz pareizā ceļa, bet vēl jānomainās paaudzei, lai viņi saprastu – nāciet, pārbaudiet, bet ļaujiet man strādāt! Nevis justies, ka es jums kaut ko esmu parādā vai esmu zaglis. Es negribu, lai man nāk pretī vai kaut ko piedod. Gribu, lai tad, kad man ir pārbaudes, man iesaka – klausies, Dace, mēs redzējām citur, ka var arī citādāk, nevajag piecas ekseļa tabulas, taisām šādi – mums vienkāršāk, jums vienkāršāk. Jo ražotājam ir jāļauj ražot, tas ir viņa darbs, līdz ar to rodas nauda nodokļiem, inspektoru algām.

Dokumentu kārtošana aizņem vairāk nekā pusi laika, jo katru reizi ir jauni pārsteigumi. Manā gadījumā nāk trīs dažāda veida inspektori – ir dzīvnieku, kautuves pārbaudes un mājražošanas pārbaudes, un katrā jomā nāk cits pārbaudītājs, katram ir lielā dokumentu mape, laboratoriskās, ūdens, termiņu pārbaudes. To visu izstāstīt ir ļoti grūti. Ir lietas, kas tiešām ir vajadzīgas, piemēram, laboratoriskās pārbaudes, kas nodrošina to, ka gaļa ir droša, ūdens pārbaudes un dzīvnieku pārbaudes. Bet tad ir vesela strīpa ar dokumentiem, kur var tikai dziļi ievilkt gaisu un to loģiku tu nekad nesapratīsi. Man ir tāds blociņš, kur es pēc pārbaudēm pierakstu lietas, kas ir pilnīgi neloģiskas.

Tad vēl cīņa ar nelikumīgajiem ražotājiem. Cilvēki īsti nesaprot, nespēj izvērtēt, ka viņi ļoti riskē, pērkot nelikumīgo ražotāju produkciju. Tāpat nesaprot, ka laboratoriskās pārbaudes, biodrošība, paklāji, bahilas, drēbes – viss maksā naudu. Es iepriekš arī, pērkot veikalā gaļu, nesapratu, kas tieši ir jāizdara, lai gaļa nonāktu veikala plauktā. Es gribētu, lai Latvijas iedzīvotāji tomēr spētu novērtēt vietējo ražotāju, nav nozīmes – lielu vai mazu.

Vai nav tā, ka mēs varbūt saprotam un gribētu novērtēt vietējos, bet nevaram atļauties, jo cilvēki ekonomē?

– Protams, arī es ekonomēju, bet cilvēkam ir iespēja iegādāties arī kaut kādu daļu no vistas lētāk. Nepērc visu, pērc pusīti, kādu daļu. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka Latvijas nākotne ir ražotājos. Biju uzaicināta uz tikšanos ar Latvijas Valsts prezidentu Ugālē, un es pajautāju prezidentam, vai viņš piekrīt šādam manam apgalvojumam, ka Latvijas nākotne ir vietējo ražotājos? Viņš teica, ka, protams, piekrīt, bet bez pakalpojumu sfēras arī ražotāji nevar iztikt. Tādēļ vietējiem būtu jāspēj un jāsāk kooperēties, tādējādi atbalstot citam citu.

Manā uztverē, ražošana ir vienīgā Latvijas nākotne, jo mēs varam visu izaudzēt, izdomāt un izdarīt. Ja vien valdība spētu tomēr izdomāt, kā noteikt Latvijas ražotājus iekšējā tirgū kā primārus. Uzskatu, ka to ir iespējams izdarīt, tikai ir jābūt gribai. Ja Latvijas ierēdņi noticētu Latvijas ražotājiem, mēs būtu pilnīgi citā līmenī. Latviešiem ir jāmaina domāšana. Latvija viennozīmīgi var! Jācer, ka kādā brīdī valdība spēs noteikt Latvijas ražotāju kā prioritāti. Tajā brīdī arī cilvēks, kuram naudiņas ir tik, cik ir, spēs saprast, ka labāk nopirkt mazāk, bet no vietējā.

Varbūt mums pietrūkst pašapziņas?

