Tēma: samierināšanās. Diriģenta Meri, politiķes Lembergas, pedagoģes Skores, dakteres Gobas pieredze

Ventas Balss pēta: kad cirst kāju grīdā un kad paklusēt. Tēmu savā Facebook ziņu plūsmā iezīmē Radio SWH ētera balss Sanda Dejus, skaidro klīniskā un veselības psiholoģe Marina Sokola – Nazarenko, pieredzē dalās zinātnes centra VIZIUM pedagoģe Elīna Skore, bērnu ārste un rehabilitoloģe Eva Goba, politiķe Kristīne Lemberga un diriģents Aigars Meri.

Sanda Dejus, viedokļu līdere

– Samierinies! Man līdz sirds dziļumiem riebjas šis padoms. Pirms pāris dienām draugiem pasūdzējos par draņķīgo pieredzi ar ģimenes ārstu un lūdzu ieteikumus, bet saņēmu arī tādus padomus kā: Samierinies! Visiem tā ir. Tu neesi vienīgā. Nav ko raudāt – jāsamierinās! Un es izteikt nevaru, cik ļoti kliegt gribas par to, ka samierināšanās mums ir pašsaprotama. Tāds mantojums no padomju laikiem... Nav naudas – samierinies! Slikts ēdiens – samierinies! Nepatīk darbs – samierinies! Riebīgi skolas biedri. Rupja apkalpošana. Blatu sistēma. Vardarbība. Pazemojumi. Sāpes. Netaisnība. Trūkums. Tikums ir samierināties, norīt to krupi kopā ar asarām un aizvērt muti, lai neviens nedzird, kā kurkst. Bet reizēm vajag piecelties, apaut kurpes un iet. Vai nu kaut ko darīt lietas labā vai prom!

Marina Sokola – Nazarenko, psiholoģe

– Samierināties mums ir nepieciešams ar lietām, kuras mēs nevaram mainīt. Ir jāsamierinās, piemēram, ar cita cilvēka nāvi. Tā ir neatgriezeniska. Vai arī ir jāsamierinās ar kādu savu saslimšanu, kuru nevar izārstēt. Taču mums nevajadzētu samierināties ar lietām, kuras mēs varam mainīt. Protams, nākamais jautājums ir par šķēršļiem, ar kādiem mēs saskaramies, taču mūsu tautai raksturīgā samierināšanās tomēr runā par tendenci ciest, noklusēt, paturēt dziļi sevī. Ja pret fizisku vardarbību ir lielāka neiecietība, tad ar emocionālo vardarbību tā nav. Piemēram, ja kāds izsaka seksuālu piezīmi par kāda izskatu, cilvēki bieži paklusē, nosarkst, aiziet, parādot pāri darītājam, ka viss ir kārtībā. Ir būtiski, lai mēs kā sabiedrība izaugam no mums tā vēsturiski ir veidojies un mācāmies atšķirt, ko mēs patiesi nevaram ietekmēt, no gadījumiem, kuros mēs nedrīkstētu klusēt. Samierinoties mēs atdodam atbildību par savu dzīvi ārējiem apstākļiem, liktenim, Dievam vai kādam citam.

Skeleti skapī un rezultāts

«Diriģenta profesija no vienas puses ir spilgta virzīšanās uz mērķi, taču ļoti bieži tā ir arī kompromisu māksla. Pat pašā lielākajā nepiekāpības apogejā man ir skaidrs, ka kaut kāds kompromiss būs tomēr jāatrod jebkurā jautājumā,» ar savu redzējumu dalās mūsu Kamerorķestra un kamerkora Ventspils diriģents Aigars Meri. Vaicāts, vai viņam nākas samierināties ar dziedātāju šķībi paņemtajām notīm, Meri saka ciešu: «Nu, nē!». Esot daudz citu iespēju darboties kultūrā. «Nav jānāk dziedāt korī, ja nav muzikālās dzirdes! Es pārbaudu un godīgi pasaku, ka uz pirmo mēģinājumu var palikt un paskatīties, kā mums lietas notiek, taču, lai vēlāk nenodarītu pāri ne cilvēkam pašam, ne korim un man, labāk ir šķirties draudzīgi pirmajā reizē.» Meri teic – koris, orķestri vai trupa, tas ir diriģenta instruments. «Man ir bijis tas gods būt klāt, kad Andris Nelsons sāka savas operas diriģenta gaitas, tāpat arī šobrīd skatos, ka mans kolēģis Kaspars Ādamsons ļoti veiksmīgi strādā, Normunds Šnē ir izveidojis tādu brīnišķīgu ansambli kā Sinfonietta Rīga. Labiem diriģentiem var pārmest jebko – diktatūru, mobingu, bosingu, bet mani interesē rezultāts. Cilvēki mēdz izmantot šos stilīgos jēdzienus, lai vairītos no atbildības un darba. Saukšana pie kārtības, rezultāta pieprasīšana... tās ir tik ēteriskas lietas! Skatītājam ne vienmēr ir jāredz virtuves puse, aizkulises. Katrai ģimenei ir savs skelets skapī. Kurš ir tik tīrs un balts, tik šķīsts, ka var teikt, ka ir bez grēka?! Lai met pirmais to akmeni!»

Izbaudīt ik mirkli

Ventspils valstspilsētas domes deputāte Kristīne Lemberga, atbildot uz jautājumu, teic: «Mana pieeja ir – ir jādzīvo ar gandarījumu, ar sajūtu, ka ir labi padarīts darbs. Dzīvē ir bijuši brīži, kad bijis jāsamierinās ar notikumiem, jo nav bijis manos spēkos tur ko mainīt.» Vaicāta, vai tīri sievišķīgi reizēm nākas samierināties, piemēram, ar friziera veikumu, viņa nosmej: «Tieši tikko esmu no frizētavas. Šoreiz viss ir kārtībā! Ir gadījies, kad matus ieveido ne tā, tad pie sevis padusmojos un saku sev: Kāda problēma?! Mājās ir vannas istaba, izmazgāšu un ieveidošu, kā man patīk!» Un kā mammai, kas ģimenē audzina divus dēlus skolniekus? «Tas ir tāpat, kā ar laikapstākļiem, – pamainot savu attieksmi un uztveri, var izbaudīt ik mirkli. Par sliktu atzīmi mēs kā vecāki varam dusmoties un kaunināt, bet varam arī atbalstīt un ieinteresēt, lai nākamajā reizē būtu labāk,» savā pieredze dalās Lemberga.

Zinātnes un mīlestības vārdā

Zinātnes centra VIZIUM pedagoģe Elīna Skore uzsver, ka vārda samierināties vietā labprātāk lieto pieņemt, un tomēr atzīst: «Šobrīd būt haotiskajā un brīžiem tik ļoti neloģiskajā pasaules sistēmā ir ļoti grūti!» Viņa izvēlas nevis karot, bet meklēt un atrast alternatīvus risinājumus, oriģinālas idejas un veido jaunas struktūras. «Zinu, ka kolēģi novērtē manu pozitīvo attieksmi. Kad es stāvu klases priekšā, tikai un vienīgi no manis pašas ir atkarīga atmosfēra telpā. Ir, kas saka, ka viss atkarīgs no publikas, man šķiet, ka nodarbības vai zinātnes šova veiksme ir vispirms tā rokās, kas to vada,» pauž Elīna Skore un turpina: «Jauniešiem 7. līdz 9. klasē ne pārāk interesē tas, kas ir saistīts ar izglītību. Šo attieksmi var just arī zinātnes šovos. Mana pieeja ir atrast kopīgu valodu tēmās, kas jauniešus interesē, un caur to īstenot arī savu mērķi nodot viņiem zināšanas. Pusaudžiem ir tiesības būt spurainiem, tas ir viņu izaugsmes periods, kuram ir jāiziet cauri. Es strādāju ar situāciju, kāda tā ir, mēģinot no sevis dot to labāko.»

Ārsta atbildība

«Mums, ārstiem, darba ir arvien vairāk. Ir ļoti grūti novilkt robežu un pateikt pacientam: Nē, es šodien nevaru,» teic pediatre, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste Eva Goba un atzīst, ka viņas darbā vārds samierinies vispirms nozīmē spēju pieņemt, ka viņai ir tā atbildība, kas viņai ir. Daktere turpina: «Gribas atrast zelta vidusceļu. Taču – darbs viss nav izdarāms. Ja nevarēsim, nespēsim, saslimsim, izdegsim – tad nebūs vispār neviena, kas palīdz. Ir vairāk jāpiedomā par sevi, jāvelta laiks ģimenei. Vismaz brīvdienās un atvaļinājumā jāmēģina atpūsties un relaksēties, doties pastaigā ar suni vai darīt ko citu, kas ir priekš sirds.» Kāpēc darba ir vairāk? Rehabilitoloģe skaidro, ka ir pieaudzis gan pacientu skaits, gan arī daudz esot vecāka gadagājuma slimnieku ar hroniskām vainām. Mūsdienās cilvēki ārsta padomu vēloties saņemt arī gadījumos, kas pirms gadiem 30 viegli ārstēti mājas režīmā – kakla sāpes, vieglas iesnas. «Pie tam pat vidējos gados ir gana daudz cilvēku, kuri grib dzīvot no pabalstiem, pierādīt invaliditāti un pēc iespējas mazāk strādāt. Ļoti bieži mēs savu laiku un spēku izlietojam pacientiem, kuriem tas patiesībā nav vajadzīgs. Es cenšos šķirot – prasu, vai ir lūzums, vai ir akūta situācija nevis pieņemu tikai tāpēc, ka cilvēkam beidzas polise un viņam vajag tūlīt un ātri. Polises derīguma termiņš nav medicīniskas dabas jautājums!» Ārste piebilst, ka daudz laika nākas veltīt arī skolēnu vecākiem, skaidrojot, ka mācību slodze šobrīd nav tā vienkāršākā un ārpusskolas pulciņu skaitam vajadzētu būt pakārtotam bērna interesēm nevis vecāku ambīcijām: «Tētis grib sportu, mamma – angļu valodu un klavieres. Interešu pulciņi, protams, ir vajadzīgi, taču bērnam ir vajadzīga arī vienkārši bērnība.»