Teātris bez robežām un visiem kopīgs

Darbojas Spēlmaņu nakts žūrijā. Jevgeņija uzskata, ka teātra nams Jūras vārti ir izcila platforma vēl nebijuša teātra festivāla organizēšanai, padarot teātra telpu bez robežām un visiem kopīgu. Nesen Krievijas producente viesojās Ventspilī.

Pirms kāda laika pārcēlāties no Maskavas uz dzīvi Latvijā? Kāpēc tieši šī vieta? Un kā nonācāt Ventspilī?

– Izvēle pārcelties uz dzīvi Latvijā nav nejauša. Ar Rīgu esmu saistīta jau kopš bērnības, kad braucu uz šejieni regulāri ciemos. Kad vadīju Eiropas teātra festivālu NET, uz Krieviju brauca Jaunais Rīgas teātris. Ik pa laikam ieskrienot Rīgā uz dažām dienām, parasti tikos ar Gundaru Āboliņu, Andri Keišu. Viņi man vienmēr atgādināja, ka man noteikti ir jāapskata jūra, piemēram, jādodas uz Jūrkalni vai Kolku. 2011. gadā nolēmu Latvijā pavadīt atvaļinājumu. Pirmā doma, kas man ienāca prātā, – braukšu uz Ventspili, lai būtu pie jūras. Biju pirms tam dzirdējusi par tādu pilsētu, bet nekad nebiju šeit bijusi. Kad atbraucu ar savu draudzeni uz šejieni, trāpījām tieši uz Pilsētas svētkiem, šeit uzstājās populārais britu mūziķis Pols Jangs, bija daudz cilvēku. Tā bija vasara, brīnišķīgs laiks, jauka pludmale, izkrāsotās govis pilsētas ielās. Daudz pozitīvu emociju. Vēl aizbraucām uz Kolku, apskatījām pa ceļam līdz Kolkai visas pieejamās bākas. Ventspilī piedzīvoju atvaļinājuma pirmās dienas sajūtu. Pirms pārcēlos dzīvot uz Latviju, pirmā vieta, kur skatījos māju iegādei, bija Ventspilī. Man ir iekritusi sirdī šeit viena noskatīta māja, bet šobrīd dzīvoju mājā 100 km attālumā no Rīgas. Varbūt kādu dienu mani šī Ventspils māja sagaidīs.

Kā jūs iepazināt teātra namu Jūras vārti?

– Jau agrāk biju dzirdējusi par teātra namu Jūras vārti no saviem Maskavas draugiem, kuri bija šeit viesojušies festivālā Zelta maska un vienmēr ar lielu sajūsmu atsaucās par Ventspili, par Jūras vārtiem, teātra nama komandu, par uzņemšanu un skatītājiem. Sociālajos tīklos pēc izrādēm parasti parādījās daudz bilžu no Zelta maskas izrādēm Ventspilī; visi laimīgi. Parasti visi mani Maskavas draugi pēc viesošanās šeit, Jūras vārtos, pārveda mājās milzum daudz pozitīvu emociju.

Vai jūs gribētu sadarboties ar teātra namu?

– Mani ļoti saista viss, kas notiek ap Baltijas valstu teātriem. Īpaši uzrunā Latvijas teātri. Ir radusies sajūta, ka šeit pietrūkst dažādu teātru vienojoša festivāla. Jā, darbojas starptautiskais jaunā teātra festivāls Homo Novus, kas piedāvā viesizrāžu un jaundarbu programmas, tāpat ir mūsdienu deju festivāls Rīgā, bet nav tāda festivāla kā, piemēram, Zelta maska Krievijā. Esmu pārliecināta, ka jebkuram Latvijas teātra mīlim būtu svarīgi sajust kopainu, runājot, teiksim, par Baltijas valstu teātriem. Ģertrūdes ielas teātra vadītāja Maija Pavlova šeit ir īstenojusi vairākus projektus, un, kad es viņai pastāstīju par savu ieceri, viņa mani iepazīstināja ar Jūras vārtu vadību. Manuprāt, teātra namā ir brīva platforma, izcila vieta tieši tādam festivālam, lai rādītu viesizrādes no visas Latvijas. Jūras vārti nekonkurē ar repertuāra teātriem. Šeit skatuve varētu kļūt par vietu, kur vienuviet pulcēties visiem Latvijas teātriem un rīkot izrāžu demonstrāciju. Festivāls vienmēr piesaista uzmanību: gan no skatīju, gan no profesionāļu puses. Tā kā esmu organizējusi daudz festivālu Krievijā, zinu, ka pat tā izrāde, kas ir iekļauta repertuārā un kuru vienmēr var apskatīt, to iekļaujot festivāla programmā, vienmēr raisa lielāku interesi no skatītāju puses. Šāds festivāls varētu veicināt arī tūrismu Ventspilī, aicinot skatītājus no citām pilsētām uzkavēties šeit ilgāk. Cilvēki šādu pasākumu uztvertu kā vienu veselu ar iespēju redzēt daudzas izrādes vienuviet. Mani draugi Klaipēdā, radot līdzīgu teātru festivālu, panākuši, ka trīs gadu laikā tas piedzīvojis lielu izrāvienu – iesaistījušies gan Lietuvas teātri, gan tiek piedāvāti starptautiski projekti.

Vai jūs nebiedē fakts, ka pēc ierobežojumu atcelšanas skatītājs nebūs gatavs atgriezties? Viņš jau būs iemācījies dzīvot bez kultūras, toskait teātra, vai arī baudīt to attālināti, tiešsaistē.

– Tas skatītājs, kas ir uzticīgs teātrim, noteikti atgriezīsies. