Sestdien, 18. septembrī, plkst. 19 Ventspils koncertzālē Latvija divkāršā klaviermūzikas koncertā Rudens darbi sastapsies divi izcili pianisti – Vikija Čova no Amerikas Savienotajām Valstīm un rīdzinieks, vairākkārtējs Lielās mūzikas balvas ieguvējs Reinis Zariņš. Abi mākslinieki sniedza nelielu interviju pirms sestdien gaidāmā koncerta.
Reinis Zariņš
Koncerta nosaukums ir Rudens darbi. Ar ko jums saistās šis gadalaiks?
– Reiz mans draugs mūzikas apskatnieks Orests Silabriedis padalījās ar tādu teicienu, ka pavasarī mostas miesa, bet rudenī – gars. Tā, protams, ir liela vispārināšana, taču es arī pie sevis uzreiz pamanu izmaiņu – kad paliek vēsāk un tumšāk, man vairs netīk iet ārā: labāk gribas turpat mājās visu izdarīt, nekur īpaši neskriet. Bet noteikti jāpiemin tās skaistās izmaiņas dabā – kritušu lapu rūgtenā smarža, dūmu smarža, pēkšņā krāsu daudzveidība. Un vienmēr arī skumjas par lēni mirstošo dabu, kas ir tāds Dieva ielikts ikgadējs atgādinājums mūsu platuma grādos, ka mēs visi pamazām mirstam. To ir svarīgi aptvert pēc iespējas biežāk, lai gudrāk šodienu nodzīvotu.
Ko jūs teiktu par klavierdarbu izvēli?
– Manas programmas noskaņa ir īsteni rudenīga. Esmu salicis vienkopus Brāmsu un Glāsu – 19. gadsimta Vīnes romantiķi un mūslaiku slavenāko Amerikāņu minimālistu. Taču mērķis nav uzsvērt to, cik šie divi ir atšķirīgi, bet gan to, cik viņi ir tuvi, par spīti gadsimtam starpā, par spīti šo kultūru nesavietojamībai. Brāmsa mūzika man šai pandēmijas laikā atkal un atkal ir bijis patvērums. Vispār ir ļoti grūti vārdos izteikt, kāpēc. Laikam tā ir viņa izvairīšanās no liekvārdības, no ārišķībām un cenšanās atklāt cilvēcību pēc iespējas patiesi. Ja kāda mūzika to vispār spēj, tad tā noteikti ir Brāmsa mūzika, īpaši vēlīnie klavierdarbi. Un tad man bija pašam pārsteigums un prieks ieraudzīt, ka līdzās šim Brāmsam var nolikt Glāsa Etīdes – un arī tur ir maz vārdu, nav ārišķību, ir patiesums, kas aizkustina, un vispār tās skaisti skan! Spēlēju šo salikumu vairākiem draugiem priekšā, viņi teica: kaut kas nedzirdēts, vienreizējs. Man pašam arī patīk.
Ar kādām sajūtām esat atgriezies uz skatuves pēc ilgstošas dīkstāves?
– Sajūtas ir dalītas. Esmu no sirds pateicīgs Dievam par uzticamu aprūpēšanu visas pandēmijas laikā – man kā vienīgajam lielas ģimenes apgādniekam vispār nav bijis ilgstošas dīkstāves, un tajos mēnešos, kad bija labi ja viens koncerts, tad valsts dīkstāves pabalsts mūs izvilka. Tagad koncertēju diezgan bieži – šobrīd pat reizi nedēļā. Es patiesi priecājos par katru iespēju publiski dalīties ar labu mākslu, darot to, ko esmu aicināts darīt.
Vai labprāt uzstājaties Ventspilī?
– Es zinu, ka man ir savi klausītāji, kuri ļoti augstu vērtē to, ko un kā es daru, tāpēc viņu dēļ es ļoti labprāt atkal braucu spēlēt uz Ventspili – vai tas būtu Pārventas bibliotēkas mājīgajā amfiteātrī, vai tik ļoti skaistajā Latvijā. Taču solokoncertā mani biežāk par reizi gadā laikam tur nesatikt, tāpēc aicinu šaubīgos nešaubīties un atnākt uz dubultkoncertu 18. septembrī. Jo tur manam brāmsiskajam rudenīgumam otrajā daļā pretī stāsies virtuozā ņujorkiete Vikija Čova ar spēcīgiem amerikāņu opusiem.
Vikija Čova
Jūsu uzstāšanās Ventspilī būs jūsu pirmais ārzemju koncerts kopš 2020. gada marta.
– Es tik ļoti priecājos par savu pirmo solokoncertu Latvijā. Es šo valsti ļoti mīlu un gadu gaitā esmu bijusi šeit vairākkārt, tāpēc ikreiz priecājos ieraudzīt pazīstamas sejas un vēlreiz šeit būt! Būs interesanti pavērot, kāda būs koncerta apmeklētība, jo kovida ēra diemžēl mūs vēl nav pametusi, vēl nezinām, kā dzīve virzīsies tālāk.
Mūspusē neesat dzirdēta pianiste. Pastāstiet nedaudz par sevi.
– Esmu Honkongas kanādiešu pianiste no Vankūveras. Pirms 20 gadiem pārcēlos dzīvot uz Ņujorku. Savu muzikālo karjeru uzsāku kā klasiska pianiste, esmu studējusi Džuljarda skolā un vēlāk arī Manhetenas Mūzikas skolā. Šobrīd daudz laika veltu koncertēšanai un skaņdarbu ierakstīšanai, aktīvi sadarbojos ar vadošajiem mūslaiku komponistiem un mūziķiem. Esmu kolektīva Bang on a Can All-Stars dalībniece. Dzīvoju kopā ar savu suni Lolu, zivi, vārdā Burrito, un savu partneri Argeo Bruklinā.
Ko jums nozīmē mūzika?
– Mūzika ir nepieciešama manai dvēselei. Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez tās. Kovida laikā, kad visur tika ieviesti stingri ierobežojumi, kļuvu depresīva, jo nevarēju dāvāt savu mūziku citiem, dalīties ar to. Ļoti ceru, ka šī situācija pavisam drīz mainīsies.
Ar kādām izjūtām gaidāt sestdienas koncertu koncertzālē Latvija?
– Ir jāatzīst, ka nav viegli atgriezties ikdienas dzīvē ar regulāru koncertēšanas grafiku. Es pat prātoju, vai tikai neesmu aizmirsusi, ko nozīmē kāpt uz skatuves un muzicēt. Bet, tikko sāku spēlēt, tā jūtu, ka visas manas iepriekšējās sajūtas pamazām atgriežas pie manis. Un es pat jūtos vēl piepildītākā un priecīgāka, izpildot savu mūziku nekā pirms 2020. gada. Šis ir laiks, kad mums ir jāsniedz atbalsts viens otram, un par to runāšu caur saviem skaņdarbiem Ventspilī. Esmu savā programmā iekļāvusi komponistu Kerolainas Šo, Felipes Laras, Tanjas Leonas un Kristofera Čerones skaņdarbus klavierēm. Ceru, ka caur šiem skaņdarbiem piekļūšu savu klausītāju sirdīm, tādēļ ar lielu nepacietību gaidu šo tikšanos.
Komentāri (0)