Laikā, kad valstī izsludināti ierobežojumi dažādu pasākumu un vietu apmeklēšanā, atpūtas vieta Buki ar prieku sagaida savus apmeklētājus un turpina piedāvāt apskatīt arvien jaunus dzīvniekus. Lielajai Buku saimei pievienojušies Šetlandes miniponiji, dzeloņcūka un iguāna.
Buku saimnieks Agris Buks stāsta, ka mazie poniji atceļojuši no kāda Rēzeknes zvēru dārza, ar ko viņam ir cieša sadarbība. Udo un Karla esot īsti vācieši, jo dzimuši tieši šai valstī. Agris stāsta, ka abi mazie rikšotāji jau esot pusmūžā (dzīves garums tiem ir aptuveni 30 gadi), un smejoties saka, ka esot mēģinājis ar viņiem sarunāties vāciski, bet laikam jau to valodu vairs nesaprot. Pastāv iespēja, ka augumā mazā ponijmeitene gaida pēcnācēju un pavasarī, ja paveiksies, būs ģimenes pieaugums. Šetlandes poniju selekcija ir tāda pati kā standarta šķirnes zirgiem, mātīte var dzemdēt divus kumeļus. Jaundzimušais kumeļš uz kājām nostājas divu stundu laikā un drīz sāk skriet.
Udo un Karla ir bezgala mīļi – stāvot viņu namiņā, tie visu laiku glaužas klāt un grib, lai tos bužina un mīļo. Iepriekšējā saimniece mazos ponijus bija lutinājusi un ļoti labi kopusi, Agris saka, ka viņam jāsteidz namiņā izveidot logu un jāievelk elektrība, lai poniji turpinātu dzīvot labos apstākļos. Lietainā laikā Udo un Karla netiek laisti laukā, jo nedrīkst salīt, bet, ja tā gadās, tad ir jānoslauka un nagi no dubļiem jāiztīra. Mazie rikšotāji tiek laisti laukā tikai sausā laikā, un tad tos var apmīļot un ar tiem iepazīties visi Buku viesi.
Dzeloņcūka, vārdā Cūķis, dzīvojas savā namiņā, kurš jau ir diezgan cietis no nedarbiem. Šāds vārds mazajam adatainim dots, jo pagaidām nav skaidrs, kāds būs dzimums. Agris stāsta, ka Cūķis esot zīdainītis un vēl tikai augs, un apetīte Cūķim ir laba – notiesā visu, ko pasniedz.
Dzeloņcūkām uz galvas, skausta un muguras ir tievas, garas adatas, kuras var sasliet kā cekulu, viesošanās reizē redzējām arī demonstrāciju, tā Cūķis parāda savu satraukumu. Liela stresa gadījumā dzeloņcūkas saceļ un izpleš adatas, tādējādi praktiski dubultojot savus izmērus. Ja traucēklis neatkāpjas, dzeloņcūkas stampājas ar kājām, žvadzina adatas un galu galā atmuguriski uzbrūk, cenšoties pretiniekā ietriekt stingrās, īsās ķermeņa adatas. Tieši šīs adatas nodara visvairāk posta un nereti paliek iedūrušās upurī.
Agris stāsta, ka, Cūķi atvedot uz mājām, viņš bija uztaisījis vairogu, lai varētu to ievietot novietnē. Lieki piebilst, ka vairogs bija viscaur sašauts. Turklāt Cūķis grauž visu, kas tam ir apkārt, saimniekam jau jāsāk domāt, kā namiņu iekārtot tā, lai tur kaut kas arī turētos. Bet Agri tas nesatrauc, viņa mīlestība pret mazajiem draugiem ir lielāka par zaudējumiem, ko tie rada.
Buku saimnieks par katru no zvēriņiem var izstāstīt savu stāstu, katrs no kustoņiem viņam un viņa ģimenei ir īpašs. Kā jau visur, Bukus apciemo arī meža zvēri, kuri labprāt mielojas ar putniem un trušiem. Arvīds saka, ka katru reizi sirds sažņaudzas, redzot mirušos lopiņus pēc plēsēju apciemojuma, bet neko tur nevar padarīt.
Vēl viens jaunums Bukos ir iguāna, kura šobrīd vēl ir maziņa, bet var izaugt līdz pat 1,5 metrus gara. Tropu mājā tai taps sava istaba, kur tā varēs uzņemt viesus, bet arī šobrīd ir apskatāma.
Tā vien šķiet, ka Bukos darbi nebeidzas nekad, pie jauniem apartamentiem tikuši arī putni un truši, kuri ar skaļām ovācijām sagaida ikvienu apmeklētāju. Buku saimnieces iecere ir izveidot jaunu bērnu rotaļu laukumu, un darbi jau ir sākušies.
Bukus var apmeklēt arī šobrīd, vienas mājsaimniecības lokā. Varēs gan samīļot, pabarot mazos un lielos zvērus, gan izstaigāties svaigā gaisā.
Komentāri (0)