Oglītes – izpostīto Nabeļu senkapu vēstneses

Zudis un pazudis

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kurzemes reģionālās nodaļas galvenā valsts inspektore Elīna Orna laikrakstam Ventas Balss atzīst, ka nekādu papildu informāciju no VAS Latvijas Valsts meži šobrīd nav saņēmuši, vien to, kas tūlīt pēc pārkāpuma konstatēšanas izskanējis nacionālajā presē – ka savu atbildību viņi nenoliedz. Arī Ventas Balsij līdz laikraksta nodošanai tipogrāfijā Latvijas valsts mežu komentāru neizdevās sagaidīt. «Būvdarbi bija saskaņoti, bet nenotika darbu arheoloģiskā uzraudzība. Tā nebija jāveic visā būvdarbu zonā, vien konkrētos senkapu aizsardzības apgabalos. Diemžēl darbi faktiski ir jau paveikti, kas ir zudis, tas ir zudis. Protams, ļoti nepatīkami, ka vienai valsts iestādei ir jāierosina administratīvais process pret otru valsts iestādi, turklāt tik lielu un nopietnu,» teic Orna.

Kā viss sākās

«Ventspils novadā arheoloģiskā izpēte nav notikusi tik intensīvi kā citur Latvijā. Padomju okupācijas gados pierobežas zonā jebkādas, t.sk. arheologu, darbības bija apgrūtinātas. Pērn Ventspils novada pašvaldība atbalstīja Ventspils muzeja iniciatīvu, un mēs varējām veikt nelielus arheoloģiskajiem pētījumus. Viens no objektiem – Nabeļu senkapi. Pirmkārt, tāpēc, ka tā tik tiešām ir unikāla vieta: Baltijas somu, lībiešu priekšteču, apbedījumu vieta – no agrā un vidējā dzelzs laikmeta. Ap pusotru tūkstoti gadus sena. Ziemeļkurzemē mums ir ārkārtīgi maz senvietu, kas saistās tieši ar viņiem. Katra vieta ir nozīmīga, lai saprastu, kā lībieši ir veidojušies, kā ir notikusi viņu etnoģenēze, kāda ir viņu senākā vēsture. Popes pagasta teritoriālajā plānojumā bija atzīmēts, ka vieta dabā neeksistē, taču kopā ar Nacionālās kultūras mantojumu pārvaldes speciālistiem bijām vietu atraduši. Pirmie izrakumi tur bija notikuši 1934. gadā. Otrs iemesls bija vēstures maģistra Baibas Lūsiņas, kas strādā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, īpašā interese par akmeņu krāvumu senkapiem gan Ziemeļvidzemē, gan Ziemeļkurzemē. Tādēļ pagājušā gada septembrī tādā nelielā cilvēku kopumā – nebijām daudz, bet bijām ļoti dažādi cilvēki, gan no Ventspils muzeja, gan no Dobeles muzeja, gan Nacionālā vēstures muzeja, gan arī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studenti – veicām izpēti relatīvi nelielā laukumā,» nu jau teju gadu senus notikumus atceras Ventspils muzeja direktora vietnieks, vadošais pētnieks Dr. hist. Armands Vijups.

Melnā zeme

«Desmit dienās rūpīgi, atbilstoši mūsdienu tehnoloģiju iespējām varējām izpētīt relatīvi nelielu teritoriju. Secinājām, ka tur zem akmeņu konstrukcijām ir tumšā zeme, kuru uzbēra acīmredzot saistībā ar kaut kādu ticējumu. Iespējams, tā bija zeme no apmetnes, kurā cilvēki dzīvoja. Kaut kur tālāk, visticamāk, ir kameras, kurās apglabāja vai nu kremētus, vai nekremētus cilvēkus. Akmeņu krāvumos cirkulē ūdens un gaiss, tajos praktiski nesaglabājas kauli un ļoti slikti saglabājas senlietas. Tieši tajā laukumā, kuru pētījām, diemžēl nevienu apbedījumu neatradām. Sapratām, ka tā ir cilvēku veidota akmeņu konstrukcija un ka tā ir daļa no lielāka akmeņu krāvuma, kurš ir vismaz 20 metrus garš un 3 metrus plats. Tas šobrīd nav izpostīts, tas atrodas sānis no Latvijas valsts mežu ceļa trases,» uzzinātajā dalās Vijups.

