Aizvadītās nedēļas nogalē Ventspils kultūras dzīves baudītājiem bija iespēja izkāpt no komforta zonas un iepazīt kaut ko jaunu. Sestdien Jūras vārtos notika Andas Lāces performance Pēc lēkmes, kas skatītājiem tika rādīta pirmo reizi. Pēc performances tās autore Anda Lāce sniedza nelielu interviju.
Pastāstiet nedaudz par sevi.
– Esmu ieguvusi maģistra grādu, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmijas Figuratīvās glezniecības Meistardarbnīcu. Apmaiņas programmā studēju Mančesteras Metropolitēna universitātē. Personālās un grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs piedalos kopš 2003. gada, savukārt kopš 2010. gada notiek manas performances.
Kāds bija jūs kā mākslinieces galvenais performances vēstījums?
– Pirms kāda laika šī performance sāka pulsēta manā galvā, pēc darba cikla Sansusī labklājības rezidenču programmā. Strādājot kopā ar dažādiem māksliniekiem šajā rezidenču programmā, kas ir specifiska, jo nosacīti daudz laika tiek pavadīts Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā, guvu lielu pieredzei. Tur kopā ar cilvēkiem, kas šajā iestādē uzturas ilgstoši, darījām visu to, kas ir saistīts ar laikmetīgo mākslu. Skatuves tēls, kas bija redzams manā darbā, ir veidojies no vairākiem cilvēkiem, kurus ik pa laikam satiku psihoneiroloģiskajā slimnīcā un kuri mani neatstāja vienaldzīgu, dažādā veidā aizkustināja, pat pārsteidza. Uzreiz gribu uzsvērt, ka tā nav komunikāciju, ar kuru mēs visbiežāk sastopamies ikdienā.
Esot kontaktā ar šiem cilvēkiem, vai jums tā nebija sava veida izkāpšana no komforta zonas?
– Noteikti nē. Bija varbūt kādi grūtāki brīži, jo nedomāju, ka būtu jāromantizē garīgās slimības, ar kurām cilvēkiem nākas sadzīvot visu mūžu, bet tajā pašā laikā šajos cilvēkos ir kaut kas ļoti radošs un patiess. Tā ir papildu dimensija, kura paveras. Nedomāju, ka par to būtu jāklusē, bet to vajadzētu normalizēt, jo šādi cilvēki mūsu dzīvē ir. Ir jāatrod veids, kā ar viņiem kopā būt, un labklājības rezidenču programma jau kopš 2018. gada mēģina, kas pārsvarā notiek diezgan veiksmīgi, būt kopā ar visdažādākajiem cilvēkiem. Iespējams, mēs kā mākslinieki esam pat lielāki ieguvēji nekā cilvēki institūcijās, bet viņi arī gaida mūsu tikšanās.
Cik ilgs laiks nepieciešams, lai sagatavotu šāda veida performanci?
– Pie šī darba esmu strādājusi divus gadus, tāpat regulāri sadarbojos ar dažādiem laikmetīgās mūzikas komponistiem, redzu, kā šīs divas valodas – gan laikmetīgā māksla, gan laikmetīgā mūzika – veiksmīgi viena otru papildina, bagātina.
Vai ir viegli šādu performanci aizvest uz reģionu? Vai arī tas ir vienreizējs projekts?
– Katrai manai performancei ir pilnīgi cits formāts, ar savu stāstu, visbiežāk savas performances nekad neatkārtoju, bet, gatavojot savu darbu Pēc lēkmes, man likās, ka tā ir transportējama un atkārtojama. Ventspilī redzamā tehniskā daļa bija veidota tieši šai skatuvei lielā sadarbībā ar šīs skatuves aizkaru un gaismu stangām. Ja mēs dotos uz citu skatuvi, tad visa tehniskā daļa būtu jāpārtaisa. Varu teikt, ka performance mums bija liela pieredze. Esmu priecīga par iespēju šeit būt un strādāt kopā ar visiem Jūras vārtu darbiniekiem. Es rēķinājos, ka darbojos uz skatuves, un centos arī izmantot tās dotās iespējas.
Kāpēc tieši Ventspilī izvēlējāties performēties?
– Saņēmu uzaicinājumu šeit būt ar performanci Pēc lēkmes. Tā bija paredzēta festivālam Homo Novus, diemžēl kovida iespaidā šis festivāls mainīja savu konceptu un pameta skatuves. Biju priecīga saņemt uzaicinājumu no Jūras vārtiem, kas bija gatavi producēt šo darbu. Paldies Jūras vārtu komandai par doto iespēju!
Komentāri (0)