Lai arī lielākā daļa no Annahites skolas kolektīva atraduši jaunus darba devējus, ciema turpmākais liktenis joprojām ir miglā tīts. Slēgtās skolas ēku kompleksa apsaimniekošana kopš rudens sākuma sēž uz Puzes pagasta pārvaldnieces Santas Šēniņas pleciem.
Intervijā Ventas Balsij viņa atzīst, ka, lai arī juridiski Ventspils novada pašvaldībai rūpi par Stiklu ciema komunālo saimniecību būtu bijis jāuzņemas jau sen, praktiski – Stiklu ciems bijusi autonoma republika. Proti – par valsts naudu uzturētā un pēdējos gados arī pašvaldības līdzfinansētā īpašo bērnu skola bijusi atbilde uz visiem jautājumiem ciematiņā, tajā skaitā energoapgādes. «Stiklos vēsturiski ir veidojusies interesanta situācija. Visas inženierkomunikācijas ciemam gadiem ilgi nodrošināja skola. Droši vien tas nebija pareizi, skolai nebūtu bijis jāuztur ciems pat tad, ja ciema iedzīvotāji galvenokārt bija skolas darbinieki. Taču tā bija, un visiem bija labi.» Tikai pēdējos pāris gados iedzīvotāji sākuši kārtot, piemēram, jautājumus par uz pašvaldības zemes esošu garāžu vai mazdārziņu nomu. «Tiesa, garāžu lietas arī citos pagastos joprojām nav sakārtotas līdz galam, vai nu tās savulaik nav nodotas ekspluatācijā, vai citu iemeslu dēļ trūkst īpašumtiesības apliecinošu dokumentu,» stāsta Šēniņa.
Skarbā realitāte
Šobrīd par centralizēto siltumapgādi arī Stiklos, tāpat kā citviet Ventspils novadā, atbild pašvaldības SIA VNK serviss. Tarifs – otrais augstākais aiz Užavas ciema jeb nepilni 212 eiro par megavatstundu, kas, pateicoties šajā apkures sezonā pieejamajam valsts atbalstam, sarucināti līdz nepilniem 125 eiro par megavatstundu, pievienotās vērtības nodokli ieskaitot. Uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Diāna Skudra uzsver, ka, ja ne pašvaldības lēmums turpināt slēgtās Annahites pamatskolas kompleksa apkuri, tarifs iedzīvotājiem būtu vēl augstāks. «Viennozīmīgi,» Skudras teikto apstiprina arī Šēniņa un paskaidro: «Stiklu ciemā ir ļoti maz daudzdzīvokļu māju. Nevar salīdzināt ar Ugāli, kur katrā piecstāvu mājā ir pa 60 dzīvokļiem! Jo mazāk patērētāju, jo dārgāk.»
Ārpus patērētāju kulta
Lūgta komentēt skolas slēgšanu, Šēniņa sauc sevi par mazo gariņu un saka, ka nav bijis viņas spēkos tur ko mainīt. «Tagad viss stāv tukšs, aizmirsts un pamests. Mums tomēr vajadzēja pacīnīties par skolu. No vienas puses, saprotu valsts nostāju sabiedrības integrācijas jautājumos, bet lēmumu pieņēmēji, iespējams, nav dzīvē saskārušies ar smagajām diagnozēm un bērniņiem, kas pie mums mācījās,» teic Šēniņa un norāda, ka dabas tuvums un ģimeniskā Annahites skolas vide dziedējusi bērnu dvēseles. Viņai joprojām sāp arī 2018. gada notikumi – bērnunama slēgšana. «Viens no absurdākajiem iemesliem bija, ka bērnunams atrodas dziļi mežā. Stiklos, redz, neesot lielveikalu un kinoteātru. Man gribējās paturpināt – nav arī narkotiku un alkohola. Bērni bija priecīgi. Viņiem bija miers un klusums. Turklāt Annahites pamatskolai bija amatniecības novirziens. Jaunieši, kas nebija ar tik smagām diagnozēm, paralēli apguva arī arodu. Šovasar uz Stikliem ciemos bija atbraukusi viena no bērnunama audzēknēm, kas nu jau izaugusi, viņa atceras tur pavadīto laiku ar gaišumu un pozitīvismu.»
Vietai atdotās dzīves
«Arī domes pozīcijā šobrīd domas dalās. Nacionālās apvienības līderu viedoklis ir, ka Stiklos vispār nevajag neko darīt, jo tas viss ir nolemts iznīcībai,» norāda Ventspils novada domes opozīcijas deputāts un zemnieks Ints Apsītis. Viņš bijis darba grupā, kurai pašvaldības vadība pēc skolas slēgšanas uzdevusi apzināt situāciju. «Visu, ko darba grupa varēja, tā izdarīja. Tagad vienīgā cerība, ka vietējiem politiķiem izdosies jaunajai valdībai piedāvāt Stiklos attīstīt ko valstij nozīmīgu. Vajadzēja turēt skolu un meklēt nākamo telpu saimnieku. Skumji, ka gan mani vecāki, gan daudzi citi mūsu cilvēki savas dzīves ir atdevuši vietai un tagad... tāda vienaldzība. Mums pasaka, ka tādu vietu ir daudz, krusts pāri.»
Optimismu un piederības sajūtu nezaudē
«Viss ir nokārtots, viss ir pabeigts. Skolā mēs vairs iekšā netiekam, tur visur ir atslēgas nomainītas. Ar kolēģiem turpinām sazvanīties, mums vēl ir saglabājies savs čatiņš. Sveicam cits citu svētkos. Vēl daži tehniskie ir darba meklējumos, bet pārējie jau kaut kur strādā,» stāsta ilggadējā Annahites pamatskolas direktore Lienīte Alsberga. No februāra viņa uzsāks darbu Salaspils 1. vidusskolā. «Satraukums ir,» pedagoģe atzīst, vaicāta par sajūtām un turpina: «Būšu speciālās izglītības skolotāja bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Dzīvošu pie radiem, sestdienās un svētdienās braukšu uz mājām. Līdz pensijai man palicis gads.» Alsberga piebilst, ka pirmspensijas vecumā pie atlaišanas raksta tikusi ne tikai viņa: «Mēs pieci gabali tādi bijām. Viena tagad ir uz slimības lapas. Viena ies paātrinātajā pensijā. Pārējie strādā.» Viņa pati arī apsvērusi paātrinātās pensionēšanās iespēju, tomēr no šīs domas atteikusies: «Negribu pusi pensijas atstāt valstij. Es tomēr esmu visu mūžu strādājusi, veltījusi bērniem. Jāiztur tas gads. Smejos, ka daudziem pensionāriem iestājas otra elpa un gribas turpināt strādāt, neizslēdzu to, bet šobrīd domāju, ka ne. Man svarīga ir mana māja, vieta.»
Komentāri (1)
To skolu jau sen vajadzēja likvidēt, korupciju perēklis.