Īsā žanra cienītāja raksta romānu (Fragmenti no personīgās dienasgrāmatas)

Literatūrzinātnes doktores Kodžas stihija ir īsproza – stāsti, noveles, esejas, epistulārais žanrs – un dzeja. Sumjas Amāras interese par literatūru sakņojas bērnībā. Mājās bijis pa pilnam grāmatu – kā atzīst rakstniece, to bijis vairāk nekā mēbeļu, un viņa burtiski peldējusi literatūrā.

Acīmredzot tas ietekmējis ne tikai viņu, jo arī brālis ir rakstnieks. Viņa atzīst, ka savā daiļradē daļēji ietekmējusies no rakstnieces Virdžīnijas Vulfas, tuvi esot arī novelisti, piemēram, Mopasāns. To, ka rakstniece izvēlas īsos žanrus, viņa pamato ar to, ka patīk strādāt ar valodu, piņķerēties, meklējot īstos vārdus, tādēļ rakstīšana nevedas tik ātri.

Kodžas darbu tematika ir visdažādākā. Piemēram, krājums Man nekā netrūkst ir veltīts sievietēm dažādos dzīves posmos un situācijās. Rakstnieces interešu lokā ir Eiropas dumpīgās rakstnieces – Simona de Bovuāra, Sofija Tolstoja, Flora Tristena u.c. –, tāpat radošie pāri, piemēram, brāļi Gonkūri, Dora Māre un Pablo Pikaso, Frīda Kalo un Djego Rivjera, Artūrs Millers un Merilina Monro.

Viņa interesējas arī par franciski rakstošiem alžīriešiem; viens no stāstiem, kas vēsta par terorismu Alžīrijā, ko autore pati savulaik pieredzējusi, ir dienasgrāmatas formā. Aptuveni desmit gadu viņa savā mājas lapā internetā raksta personīgo dienasgrāmatu, ar kuras fragmentiem tagad varat iepazīties . Sumja Amāra intervējusi arī daudz dažādu izcelsmju un tautību cilvēku.

Bez rakstniecības, ar ko arī Francijā nevar izdzīvot, viņa lasa lekcijas, vada meistardarbnīcas universitātēs, skolās, slimnīcās, organizē dzejas lasījumus, piedalās literāro konkursu žūrijās. Bez jau pieminētajām tēmām Kodžu interesē franču šansons – gan tāds, kas atspoguļo vēsturiskās un sociālās cīņas, gan mīlestības dziesmas. Starp citu, dziedāšana un deklamēšana ir viņas lielākās aizraušanās.

Ventspils Rakstnieku mājā Sumja Amāra Kodža turpinājusi rakstīt savu pirmo romānu. Tas ir sievietes un par viņu jaunāka vīrieša mīlas stāsts, kurā meklētas atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem: Kas ir mīlestība? Kas ir pāris? Kāpēc tad, kad sirds jūt piepildījumu, cilvēks tiecas vēl kaut kā? Kas ir laiks, jaunība, vecums?

Šī ir trešā reize, kad Sumja Amāra uzturas rezidencē, bet pirmā – ārpus Francijas. Šo laiku es vērtēju ļoti augsti, atzīst rakstniece, ar to domājot ne tikai tiešo rakstniecības darbu, bet arī citas valsts, kultūras, cilvēku iepazīšanu. Šeit viņa satikusi, piemēram, šveiciešu rakstnieci Mišeli Minelli, kas citādi, iespējams, nebūtu noticis.

Pēc mēnesi ilga darba Rakstnieku mājā Kodža jau devusies uz savu mītnes zemi Franciju, bet atmiņās par Ventspili viņai paliks īpašā noskaņa pilsētā. Mājās viņa turpinās lasīt Sandras Kalnietes Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos franču tulkojumā, kas ļāvusi jau pirms ierašanās Latvijā to nedaudz iepazīt.

Par līdzdalību raksta tapšanā paldies Rakstnieku mājas rezidentei tulkotājai Gitai Grīnbergai.

Paraksts pie foto. Sumja Amāra Kodža ar vienlīdz lielu aizrautību veic pedagoģisko un kultūras darbu, raksta, deklamē un dzied. Foto: Juris Ģigulis

Sumja Amāra Kodža

Personīgā dienasgrāmata, 2010, fragmenti

Piektdiena, 5. marts

Viņas un viņi, spēks un vājums. Mīlestības derības – izspēlētas, zaudētas, reizēm vinnētas. Ierāvušās sevī, apķepušas vientulībā. Jautājumi bez atbildēm. Un tie, kuri tik tuvu iet garām, neievēro, pilnībā pārņemti paši ar sevi. Būtnes un viņu palīgā sauciens, un citu kurlums, mūsu kurlums.

Otrdiena, 23. februāris

Agri cēlusies. Dienas paiet pārāk ātri vai arī es esmu pārāk lēna, nestrādāju diezgan, nerakstu diezgan. Mēģinājums solo. Manī ieslīd sataustāmas bailes.

Pirmdiena, 22. februāris

Gadadiena. 1943. gada 22. februārī Štadelheimā pie Minhenes tika nogalināti Sofija Šolla, viņas brālis Hanss un Kristofs Probsts. Viņiem bija attiecīgi 22, 25 un 24 gadi. Viņi bija nodibinājuši grupu, sauktu par Balto Rozi.

Tā bez ieročiem cīnījās pret Hitleru un nacismu. Jaunie vācieši – nobrieduši un nopietni – bija prasījuši tikai vienu – dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, un viņi bija tik brīvi, lai par to mirtu.

