Pianists Andrejs Osokins ieskandinās koncertzāles rudens sezonu

Koncerta pirmatskaņojums izskanēs 22. septembrī Ventspils koncertzālē Latvija, ieskandinot zāles rudens sezonas atklāšanu. Koncertprogramma skanēs gan uz koncertflīģeļa, gan uz unikālajām Dāvida Kļaviņa vertikālajām klavierēm, kas ir koncertzāles Latvija viens no lielākajiem dārgumiem, sarunā ar Ventas Balsi vairākkārt uzsver pianists Andrejs Osokins.

Kāpēc koncertā nolēmāt atskaņot tieši latviešu klaviermūzikas dižgaru skaņdarbus?

– Dzīvojam trauksmainā laikā, kas mudina pievērsties laika pārbaudi izturējušām vērtībām un smelties spēku tautas garīgajā mantojumā. Katrs šajā programmā iekļautais komponists ir kā pērle latviešu mūzikā. Koncertzālē Latvija ir divi unikāli mūzikas instrumenti – koncertflīģelis un Dāvida Kļaviņa vertikālās klavieres. Sapratu, ka abi šie unikālie mūzikas instrumenti varētu piešķirt izcilu un neaizmirstamu skanējumu latviešu komponistu skaņdarbiem. Strādājot ar šo mūziku, iespaidojos no komponistu garīguma – no tā gara un rakstura, kas katram piemīt. Viņu darbi parāda mūzikas dziedinošo spēku, tajos var ieraudzīt tautas vēstures līkločus. Turklāt man gribējās parādīt, cik daudzveidīga ir latviešu komponistu mūzika tieši klavieru skanējumam.

Kuru autoru darbi iekļauti koncertprogrammā?

– Gan izcilu klasiķu un latviešu profesionālās mūzikas pamatlicēju skaņdarbi, gan mūsdienu kompozīcijas, kas atspoguļo laiku, kurā dzīvojam. Koncertā varēs dzirdēt darbus no Pētera Vaska klaviermūzikas cikla Gadalaiki, kura daļas tapušas dažādos laikos gandrīz 30 gadu garumā. Klavierdarbs Dzeguzes balss/Pavasara elēģija tapis 2021. gadā, tā iedvesmas avots ir dzeguzes balss, un šis skaņdarbs ievibrēs ļoti personīgas stīgas. Lai arī koncerts skanēs rudenī, Pavasara elēģija – filozofisks un apcerīgs skaņdarbs – būs tieši vietā. Tā kā cikla Gadalaiki skaņdarbi tapuši teju 30 gadu garumā, ir ļoti interesanti vērot, kā mainījusies mākslinieka pieeja klaviermūzikai. Pētera Vaska darbus papildinās arī viņa skolotāja Valentīna Utkina Dainas, kas tiek uzskatītas par vienu no spilgtākajiem paraugiem komponista klavieru jaunradē. Līdz ar Valentīna Utkina Dainām atskaņošu arī trīs savas mīļākās Jāņa Mediņa Dainas, tādējādi veidojot dialogu, sarunu. Tas būs pavisam īpaši, trīs Valentīna Utkina Dainām izskanot pirms Pētera Vaska skaņdarba. Iespējams, kaut kādā veidā sajutīsim skolotāja gara iedvesmu, ko pārņēmis viņa students, sasniedzot kaut ko vēl skaistāku un izsmalcinātāku. Arī pārējie autori ieņem īpašu vietu – Imanta Zemzara Varšavas triptihs, Lūcijas Garūtas prelūdijas, Volfganga Dārziņa svīta klavierēm. Koncertu noslēgs skaņdarbi no latviešu klasiķu – Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa un Emiļa Melngaiļa – klaviermūzikas mantojuma. Īpašs notikums būs Raimonda Tigula speciāli komponēta skaņdarba pirmatskaņojums Vienas fotogrāfijas stāsts – veltījums mīlestībai, veltījums sievietei. Šī mūzika ir kā maigs pieskāriens atmiņu albumam. Programma veidota, velkot paralēles, idejas, ko man izraisa iepriekšminētās mūzikas būšana vienā laikā un telpā, vienā koncertā. Ceru, ka klausītājiem tas būs interesanti.

Vai ir svarīgi, lai dialogs veidotos arī starp skatuves mākslinieku un skatītājiem?

– Noteikti. Koncerts ir dialogs starp māksliniekiem uz skatuves un klausītājiem. Šajā dialogā, kas izskanēs sestdien Ventspilī, būs klātesošs komponista gars, sniedzot emocionālo stīgu, savienojumu starp komponistu, mūziķi un klausītāju. Tieši tāpēc man ļoti patīk būt pianistam un baudīt iespēju spēlēt citu komponistu skaņdarbus, atklāt šo brīnumu pasauli cilvēkiem caur skaņām. Tā ir mūsu, izpildītāju, misija parādīt komponistu ideju pasauli, atdzīvināt to skaņā un dāvināt klausītājiem. Koncerta apmeklētājiem būs brīnišķīga iespēja iepazīt latviešu komponistu skaņdarbus, ļaujoties gan sarunām, gan sapņiem, gan līdzpārdzīvojumam, gan domām. Tas būs koncerta galvenais notikums.

