Karogam būs plīvot

«Vārves apkārtne ir mūsu meklēšanas lauks jau gandrīz četrus gadus. Viss aizsākās ar vietējo iedzīvotāju stāstiem par Latvijas nacionālajiem partizāniem, kuri pēc kara tika nošauti un apbedīti Kalna kapos,» stāsta meklēšanas vienības Lāpstas grupa pārstāvis, ventspilnieks Ansis Sēlis-Sviriņš. Toreiz interesi par šo apkaimi vēl vairāk pastiprināja kapu nomalē salīdzinoši seklā bedrē atrastās cilvēku mirstīgās atliekas, ko uzgāja kaprači, rokot vietu jaunam apbedījumam. Turklāt vienlaikus Lāpstas grupas pārstāvji bija informēti, ka mežabrāļu slēpņus Vārves apkaimē jau meklējusi arī grupa no Jelgavas, kas motivēja mērķtiecīgāk pievērsties šai vietai.

Grib nosargāt vēstures liecības

Lāpstas grupa nodarbojas ar pagātnes liecību meklēšanu gan brīvdabā, gan arī pēc pieprasījuma pamestās mājās, sen neapsaimniekotos bēniņos un citās vietās, kas, ilgāku laiku cilvēka roku neskartas, iespējams, glabā dažādas vēstures liecības. Kopienā apvienojušies ap 100 dažādu profesiju pārstāvji no visas Latvijas, tostarp no Ventspils, kurus vieno interese par vēsturi un vēlme nosargāt vēstures liecības – lai tās paliek Latvijā, nevis aizceļo pie ārzemju kolekcionāriem. «Pretēji lāpstas mērķim, ir pietiekami daudz cilvēku, kuri mēģina uz tādām lietām nopelnīt. Savukārt mēs gribam, lai tas viss neaiziet nebūtībā,» kopienas mērķi pamato Ansis. Viņš stāsta, ka ar Lāpstas grupu sadarbojušās arī vairākas Latvijas pilis un muižas.

Mērķtiecīgi meklējumi

Lāpstas grupas dalībnieki jau vairākus gadus apkopo Vārves apkaimes iedzīvotāju stāstus. Staigājot pa mežu teritorijām, zīmē savas kartes, ko mēģina savilkt kopā ar vēsturiskajām kartēm. Tāpat arī cenšas fiksēt seno māju vietas. «Tā palēnām sāka uzkrāties datubāze, uz kā pamata sākām veikt pirmās ekspedīcijas. Kad nonācām līdz lokācijai, kurā arī tika atrasta šī kaste, bija jau diezgan skaidrs, ka tur kaut kam vajadzētu būt. Mums paveicās!» izklāstu turpina Ansis.

Karogi bija noglabāti vācu armijas metāla kastē, kādas izmantoja medikamentu uzglabāšanai. Lāpstas grupas dalībnieki to atrada mežā, aptuveni 50–60 metru attālumā no kāda veca ceļa. Kaste bijusi norakta samērā sekli, vedinot domāt, ka savā laikā tā tikai piesegta ar sūnām, lai drīz atgrieztos slēpnī un kasti savāktu, liecina atradēju versija. Savukārt tālākais šajā versijā paredz, ka ar slēpēju vai vairākiem iesaistītajiem, iespējams, noticis kas traģisks.

Lielais karogs ir 3,8 metrus garš un 1,2 metrus plats, galā ar striķiem stiprināšanai. Spriežot pēc karoga lieluma, tas varētu būt plīvojis pie kādas sabiedriskas iestādes. Gan šis, gan arī otrs – vimpeļa tipa karogs – bija rūpīgi salocīti un ietīti avīzēs: 1943. gadā izdotā vācu laikrakstā Marine Frontzeitung un 1946. gada Cīņā. Medicīnas kaste sastāv no diviem nodalījumiem. Vienā nodalījumā bija noglabāti karogi, savukārt otrā nodalījumā – divas ieroču aptveres un neliels daudzums munīcijas –, taču tā daļa kastes bija caurrūsējusi.

Nodod drošās rokās

Sākumā atradumi tika nogādāti Ventspils muzejā, kur speciālisti karogus attina un izpētīja, konstatējot, ka audums saglabājies diezgan labā stāvoklī, tikai dažas pelējuma pēdas. Pateicoties vairāku slāņu biezajai avīzes kārtai, rūsas pigmentācija līdz audumam nebija tikusi.

Tālāk karoga stāstu Lāpstas grupas dalībnieki mēģina šķetināt sadarbībā ar Nacionālās pretošanās kustības muzeju Rendā, Ventspils represēto apvienību, kā arī ar Vārves un Zūru bibliotēkām un sarunās ar citiem vēstures zinātājiem. Balstoties uz šobrīd zināmo, Lāpstas grupas pārstāvji izvirza pieņēmumu, ka, iespējams, karogus zemē ierakuši Latvijas nacionālie partizāni pēc Otrā pasaules kara. «Mūsu mērķis ir mēģināt identificēt cilvēkus, kas tajā bijuši iesaistīti,» pauž Ansis.

Tuvumā bijušas vairākas māju vietas, kas beidza pastāvēt līdz ar pēckara represiju laiku, un meklētāji pieļauj, ka atradums ir saistīts ar kādu no tās iedzīvotājiem. Jāpiemin, ka līdzās atradumam atrasti slēpņi ar munīciju – karabīnes patronas, kas savukārt liekot domāt, ka priekšmeti ir saistīti ar lielāku cilvēku grupu. Turklāt vizuālais patronu stāvoklis liecinot par to, ka tās savā laikā bija noglabātas ar visiem iepakojumiem. Atrasti arī atsevišķi ādas izstrādājumi. Vienlaikus viņš uzsvēra, ka centieni atrast liecības, ko varētu saistīt ar pretošanās kustību, ir apgrūtinoši, jo, pretstatā klasiskajiem karalaika atradumiem, kā, piemēram, metāliskām pogām u. tml., mežabrāļiem nebija vienots formastērps.

Atradums, ieskaitot metāla kasti, munīciju un lielo karogu, nogādāts Nacionālās pretošanās kustības muzejā Rendā, kur tas jau šobrīd apskatāms ikvienam tā apmeklētājam. Savukārt mazais karogs tiks uzdāvināts Ventspils novada politiski represēto apvienībai. «Tie ir cilvēki, kas vistiešākajā veidā ir bijuši saistīti ar vēstures notikumiem un pārējiem, kas tajos bijuši iesaistīti, tāpēc uzskatām, ka šim karogam vajadzētu būt pie viņiem. Šie cilvēki apzinās atraduma vērtību, un mēs esam dziļi pateicīgi ikvienam, kas savā laikā ir cīnījies par mūsu valsts neatkarību,» Lāpstas grupas lēmumu pamato Ansis.

Katrs ieguvums muzejam ir vērtīgs

Andrejs Ķeizars

pensionēts vēsturnieks, biedrības Rubeņa fonds dibinātājs, Rubeņa bataljona piemiņas muzeja (Ugāle) un Nacionālās pretošanās kustības muzeja (Renda) izveidotājs

– Skaists, liels karogs. Labi saglabājies, labs materiāls, pietiekami izturīgs. Līdz šim mums bija divi Latvijas karogi ar stāstu. Viens no tiem ir Rendas muzeja ekspozīcijā. Tas ilgu laiku bija glabājies kādas partizānu grupas vadītāja mājā. Savukārt otrs karogs ir no Usmas, un tas ir Ugāles muzeja ekspozīcijā. Tad nu šis mums ir trešais!

Ceram, ka nonāksim tuvāk karoga patiesajai izcelsmei. Pašreiz tā nav pilnīgi skaidra, bet esam izvirzījuši hipotēzi, ka šis karogs varētu būt no Pētera Gabrusāna partizānu grupas.

Karogs ir nācis no pilsētas. Iespējams, no Liepājas, jo Gabrusāns bija liepājnieks. Bet tikpat labi varbūt karogs ir nācis no Ventspils, kas ir tuvāk atraduma vietai. Visdrīzāk jau tā arī ir. Bet jāmeklē informācija, jāpēta fotogrāfijas. Tajos laikos ar tāda izmēra karogiem lielos svētkos greznoja ēku fasādes.

Karogam ir ļoti liela nozīme cilvēka gara pasaulē. Padomju okupācijas laikā Latvijā bija simtiem gadījumu, kad iznīcināti, norauti, saplēsti, sadedzināti PSRS valsts karogi un tā vietā pacelts Latvijas karogs.

Šobrīd šo Latvijas karogu kā jaunieguvumu esam nolikuši goda vietā. Un jāpiemin, ka mums priekšā vēl viens liels notikums – šo piektdien tiks svinēta Rendas muzeja 10 gadu jubileja.

Iespējams, karogu bija domāts ņemt līdzi bēgļu gaitās

Artūrs Tukišs

vēsturnieks, Piejūras brīvdabas muzeja vadītājs

– Vācu armijas medicīnas kaste karogu uzglabāšanai, visticamāk, izmantota ar nodomu, jo šīs metāla kastes bija ar speciālu gumijas blīvējumu, lai saturs būtu hermētiski noslēgts. Pārsvarā šādas medicīnas kastes izmantoja uz tehnikas vienībām – bruņutransportieriem, tankiem u. tml.

Spriežot pēc karoga lieluma, mani māc šaubas par publiski izskanējušo pieņēmumu, ka tā piederība ir sasaistīta ar Latvijas nacionālajiem partizāniem. Partizānu bunkuru kvadratūra nebija milzīgi liela. Tie bija salīdzinoši mazi, lai tik lielu karogu glabātu, piemēram, piestiprinātu pie sienas. Viena no manām versijām ir tāda, ka karogu bija domāts ņemt līdzi, dodoties bēgļu gaitās uz Zviedriju. Par to varētu liecināt arī atrašanās vieta, jo Kurzemes piekrastē, īpaši Jūrkalnes pusē, bija vieni no galvenajiem laivu piestāšanas punktiem, no kurienes bēgļi devās pāri jūrai. Balstoties uz vēsturiskajām atmiņām, cilvēki pat vairākas nedēļas ir mitinājušies gan piekrastes tuvumā, gan arī diezgan tālu no krasta, gaidot laivas. Daudziem līdzņemšanai sapakoto iedzīvi beigās nācās kaut kur atstāt, jo laivā varēja kāpt ar vienu nelielu koferīti. Ir diezgan daudz stāstu par to, ka cilvēki mantas atstājuši pie tuvējo māju īpašniekiem, aprakuši mežā, pie mājām – kur nu kurais, ar domu, ka pēc laika varbūt varēs atgriezties un tās savākt.

Runājot par atrasto munīciju, zināms, ka privātpersonām toreiz nedrīkstēja būt šaujamieroči, taču karš ir karš, un, iespējams, tika kaut kas glabāts pašaizsardzībai. Taču, neesot klāt pie kastes atrašanas un nezinot nianses, ir grūti spriest. Varu tikai izvirzīt versijas. Varbūt tas ir likteņa pirksts: munīcija lai sarūsē, bet Latvijas karogs – saglabājas!