Labs laiks. Viena no retajām dienām, kad parādās gaisma. Staigāju šurpu turpu. Cik gan ķermenis un smadzenes šķiež lieku nogurumu un nevajadzīgu apsēstību! Pieliku Dzejnieku pavasara afišas dažās šķietami stratēģiskās vietās – bibliotēkās, universitātē... bet vai tas tā ir?

Atgriežoties, gaisma dzisa, gaisā parādījies maigums, un augsto ēku līnijas kļuvušas ļoti skaidras. Paceļamā tilta abās pusēs iznirst ainava un upes ūdens... Un es nodomāju: «Mans dievs, cik šī pilsēta ir skaista, kad mana sirds to pieņem!»

Sestdiena, 20. februāris

Šerifa balss pa telefonu. Annijas pastkarte no Mali. Vakar es nespēju priecāties, pilnīga neiespējamība. Šobrīd labāk redzu tos, kas man personīgi dārgi. Atturīgos un koncentrētos triepienos. Ļoti auksti.

Jau dažas dienas strādāju pie jauna dzejoļu krājuma. Apkopot atsevišķus tekstus, dažus pārstrādāt, citus, jau publicētus, bez žēlastības dekonstruēt, fragmentēt, attīrīt no liekā, izveidot no tiem jaunus tekstus, – kāda bauda!

Daži noklausīti teikumi:

1 Viņš saka: Manā dzimtajā zemē draudzība starp vīriešiem un sievietēm nav iespējama. 2 Viņa saka: Vai tu neesi pamanījis, ka arī te tā nepastāv? Mēs abi esam rets gadījums. Bet, ja mūs kopā sastaps restorānā vai teātrī, tu redzēsi, ka iesnaudusies vidusmēra franču pilsētiņa pamodīsies, smiesies un pļāpās.

3 Viņš saka: Sekss sabojā attiecības starp vīriešiem un sievietēm. 4 Viņa saka: Kāpēc? Ko tu ar to gribi sacīt? 5 Viņš saka: Pat ar sievu sekss mūsu attiecības bojā. 6 Viņa saka: Es devos projām, domājot par taviem vārdiem. 7 Dažas dienas vēlāk viņa saka: Man šķiet, ka es sapratu, un varbūt tev ir taisnība. Sekss rada atkarības saiti, pienākumu. Tas iesloga, padara viena ķermeni par otra personīgo īpašumu, privātīpašumu. Un to sauc par uzticību. Ja mēs pārlasītu Fuko?

Atmiņas: Viņš dodas atvaļinājumā kopā ar draugu. Viņa dzīvesbiedrei nepatīk ceļot, īpaši uz tālām, daudz citādākām zemēm. Nekādu problēmu, viņš dodas ceļojumā ar draugu. Viņi ceļo divatā. Visi apbrīno. Cik tas ir jauki, kāda laime, kad ir draugs, ar kuru var dalīties ceļojuma priekā, ja dzīvesbiedrei nepatīk ceļot!

Es jautāju Šerifam: Kā tu domā, vai viņi tikpat ļoti sajūsminātos, ja draugs būtu draudzene? Un Šerifs man saka: viņi pat nenojauš, ka starp draugu un draugu, kas divatā dodas ceļojumā, varētu notikt kas cits, nekā viņi iedomājas...

Piektdiena, 19. februāris

Rīts. Baiļu uzplūds. Cilvēka stāvoklis. (Neārstējams arī atrautībā no kādas zemes. Manas mīlestības sāpes ir tieši tādas. Reizēm tās negaidīti atgādina par sevi. Un tām nav nekā kopīga ar ilgām, kas izgudro neesošu pasauli, kādas nav bijis.)

Tad es piesperu kāju pie zemes un runājos ar sevi. Atzīsti to, kas tev ir. Laiku pa laikam iedomājies par tiem, kas tevi novērtē, izvēlas, atgriežas pie tevis... par to, ko tu dari un ko tev patīk darīt. Brīvība, spēja kustēties, staigāt, sēdēt, lasīt, klausīties. Veiksme un laime. Rakstīšana. Dzeja. Dzejas vakars, gatavošanās, domu apmaiņa ar S.

Tieši mēģinājums ar Selimu visu rīta pusi. Viņš darbojas pedagoģiski un smalki – blēdis! – lai izravētu no manas balss jebkuru intonāciju à la Piaf. Viņam taisnība un es piekrītu. Es uzticos un nododu sevi viņa muzikālās kultūras, profesionālās dzirdes, estētikas ziņā.

Meils no Rašida. Viņš pievienotajā dokumentā man sūta Mahmuda Darviša dzejoli arābu versijā, ko franciski Eliass Sambārs nosaucis Māksla mīlēt. Es gribētu nolasīt īsu fragmentu Dzejnieku pavasara pasākumā Līdz baltkvēlei. Arābu piesitienam ieskanoties franču valodas vakarā. Man sūta arī savu tulkojuma mēģinājumu – kā viņš to sauc – divas rindas no kāda mana teksta beigām arābu valodā. Sākas dialogs...

Pirmdiena, 15. februāris

«Māksla, kas dzīvo Dzīvē, bet citā tās vietā, Māksla, kas atvieglo dzīvi, tomēr nepalīdz dzīvot vieglāk, ir tikpat monotona kā dzīve – vienkārši citā vietā.» Fernando Pesoa

Tulkojusi Astra Skrābane