Nākotnes vārdā

«Tur būtu vēl, ko pētīt, bet tie ir diezgan smagi un sarežģīti darbi. Skatīsimies, vai turpināsim, jo Ventspils novadā ir ļoti daudz vietu, kurās vajadzētu veikt tādus nelielus, sākotnējus pētījumus. Pēdējā pusgadsimta laikā ir tendence veikt nelielus izrakumus, atstājot lielāko daļu senvietas nākotnes pētniekiem. Metodes un tehnoloģijas, informācija, kuru varam no tām iegūt, mainās ļoti strauji, vismaz ik pa desmit gadiem. Pirms simts gadiem šķita – jo vairāk mēs izraksim, jo vairāk mēs zināsim, savukārt tagad – jo rūpīgāk raksim, jo vairāk atstāsim nākotnes arheologiem, jo vairāk informācijas varēsim iegūt. Pirms simts gadiem, piemēram, nebija tādas radioaktīvā oglekļa metodes. Tagad mēs varam pēc neliela ogļu daudzuma diezgan precīzi datēt senvietu. Arī šajā akmeņu konstrukcijā mēs konstatējām oglītes, kas nākotnē noteikti ar radioaktīva oglekļa metodi tiks datētas. Būsim gadīgi, tā vieta – 3 reiz 5 kvadrātmetri, kuros visu rūpīgi noņēmām, tā ir iznīcināta. Tur nākotnes arheologi vairs neko neizpētīs,» ironizē vēstures doktors, piebilstot, ka arheologi tomēr, izpostot vietu, atklāto datē un saglabā nākotnei.

Kā būt?

«Trase ir pabeigta. Tie krāvumi, kas tur bijuši, ja viņi ir bijuši, noteikti ir izpostīti. Manuprāt, būtu jāpaskatās, kas tur ir šobrīd – jāveic apsekošana,» savu redzējumu pauž Vijups. «Tie būtu ļoti neliela apjoma darbi un diez vai atsvērs to postījumu, kuru nodarījuši Latvijas valsts meži vai viņu apakšuzņēmēji. Manuprāt, tas saistāms ar jauno Būvniecības informācijas sistēmu. Tur vienkārši nav apskatīts un pamanīts, ka ir nepieciešama arheoloģiskā uzraudzība. Mana pieredze rāda, ka tā gadās ne tikai Latvijas valsts mežiem, tā gadās arī Sadales tīklam, Latvijas Valsts ceļiem, kuriem bēdīgākais piemērs, manuprāt, ir Lagzdienas pilskalns, kas atrodas pusceļā starp Pilteni un Zlēkām – Piltenes lauku teritorijā. Tur arī, iekārtojot ceļu, ir tā braši ar grāvi papostīta gan pilskalna viena mala, gan arī apmetne, kas atradusies pilskalnam blakus,» kopbildi ieskicē Vijups. Jautāts, kā Latvijas valsts meži varētu kompensēt nodarīto postu, viņš teic: «Ja tiesvedība piespriež kādu sodu finansiālā formā, būtu vērtīgi, ja tas tiktu novirzīts Ziemeļkurzemes kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzībai, izpētei un saglabāšanai. Varbūt ne tikai arheoloģijai, ir arī daudz celtniecības pieminekļu. Vajadzību, protams, ir ļoti daudz.»

Valsts meži skaidro kļūdu

Laikraksts Ventas Balss saņēma arī Latvijas valsts mežu skaidrojumu par nelikumīgi veiktajiem būvdarbiem valsts nozīmes kultūras pieminekļa Nabeļu senkapi aizsargjoslā.

Organizācijas sabiedrisko attiecību vadītāja Sanita Korčelli: «Atzīstam, ka, uzsākot ceļa būvniecības darbus senkapu aizsargjoslā, nav izpildīts Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes izvirzītais nosacījums Būvniecības informācijas sistēmā par arheoloģiskās uzraudzības nodrošināšanu ceļa būvdarbiem valsts nozīmes kultūras pieminekļa Nabeļu senkapi aizsargjoslā. Saņemot aizrādījumu, nekavējoties pārtraucām būvdarbus un uzsākām situācijas izvērtējumu. Pašlaik ir noskaidrots, ka, lai gan dokuments ir atrodams Būvniecības informācijas sistēmā, ceļa būvdarbu laikā par to nesaņēmām sistēmas paziņojumu. Būvniecības procesa dokumentēšana elektroniski Būvniecības informācijas sistēmā notiek kopš 2020. gada. Būvniecības informācijas sistēma, kas nav mūsu veidota un uzturēta, ir jauna, un šis gadījums liks visām iesaistītajām pusēm pievērst uzmanību, kādi uzlabojumi tai nepieciešami. Šī situācija, kā arī gadījums, kad mežizstrādes darbu laikā tika bojāti Avotiņu senkapi un pilskalns Madonas novada Liezēres pagastā, no mūsu puses tiek izmeklēti un vērtēti, lai nepieļautu šādu gadījumu atkārtošanos. Uzsveram, ka uzņēmuma darbība ir vērsta uz nozīmīgu kultūras un vēstures objektu saudzēšanu, tāpēc uzņēmums darīs visu iespējamo, lai šādas kļūdas neatkārtotos.»