Vai varat nedaudz pastāstīt par Raimonda Tigula jaundarbu Vienas fotogrāfijas stāsts?

– Priecājos, ka tas ir komponēts speciāli šim koncertam. Mani ļoti aizrauj komponista Raimonda Tigula klavieru miniatūras, arī komponistam patīk, kā šīs miniatūras atskaņoju. Atceramies, ka koncertzāles Latvija atklāšanas pasākumā pirms pieciem gadiem arī izskanēja Raimonda Tigula skaņdarbs – oratorija Jūras grāmata. Un tagad, kad koncertzāle nosvinējusi savu piecu gadu jubileju, atkal skanēs Raimonda Tigula jaundarbs, kas ir ļoti zīmīgi un skaisti. Skaņdarbs ir ļoti smalki un maigi uzrakstīts – kā senas un smeldzīgas atmiņas, kurās glabājas siltākie pagātnes mirkļi. Vien jautājums, vai atmiņas, ko atceramies, ir realitāte par to, kas bija, vai arī tās jau ir kaut kādas prāta spēles, ko pārklāj arvien jaunas fantāzijas, kaut kas izdomāts. Vai mēs sastāvam no savām atmiņām, vai mēs tās veidojam, vai atmiņas mūs veido – uz tik filozofiskām pārdomām vedinās Raimonda Tigula jaundarbs.

Vai mūzika var satuvināt cilvēkus šajā trauksmainajā laikā?

– Mūzika ir milzīgs vienojošs spēks. Jo īpaši instrumentālā mūzikā tas ir jūtams, kur komponists savas jūtas un idejas paudis bez vārdiem. Lai arī komponists dzīvojis citā laikmetā, citā valodā runājis, citu informāciju uzņēmis, caur mūziku varam sajust šī komponista garu ļoti smalkā veidā. Tas mums māca saprast, ka ir iespējams dialogs, saprašanās starp cilvēkiem. To ir svarīgi apzināties, jo īpaši tagad, kad pasaulē un arī tepat netālu no mums, Ukrainā, notiek tik traģiski un šausminoši notikumi, kas izposta tik daudzu cilvēku dzīves. Arī koncertā izvēlēto komponistu dzīvi vēsturiski notikumi ir mainījuši, piemēram, Volfgangs Dārziņš dzīvoja un rakstīja mūziku trimdā – tālumā no savas dzimtenes. Viņš nevarēja atgriezties, kas bija viņa traģēdija, bet caur mūziku viņš mēģināja šo traģēdiju piepildīt ar skaistumu un mīlestības jūtām pret Latviju, nevis caurvijot ar sāpēm par dzīvi trimdā. Tā ir mūziķu misija – vienot un saliedēt. Ļoti ceru, kamēr ir māksla un skaistums šajā pasaulē pastāvēs, cilvēkiem gribēsies turpināt kopt šo pasauli, rūpēties par to un maksimāli domāt par nākotni, par bērniem, par to, kādu pasauli mēs atstāsim aiz sevis, nevis iznīcināt. Skaistums, brīnums šajā ziņā var ļoti daudz izdarīt. Vajag koncentrēties uz labo, nevis uz karu, iznīcību, ļaunumu. Mūzika gandrīz vienmēr ir par cilvēka dvēseli, cilvēka individuālo pārdzīvojumu. Mūzika mūs māca, ka katram cilvēkam ir tiesības dzīvot. Tagad, kad Ukrainā notiek karš un cieš tās iedzīvotāji, mēs, mūziķi, varam atgādināt, cik svarīgi ir atbalstīt tos cilvēkus, kuriem ir grūti, pasniedzot savu palīdzības roku, ko ikviens no mums var izdarīt.

Kad atgriežaties Ventspilī, vai dodaties pie jūras, kas ir stipra ūdens stihija?

– Man patīk aizbraukt uz molu, apskatīties uz jūru, kas ir ļoti, ļoti skaista un atšķiras no Rīgas līča, kas ir rāmāks un mierīgāks. Ventspilī jūra ir mainīga, dzīva. Plašais horizonts, smiltis, vējš – palīdz gan sakārtot domas, gan sajaukt tās. Mani jūra spēj ļoti iespaidot, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc man ikreiz patīk atgriezties skaistajā Ventspilī. Līdz ar to tāda atkalsatikšanās ar Ventspili, ar koncertzāli Latvija un tās skatītājiem vienmēr ir ļoti īpaša. Tas palīdz dialogu starp mūziķiem un skatītājiem veidot daudz intīmāku – ir sajūta, ka atgriezies pie seniem draugiem. Ļoti bieži mūzika tiek rakstīta it kā draugiem, paturpinot skaisto sarunu, kas bija aizsākta iepriekšējā vakarā vai rīta agrumā, tad visi devās savās ikdienas gaitās, taču komponists apsēdās un uzrakstīja skaņdarbu – sarunas turpinājumu. Tas ir ļoti liels dārgums, dvēseles brīnums, ko es kā pianists arvien cenšos nodot klausītājiem visā Latvijā un ārpus tās.