– Šis ir vēl viens jautājums, kur uzskatu, ka esam pārejas posmā. Ir jāmāk ar sevi lepoties, to mācu arī sev. Ja vecāki mājās to nespēj vai nesaprot, ka bērnam ir jāmāca pašapziņa un vēlme būt kaut kam vairāk, tad skola ir tā nākamā vieta, kur būtu jāspēj skolēniem dot to iedvesmu, ka tu drīksti darīt visu, ka tu drīksti noticēt sev, un, ja nesanāks, nekas. Pamēģināji, saprati, ka tas nav tavs, – nekas, mēģini kaut ko citu! Uzskatu, ka latviešiem ļoti pietrūkst spējas noticēt savām idejām un drosmei pamēģināt.

Vai prezidentam arī teicāt par birokrātiju, kas traucē?

– Jā, un prezidenta palīgi to piefiksēja, bet viņš jau arī nav visvarens, viņam ir noteiktas funkcijas, un diemžēl reizēm, lai Latvijas likumdošanā veiktu izmaiņas, ir vajadzīgi gadi. Mēs varam būt priecīgi, ka šobrīd mums ir šāds prezidents, pēc tikšanās ar kuru ir sajūta, ka tevi sadzirdēja un deva iespēju satikties un vienkārši parunāt. Mums, mazajiem uzņēmējiem, tas ir ļoti vajadzīgs.

Ka jūs sadzird.

– Jā, sadzird, atļauj tev uzdot jautājumu, uzaicina tevi uz tikšanos. Tu negūsti naudu vai kādus pasūtījumus, bet emocionālo sajūtu, ka tu vari turpināt. Arī Novadu garšas balvas, manā gadījumā, nedod lielāku pasūtījumu skaitu – tas dod saimniekam emocionālo novērtējumu, savas ģimenes novērtējumu, jo es viena nevaru to visu izdarīt – tas nav vienam cilvēkam pa spēkam. Man ļoti palīdz ģimene – gan vīrs, gan bērni.

Kas ir jūsu klients?

– Ventspils un novada klientu ir maz, pārsvarā mūsu klienti ir Rīgā un Liepājā, Saldū, Kuldīgā. Mums ir līgums ar veikaliem Stockmann, RIMI Klēts, klienti ir arī fiziskas personas. Pievedam līdz namdurvīm, cilvēkam pat nekur nav jāiet. Viņš zina, ka es konkrētā dienā vedīšu, ir laikus veicis pasūtījumu. Mēs ļoti mīlam plānot savu darbu. Ģimenei ir būvniecības uzņēmums, mums ir bērni, vēl ir asociācijas darbs ar vairāk nekā 30 biedriem visā Latvijā un darbs ar sabiedrības izglītošanu – ir jāplāno laiks visam.

Cik lieli ir bērni?

– Meitai ir seši gadi, dēlam – 11. Mūsu zīmolu sauc Kanna, jo dēls ir Kārlis un meita – Anna, kopā sanāk Kanna. Arī uz apbalvošanu es viņus ņēmu līdzi, lai viņi redz, kāpēc mammas nav mājās visu laiku.

Vai bērni drīkst jums palīdzēt?

– Viņi ikdienas darbību neredz – tik, cik pašpatēriņa dējējvistas. Dēls vasarā pelna sev naudu – visu vasaru man palīdz, un tad vasaras pēdējā dienā viņš drīkst visu sapelnīto naudu paņemt, ieiet veikalā un pirkt visu, ko grib. Mēs viņiem mācām, ka ir jāstrādā, nauda nerodas kaut kur atvilktnē.

