Būvē arvien jaunas ''Gaisa pilis''

Gaisa pilis ir mākslinieces Laimdotas Junkaras 140. personālizstāde, kurā eksponēti vairāk nekā 20 darbi, kas tapuši pēdējo divu gadu laikā. Izstādes atklāšanas pasākumā daudzkārt tiek slavēts mākslinieces ražīgums, bet pati viņa par šo tēmu izvairās runāt un atklāti saka, ka pēc kvantitātes nepavisam netiecas. «Es ļoti cenšos pati sevi arī netiražēt. Gleznās ir domas, zemteksti un mana klātbūtne. Tas nav tikai dekors.» Izstādē skatāmas Junkaras lielformāta gleznas. Māksliniece skaidro, ka gleznu izmēru ietekmē izvēlētā telpa, tās plašums, bet šis arī esot optimālais formāts, kādā viņa vislabprātāk realizē savas ieceres. «Ar platāku otu, kārtu kārtām audzējot virsū krāsas slāņus, izveidojas dažādas struktūras, kā, piemēram, šis kamols, kur jūtama vibrācija. Katrs var iztēloties, ko viņš tur saredz – vai tas ir Dziesmusvētku virpulis, vai kāds domu kamols, jo galvā taču mums nemitīgi rosās domas. Gaisa pilīm izvēlēts zaļi violets krāsu kolorīts – tas rosina nonākt uz tāda pārdomu noskaņu viļņa. Kaut kas paslēpts tur ir.» Jūras vārtu izstāžu zāles lielais pluss ir ne tikai plašums un gaisma, bet arī tas, ka izstādi apskata teātra izrāžu, koncertu un citu pasākumu apmeklētāji. «Izstādi te redz. Un te arī autors sevi ierauga.»

Izstādes atklāšanā klātesošos ar vijoļspēli priecēja mākslinieces draudzene Silvija Pēdiņa, kura bija izvēlējusies atskaņot divus skaņdarbus: vienu rudens noskaņās, otru – pavasara. Tieši šie abi gadalaiki esot tie, kuros Junkaru visbiežāk var redzēt stāvam pie audekla. «Man vienmēr patikušas rudens krāsas,» Ventas Balsij stāsta māksliniece, «kā Puškinam!» Viņai dzīves ceļā izdevies satikt vēl citus, kuri rudenī nemaz tik vientulīgi nejūtas un skumjās arī tik bieži neieslīgst. «Pagājušajā gadā tas lapu zelts bija izteikti skaists, bet šogad ir ļoti īpatnēji. Man ļoti patīk ozollapu krāsa, un tikai tagad beidzot, novembrī, tā ir. Tā bronza!» Junkara atzīst, ka dzīvo blakus dabas procesiem un tie viņai ir būtiski, bet uzsver, ka līdztekus dabai savās gleznās cenšas risināt arī citas tēmas, tādā kā mūžīgā augšuptiecībā. «Koks gleznā arī ir vertikāle, kas tiecas uz augšu.» Ziemā Junkara glezno maz. «Ziemas man ir rakstīšanai.» Savukārt pavasarī, kad daba mostas krāsās, ievziedos un pienenēs, māksliniece atkal ķeras pie otām. «Esmu apsolījusi bibliotēkai pieneņu izstādi. Tikai pienenes vien! Esmu atstājusi vienu gabaliņu, kur ļauju tām izziedēt.» Arvien vairāk cilvēku žēlojoties, ka pienenes nopļauj un mauriņos cenšas visiem spēkiem iznīdēt. «Pienenēs ir tāds spēks! Augs ir viscaur vērtīgs un stiprs. Vēl neizplaukušo koku zaru ēnas uz pieneņu fona rada tādas spēles. Tā es cīnos un gadu no gada sāku no jauna un būvēju gaisa pilis, un ar katru reizi ceru, ka nākamā glezna izdosies labāka.» Malā atlikti arī bibliotēkas izstādei plānotie darbi, bet noteikti kādu no tiem māksliniecei pirms izstādes gribēšoties pārveidot.

Pāris dienu pēc atklāšanas Jūras vārtos Junkaras izstādi pašas mākslinieces pavadībā atnākuši aplūkot paši mazākie Ventspils Mākslas skolas audzēkņi. Arī viņiem ir iespēja uz baltas papīra lapas radīt pašiem savas gaisa pilis. Turklāt māksliniece gan palīdz ar vērtīgiem padomiem krāsu izvēlē, gan ar stāstiem un iztēles gleznu aprakstiem rosina bērnos fantāziju. Nepilnas stundas laikā otrajā stāvā ekspresizstādē blakus sarindojas vēl sešpadsmit unikālas gaisa pilis. Dažas no tām vēl tiks pabeigtas Mākslas skolas telpās, bet tikmēr bērni steidz Junkarai un Mākslas skolas pasniedzējai Initai Dzalbei stāstīt par savu veikumu. Oliveram tapusi rūpīgi no ķieģeļiem mūrēta Viduslaiku pils, Glorija savu gaisa pili būvējusi no gaisīgākas matērijas – zili violetiem sapņiem. Bariņš meiteņu izvēlējušās savas gaisa pilis būvēt no košiem varavīksnes gabaliņiem, bet mazā Signe savu gaisa pili cer ieraudzīt, iekļūstot krāsainā portālā, kas gluži kā kamols Junkaras gleznā no paša vidus tinas arvien lielāks un košāks.