OSKARS VIZBULIS vairāk nekā divdesmit gadus ir rīdzinieks, ar saknēm un sirdi – Ventspilī. Īsts un bez liekiem izskaistinājumiem – kā tekstā, tā arī sarunā. Trīs gadus pēc debijas literatūrā klajā nākusi viņa otrā grāmata – romāns Ja vīrietis prastu runāt. Otrā, kas patiesībā ir pirmā.
Vai tiesa, ka romāns hronoloģiski lielākoties tapis vēl pirms stāstu krājuma Pēcjēzus vecuma sviests uzrakstīšanas?
– Jā, romānu es uzrakstīju diezgan pasen un tad to ieliku atvilktnē. Man šķita, ka vajag tomēr pagaidīt, jo es neesmu no tiem cilvēkiem, kas kaut ko uzraksta un uzreiz visai pasaulei rāda, bāž sejā un saka: «O, cik es esmu ģeniāls!» Arī pieredzējuši rakstnieki man teica, ka labāk pagaidīt kādus pāris mēnešus. Man gan pāris mēnešu vietā sanāca pāris gadi, jo pa to starpu gadījās kovids ar visu attālināto darbu un diezgan nenormālu režīmu. Neizdevās piesēsties pie grāmatas un to pabeigt.
Bija palikusi tikai pieslīpēšana, vai tomēr ko būtisku rakstījāt klāt?
– Man bija ļoti laba redaktore Evita Mamaja. Regulāri sazvanījāmies, un pēc sarunām veicu labojumus. Citiem šķiet, ka grāmata – tas ir tikai autors, bet tā jau nav. Grāmatā bez laba redaktora neiztikt. Pirms pāris gadiem intervēju Jū Nesbē, kurš stāstīja, kā viņam reiz gadījies uzrakstīt tekstu, kur kāds grāmatas tēls iekāpj mazdā un pēc tam izkāpj no toijotas. Viņš bija vienkārši sajaucis, un arī redaktors nebija šo kļūdu pamanījis. Lasītāji autoram pat rakstījuši, jo domājuši, ka tā ir domāta kā kāda mistiska, maģiska zīme. Tad Nesbē arī atbildējis, ka tā ir vienkārši kļūda. Tāpēc labs redaktors ir zelta vērts. Pats autors vienu un to pašu tekstu var pat simt reižu lasīt un nepilnības tā arī nepamanīt.
Saucat sevi par rakstnieku?
– (Smejas.) Esmu novērojis, ka ir cilvēki, kas pamanās uzrakstīt tādu nelielu, plānu, kā es smejos, antisifilisa brošūras biezuma grāmatiņu un uzreiz sevi uzskata par lieliem rakstniekiem. Divas grāmatas tagad esmu uzrakstījis un teorētiski varētu stāties Rakstnieku savienībā. Tas vārds – rakstnieks. Nu nezinu! Man šķiet, Vladis Spāre (izdevējs un rakstnieks – red. piez.) reiz vienā intervijā teica, ka viss labākais jau līdz kādiem piecdesmitajiem, sešdesmitajiem ir uzrakstīts. Mūsdienās lielākā daļa tomēr ir autori un rakstnieku ir ļoti maz.
Vai nav tā, ka šī iemesla dēļ – viss jau ir uzrakstīts, pateikts – ir cilvēki, kas tā arī nesaņemas neko no tās atvilktnes izņemt?
– Nezinu. Man liekas, cik esmu runājis ar tiem, kas vēlas rakstīt, –viņi drīzāk baidās no tā, ko par viņiem kāds padomās, viņiem ir bail izgāzties. Reiz intervēju franču rakstnieku Frederiku Beigbederu, kurš toreiz teica, ka rakstot nekādā gadījumā nevajag domāt par lasītāju. Vienkārši par to aizmirst. Un rakstīt vajagot tad, kad tu esi sevi ievedis tādā garlaicībā, ka nekā interesantāka par rakstīšanu tajā brīdī vienkārši nevar būt. Lai izgaisinātu mītus par iedvesmu un tamlīdzīgām lietām, atceros, ka viens no latviešu komponistiem, baidos samelot, bet šķiet, ka tas bija Andris Dzenītis, kādā radiointervijā uz jautājumu, kā viņš komponē, atbildēja, ka no malas tas izskatās ārkārtīgi garlaicīgi: viņš uzsit pa vienu klavieru taustiņu, uzsit pa otru un principā tādā veidā tā diena arī paiet. Ar rakstīšanu ir kaut kas līdzīgs. Iedvesma varbūt attiecas uz dzeju, bet, rakstot prozu, tas vienkārši ir ļoti garlaicīgs darbs. Vienu nodaļu citreiz var pārrakstīt vairākas reizes. Es, protams, sevi neuzskatu par tādu ģēniju kā Selindžers, kurš vienu nodaļu tiešām varēja pārrakstīt pat piecdesmit reižu. Un virkne ģēniju, kā Gabriels Garsija Markess, Roberts Mūzils, Vladimirs Nabokovs – tie vispār ir ārpus visa, visam pāri stāvoši rakstnieki. Nu labi, es te nenolikšu prozu pavisam – jābūt, ja ne gluži iedvesmai, ko dēvēju par tādu kā sliņķu aizbildinājumu, drīzāk kaut kādai idejai, kas neatstājas. Konkrēts piemērs: nesen pārslimoju kovidu un nolēmu pastaigāt pa Rīgu, pa Iļģuciemu, Tvaikoņu ielu. Tāda urbāna, visnotaļ nesakārtota vide. Man atausa atmiņā gadījums no bērnības, kad redzēju, kā kaimiņš sit ar āmuru pa auto rezerves riteni, kas nolikts uz zemes, un piepeši āmurs nomaucas no kāta un uzlido gaisā. Sekoja ārkārtīgi sulīga, izsmalcināta lamu vārdu tirāde, jo nebija jau īsti zināms, vai āmurs pašam neuzkritīs uz galvas, vai netrāpīs auto. Ar čomu nosmējāmies līki. Un, atceroties šo ainu vēlreiz, man smadzenēs saslēdzās tāda kā ideja salīdzinājumam maģiskā reālisma stilā, ka vīra dusmas lika āmuram lidojumā pārvērsties par deserta karoti. Izklausās varbūt jocīgi, bet aptuveni kaut kā tā mana iztēle strādā.