Latvijas Putnkopības asociācija, ko vadu es, kopā ar Latvijas Apvienoto putnkopības nozares asociāciju, kurā ir lielie putnu audzētāji – Balticovo, Alūksnes putnu ferma, Ķekava Foods u. c.–, strādā pie Latvijas izglītības iestāžu ēdināšanas sistēmas maiņas. Mans redzējums, kā Latvijas ražotāji, līdz ar to Latvijas novadi ir spējīgi izaugt, ir izglītības iestādēs ieviest reģionālo pārtikas produktu piegādes principu. Ja mēs zinām, ka, piemēram, Ventspilī un novadā ir noteikts daudzums skolu, bērnudārzu, arī pansionātu, tad primāri ņemam produktus no vietējiem. Piemērs būs par burkāniem, bet to var attiecināt uz citiem produktiem. Ja zinām, ka nedēļā vajag, piemēram, 200 kilogramus burkānu, tuvumā ir ražotāji A, B un C, pajautājam, vai viņi var nodrošināt šādu apjomu un par kādu cenu? Ja nav vietējo, skatāmies tālāk – Talsi, Kuldīga. Tad vietējie ražotāji zinās, ka viņi drīkst audzēt, viņiem būs garantēts līgums vismaz uz gadu. Visu Latvijas ražotāju problēma ir regularitāte. Lai es zinātu, cik izaudzēt vistas, man jāzina, cik nopirks. Padomājam – nauda paliks ģimenēs, kas šeit dzīvo. Ir vienkārši jānosaka, ka vietējais ražotājs ir primārs.

Vai nav tā, ka iepirkumos primāra ir cena un mazai vietējai saimniecībai ir grūti konkurēt ar milzīgu ražotāju Polijā vai Lietuvā?

– Protams. Paskatījos Ventspils novada iepirkuma par ēdināšanu atvēršanas protokolu. Man ir ļoti skumji, ka vietējos ražotājus pārspēj kaut kādas vairumtirdzniecības bāzes, kas faktiski nav ražotāji, bet ir pārpircēji. Novadā ir punktu sistēma un, protams, lētākā cena, par katru aspektu ir kādi punkti. Ja esi bioloģiska saimniecība, ja darbojies nacionālajā shēmā, ja ir mašīnas ar atbilstošiem izmešiem – tas nenoliedzami ir ļoti svarīgi, bet kur paliek tas vietējais ražotājs? Manuprāt, punkti būtu jādod par to vien, ka esi Latvijas ražotājs! Tagad iedomājamies, kā notiek praksē. Uz skolu bāze piegādā burkānus. Jautājums ir – vai produktu pieņēmējs ir tik kvalificēts visās pārtikas shēmās, bioloģiskajos sertifikātos? Vai tiešām mēs pērkam bioloģiskos burkānus, ar kuriem pārpircējs vinnēja iepirkumā? Varbūt viņš nopirka 10 kilogramus bioloģisko, bet pārējos piemaisīja, kādus grib. Tas ir godprātības jautājums, bet, manuprāt, lielāku godprātību var sagaidīt no vietējā ražotāja nekā no pārpircēja.

Iznāk, ka novads jūs atbalsta brīžos, kad jāuzaicina pie prezidenta vai jālepojas, ka dabūjāt balvu, bet par pasūtījumu jums faktiski nav iespēju konkurēt?

– Stāsts ir par to, lai redzētu apli visā šai sistēmā. Novads un arī pilsēta saka – bet jūs jau visi drīkstat startēt! Protams, ka drīkst, bet ir jāsaprot, ka tai bāzei, iespējams, ir mašīnas ar atbilstošiem izmešiem vai arī viens noslēgts līgums par īres mašīnu, kuru pielikt klāt pie iepirkuma, līdz ar to iegūt lielāku punktu skaitu un vinnēt, bet dzīvē veikt piegādes, ar ko pagadās. Gan pilsēta, gan novads taču labi zina vietējos ražotājus. Piezvaniet Īrisai Rozei (Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Ventspils biroja vadītāja – red. piez.), viņa iedos sarakstu ar vietējiem ražotājiem.

Ja šāda iespēja būtu, vai jūs būtu gatavi arī paplašināties?

– Protams. Tas ir tas stāsts par paredzamiem apjomiem. Ja viņi prasītu, vai es varu saražot, piemēram, 200 kilogramus nedēļā un aizvest, protams, domātu un plānotu uz priekšu. Tad būtu iespēja kooperēties, piemēram, loģistikā, ko tik ļoti grib Eiropas Savienība. Mēs jau varam kooperēties, tikai stāsts ir par pasūtījumu regularitāti un iespējas došanu vietējiem.