Ieva Rupenheite par LaLiGaBa

Katru gadu tiek piešķirta arī mūža balva. Par balvas norisi kopīgi rūpējas Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja un Latvijas Rakstnieku savienība, kas izveido ekspertu komisiju, saskaņā ar nolikumu (https://www.laligaba.lv/index.php/lv/nolikums).

Šaipus un taipus

30. aprīlī taps zināmi 2020. gada Latvijas Literatūras gada balvas laureāti

Kādas mākslas jomas ikgadējs izvērtējums nodrošina ne tikai merkantilu sabiedrības interesi (vēlmi iegādāties grāmatas vai mākslas darbus), bet arī zināmu stimulu pašiem darbu radītājiem. Tieši tāda ir arī Latvijas Literatūras gada balva, kuras izvērtēšanā tiek pieaicināti seši līdz septiņi eksperti, pēdējos izvēlas Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas vadītāja Andra Konste, Latvijas Rakstnieku savienības vadītājs Arno Jundze un Līga Buševica – Kultūras ministrijas Nozaru politikas nodaļas eksperte. Tapt uzaicinātam šajā žūrijā, protams, ir pagodinājums, tomēr, pirmkārt, tas ir traks darbs – dažu mēnešu laikā jāizlasa vairāk nekā simt grāmatu un, otrkārt, – jāsagatavojas kolēģu nelabvēlīgajai attieksmei par to vai citu gala vērtējumu.

Tā vispār ir apbrīnojama lieta – vērtēt un tapt vērtētam, atrasties šaipus un taipus.

Šogad nozīmīgā sabiedrības daļā īpaši aktuāla ir dažādu projektu sagatavošana un iesniegšana, jo tā enerģija, kas tiktu tērēta, lietojot jau gatavos kultūras produktus – izrādes, kino, izstādes –, tiek ieguldīta, lai radītu jaunus, apstākļiem piemērotus kultūras jomas produktus – tiešsaistes koncertus, audio ekspozīcijas, videoizstādes utt., to visu, ko (vismaz man) nav ne mazākās vēlēšanās lietot. Par laimi, no šiem virtuālajiem plūdiem ir paglābusies viena mākslas joma – grāmatas joprojām ir rokām un acīm tveramas un pilnīgā saskaņā ar pandēmijas laika prasībām – individuāli lietojamas. Tieši šī indivīda nozīme literārā procesa vērtējumā ir vissarežģītākā.

LaLiGaBas žūrijai visbiežāk veltītais pārmetums būtu uztverams kā uzslava – «jūs tur visi esat viena bodīte un viens otru tikai slavējat». Tā nu gan nenotiek.

Viss ir gluži pretēji – sanāk kopā (labi, – sazūmojas) seši absolūti individuālisti, introverti, cilvēki, kas ilgstoši strādā vienatnē, kuriem ir savs, personīgais viedoklis pārsvarā par VISU. Un tiešām kāds iedomājas, ka viņi, priecīgi čalojot, vispār par kaut ko ir spējīgi vienoties? Vienprātība kādā jautājumā, – to bija brīnišķīgi pieredzēt, ja tāda notika, jo dominēja inteliģences mūžīgais pret, ja kāds apgalvoja – par. Visgrūtākais, esot LaLiGaBas žūrijā, bija samierināties ar nomināciju skaitu, jo tulkojumu joma un, īpaši, kultūrvēsturiski darbi, kuru iedzīvināšana latviešu mēlē prasījusi gadu desmitus (piemēram Ulda Bērziņa Dziesma par manu Sidu), nav liekami vienā plauktā ar veiksmīgiem ikgadējiem tulkotāju atradumiem. Pirms gada biju dusmīga, nikna un beigās – noraudājusies par šo izšķiršanās izmisumu. Un, lai arī ceru, ka visi eksperti nebija tik emocionāli, tomēr nominēto vai ārpus nominācijām palikušo darbu autoru sarūgtinājums nav mazāks par šaipus nonākušo kolēģu lēmumu pieņemšanas saldmi.

Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu lomās šo desmit gadu laikā pabijuši aptuveni piecdesmit literāti, un, protams, ka viņi pazīst cits citu, reizēm gadās, ka ir draugi, reizēm – gluži pretēji. Tā ir teju neiespējamā misija, ko uzņemas šīs žūrijas veidotāji, – ekspertu grāmatas nedrīkst būt pieteiktas balvai, tie nedrīkst būt pat redakcionālā līmenī saistīti ar kādu no grāmatām, turklāt ekspertiem vienlaikus jābūt arī aktīvi strādājošiem, bet žūrijas komisijas priekšsēdētājam arī tādam, kurš vismaz kaut kad jau ir bijis starp ekspertiem. Piemēram, rakstnieks Pauls Bankovskis godīgi pateica, ka nevar sava drauga grāmatu aizstāvēt un, lai cik tas viņam arī nebūtu sāpīgi (jo viņam bija gluži cits viedoklis), atsakās to apspriest. Cilvēki vispār pārsvarā ir godīgi. Tikai tajā brīdī, kad TAVS darbs ir apspriešanas objekts, piepeši viss mainās. Eksperti pārvēršas sazvērniekos, patiesu talantu nīdējos un nejēgās. Jo, ko gan citu lai domā atraidījumu saņēmušais projekta iesniedzējs.