Daudzi meklē saulgriežu spēku

No vienas puses, tā ir modīga lieta, no otras, – iekšēja nepieciešamība sakārtot domas un iegūt dabas enerģiju. Vairākus gadus rituālos piedalās arī Iveta Ērkšķe: «Rituāls ir lieta, kurā nav vietas ārišķībām. Pulcēšanās pie ugunskura nenotiek, lai izrādītos, bet saņemtu lielu mīlestības enerģiju.»

Būdama ticīgs cilvēks, Iveta nesaskata pretrunas starp baznīcas mācību un saulgriežu rituālu, jo «Dievs ir daba, un mēs virzāmies pie Viņa pa dažādiem ceļiem; jo tālāk ejam, jo padziļinātāk meklējam». Ventspilniecei atmiņā īpaši spilgti palicis kāds stiprās dienas rīts, kad, izgājusi no lauku mājas, kas atrodas jūras krastā, ieraudzījusi tikai debesis: «Jūra bija saplūdusi ar tām, un man šķita, ka peldos debesīs!»   

Pulcēšanās pie ugunskura ar nolūku garīgi attīrīties notiek dažas dienas pirms Līgo vakara, kad jau atvērušas laika lūkas. Tas ir enerģētiski stiprs posms, kad cilvēkam īpaši jākontrolē, ko viņš saka un domā. Vasaras saulgriežu ugunsrituāla veikšanai piemērotas vairākas dienas, kad saulīte lec un riet tajā pašā laikā. Šovasar to var darīt, sākot no 19. līdz 23. jūnijam, kad saule aust plkst. 4.49, bet riet plkst. 22.22.

Ceļu uz rituāla vietu, kur notiek rituāls atrod tie, kam tas ir vajadzīgs, uzskata viena no ceremonijas vadītājām Inga Kurme. Pēc viņas teiktā, parasti pasākumā piedalās 30–40 cilvēku, kurus interesē latviskā dzīvesziņa, kas raida labas domas savai zemei, tautai un izlūdzas svētību katrai katram darbam. Pirms rituāla ieteicams iztīrīt un sakārtot māju, uzpīt vainadziņu, kurā ar pateicību ievītas pļavā saplūktas trejdeviņas puķes.

Šādā gadījumā cilvēks iegūs daudz vairāk nekā tad, ja atskries uz ugunskura vietu pa galvu, pa kaklu. Rituāls parasti notiek sakoptā un nomaļā vietā, kur netraucē mašīnu dārdi un citi nevajadzīgi trokšņi. Ieradušies sētā vai pļavā, cilvēki uzpin lapu vītnes, ko pa saulītei kopā ar jostām liek apkārt ugunskuram. Turpat netālu noliek cienastu (medu, rupjmaizi, sklandraušus u.c.), ko vēlāk svēta. Kad vieta sakārtota un ļaudis iepazinušies, lai justos cits citam piederīgi, skan tā dēvētā iešūpošanās dziesma, kad tiek iekustināta enerģija.

Pēc tam iededz ugunskuru, kura pamatā Laimas akā sakārtoti deviņi skaliņi, ko iededz ar vaska sveci. Sāk skanēt stiprās dziesmas, un rituāla vadītājs apslaka atnācējus ar ūdeni, ugunij tiek ziedots gan medus, gan līdzpaņemtie Latvijā augušie graudaugi vai pupiņas, ziedputekšņi. Ziedojot katrs izsaka laba vēlējumus ģimenei, pilsētai, valstij, piesakot: «Lai top!» Dziedāts tiek vairākkārt – gan daudzinot Dievu, gan auglīgo zemi, gan nostiprinot enerģiju. Rituāla dalībnieki cienā cits citu ar svētīto ēdienu un velta viens otram stiprinošus vārdus, lai būtu stipri, gudri, veseli, laimīgi un skaisti. Atvadoties atkal izskan dziesma, bet tas nenozīmē, ka jāsteidzas mājup! Var lēkt pāri ugunskuram, ieelpot ugunskura dziednieciskos dūmus, kas rodas, sadegot lapu vītnēm. Ugunsrituāls parasti ilgt 2,5 līdz 3 stundas, bet tie, kas grib sagaidīt saulīti lecam, uzkavējas līdz rīta gaismiņai. 

Inga Kurme, ugunsrituālu vadītāja

– Pirmo reizi, piedaloties rituālā, ko vadīja latviskās dzīvesziņas praktizētāja psiholoģe Sarmīte Krišmane, atvērās nebijuši folkloras slāņi. Tas notika pirms trim gadiem, bet pavisam drīz Ventspilī vajadzēja cilvēku, kas uzņemtos rituāla vadīšanu, jo Sarmītes palīdzību meklēja arī citi kurzemnieki. Es piekritu. Ne jau tāpēc, ka būtu gudrāka vai viedāka par citiem, bet kādam tas bija jādara! Man ugunsrituāls vajadzīgs, lai sakārtotos, iegūtu mieru un garīgi attīrītos no negatīvajiem uzslāņojumiem. Tā ir mistērija, ko grūti izteikt vārdos.

Jāņi, tāpat kā citi svētki, ir komercializēti, bet saulgriežos varam darīt to, kas tīk sirdij. Rituālā saņemu enerģiju, viss šķiet pabeigts un izdarīts, tāpēc Līgo vakarā neprasās iesaistīties skaļa svinēšanā. Dažreiz paņemu grāmatu un palasu, dažreiz aizbraucu ar bērniem vai draugiem zaļumos.       

Es atnesu sausu malku,

Es sakuršu uguntiņu,

Dieviņam ziedu došu,

Dievs dos man spēku, prātu.