Publikācijā portālā Diena, kur vēstīts par jaunā romāna iznākšanu, Inga Grencberga raksturo jūsu tekstus kā īstus un nepiepūderētus.
– Jā, biju viņai iedevis grāmatu izlasīt, un viņa tā arī teica, ka tekstos neesot lieku saldinātāju, bet tiem vairāk piemīt tāds dzīves skarbums. Radio intervijā Liegai Piešiņai jau stāstīju, ka kāda sieviete, kurai biju iedevis izlasīt savu stāstu krājumu, salīdzināja manu grāmatu ar Lisjēna Freida gleznām. Tobrīd es šo gleznotāju nezināju, bet kad sameklēju un apskatījos, tad arī sapratu, ko viņa ar to bija domājusi, – viņš gleznojis daudz portretu un īpatnējiem triepieniem, izvēloties savdabīgas krāsas, attēlojis cilvēkus, no vienas puses, it kā neglītus, no otras puses – ārkārtīgi dzīvus, īstus un apbrīnojami patiesus. Katrs jau raksta tā, kā raksta!
Vai varat mazliet raksturot darba formu? Lai arī tas ir romāns, katrai nodaļai ir atsevišķs virsraksts un arī grāmatu blogere Sandra Koka to pēc izlasīšanas sauc par stāstu krājumu.
– Šis ir tāds romāns stāstos, jā. Esmu sapratis, ka man tādu klasisku romānu tomēr nepatīk rakstīt. Tas īsti nav mans žanrs. Mana pieredze rakstīšanā nāk no publicistikas žanra, tur nepieciešams cits domāšanas veids. Man nav kauns atzīt, ka varbūt arī neesmu tik talantīgs, lai spētu uzrakstīt romānu. Man labāk patīk tāds sprintiņš kā stāsts. Saprotams, grāmatu izdevēji grib, lai autori vairāk raksta romānus, jo tos lasītāji izvēlas un lasa labāk. Godīgi sakot, es par to neuztraucos un rakstu tā, kā rakstu.
Kad un kādos apstākļos īsti tapa šī grāmata?
– Pašu pirmo nodaļu par pirmo mīlestību uzrakstīju, gulēdams slimnīcā, kad gandrīz noliku karoti. Toreiz palūdzu draugiem, lai atnes manu datoru, un tad arī uzrakstīju nodaļu, kas grāmatā gan nav pati pirmā. No tā brīža ik pa laikam kaut ko uzrakstīju. Un tā vairākus gadus. Ne viss no uzrakstītā gan grāmatā nonāca. Divdesmit gadus biju žurnālistikā, un tur visu laiku dzen uz priekšu visādi nododamie darbi un termiņi, līdz ar to rakstīšanai sev paliek ļoti maz laika. Citi saka, ka jūtas pat izrakstījušies. Man tā gluži nebija, bet tomēr – rakstīšana ir samērā dārgs un garlaicīgs hobijs. Izņemot to faktu, ka tu dzīvo tajā tekstā, – nekā aizraujoša. Rakstīju sava prieka pēc, ar domu, ka gan jau kaut kas tur sanāks.
Kā atradāt grāmatai izdevēju?
– Man patīk makšķerēšana un viss, kas saistīts ar ūdeņiem. Varbūt tāpēc, ka esmu piedzimis Ventspilī, pie jūras. Es jau vairāk nekā gadu rakstu intervijas žurnālam Lielais Loms, ko izdod Latvijas Mediji, līdz ar to man šī izdevniecība ir stipri tuva. Aizsūtīju manuskriptu galvenajai redaktorei, un viņa, man šķiet, jau nākamajā dienā ar mani sazinājās, sakot: «Jā, tā ir manta, kārtojam dokumentus!»
Vai arī šajā grāmatā ir vērojams zināms dokumentālisms?
– Es uzskatu, ka rakstot nevar izvairīties no tā, kas ar tevi ir noticis. It īpaši, ja esi dzīvojis visnotaļ interesantu dzīvi. Tādas situācijas, kādas atgadās žurnālistikā! Sāku strādāt deviņdesmito gadu sākumā, kad visapkārt bija visdrūmākā kriminalitāte. Tās bija ārprātīgākās situācijas, kas gribot negribot paliek atmiņā. Tur vienkārši ir jāraksta! Šķiet kaut kad 1994. gadā Rīgā, Šmerļa mežā, pārsimt metru no vietas, kur tagad ir lielveikals Alfa, sāka rīkot nelegālās suņu cīņas, un man tur izdevās iefiltrēties. Nebija gluži mafija, bet tāds bandītu bariņš, kur visiem bija sapirkti cīņas suņi un viņi mežā rīkoja cīņas. Tur gan necīnījās līdz nokošanai, kā to darīja, piemēram, Maskavā, bet nu asinis šķīda. Man pašam bija liels suns, vidusāzietis, parādīju džekiem fotogrāfijas un teicu, ka varētu atvest, lai pacīnās. Tur vēl vienam bija liels kaukāzietis, tad nu man teica: «Jā, jā, brauc šurp!» Es viņiem palūdzu atļauju, vai fotogrāfs var tur pafotografēt, un atļāva. Tie skati bija tādi! Tur, piemēram, bija viens rīzenšnaucers, augumā paliels suns, ko salika cīnīties kopā ar, neatceros – pitbulterjeru, bulterjeru vai Amerikāņu Stafordšīras terjeru. Trīsdesmit sekunžu laikā terjers bija ticis rīzenšnauceram pie rīkles. Ja cīņu rīkotāji nebūtu iejaukušies, suns būtu nokosts. Man vēl tagad, redzot šādus cīņas suņus, ir tāds kā reflekss pāriet ielas otrā pusē. Es jau saprotu, ka tagad ir selekcionēti tie mierīgākie un labsirdīgākie, bet savulaik tie suņi tika radīti vienam vienīgam mērķim. Ko tur izlikties – lai nogalinātu. Vispār es brīnos, kā bandīti toreiz mani neatkoda, jo fotogrāfam bija profesionāla filmu kamera – pēdējā modeļa Nikon, kādas tolaik Latvijā bija labi ja dažas. Visi normālie cilvēki toreiz bildēja ar parastiem ziepju traukiem.
Šī epizode ir iekļuvusi grāmatā?
– Ir, ir tur tas gadījums. Es tolaik strādāju Vakara Ziņās. Kad avīzes atvērumā parādījās fotogrāfijas, ienāca informācija, ka bandīti bija tādā mērenā panikā. Jo viņi bija paredzējuši ar tām nelegālajām suņu cīņām par piedalīšanos pelnīt naudu, kā tas notika Krievijā. Atceros, kā ar draudzeni sēdējām Lauvas namā un ēdām vakariņas, un tur ienāca viens no tiem bandītiem. Viņš mani atpazina. Tolaik jau ar nevienu lieki neceremonējās. Es draudzenei teicu, ka, ja nu mani ved projām, lai viņa zvana policijai. Bandīts tā noskatīdamies arī aizgāja. Kas interesanti, viņš toreiz bija atbraucis ar lielu mersedesu, kurā, par spīti visiem tumšajiem logiem, varēja redzēt – iekšā sēž divi cīņas suņi. Tagad par to draud kriminālatbildība – nežēlīga apiešanās ar dzīvniekiem –, bet deviņdesmitajos jau daudz tādas puslīdz ārprātīgas lietas tika praktizētas.
Kaut kas no Ventspils laika arī ir grāmatā?
– Kaut kas jau, protams, ir. Atceros, ka pēc skolas, kad bija jāiziet medicīniskā komisija, mums tur prasīja: par ko vēlamies kļūt, ko grasāmies darīt. Es toreiz teicu, ka iešu studēt filozofiju. Māsiņa man tā arī medicīniskajā kartiņā ierakstīja: «derīgs, lai kļūtu par filozofu». Kolēģim, kas teica, ka ies mācīties jūrskolā, ierakstīja: «derīgs, lai kļūtu par jūrnieku». Toreiz nosmējāmies pamatīgi.
Kāda tagad ir jūsu saikne ar Ventspili?
– Fiziski es dzīvoju Rīgā, bet ar sirdi esmu Ventspilī. Uz Ventspili braucu diezgan regulāri, kādu reizi mēnesī. Esmu te dzimis un audzis. Mācījos 4. vidusskolā, un klases audzinātājs man bija Juris Neimanis, literatūras skolotājs. Šeit man ir tādas reālas saknes.
No grāmatas Ja vīrietis prastu runāt anotācijas:
«Oskara Vizbuļa jaunais romāns ļauj ielūkoties vīrieša iekšējās pasaules dzīlēs, apjaušot viņa pretrunīgās izjūtas, skarbās pārdomas un nebeidzamās ilgas. Bet tad vīrietis sāka runāt, jo sievietes vienmēr vīriešiem pārmet, ka tie visu laiku klusē. Kas notika, kad vīrietis sāka runāt?»
Komentāri (0)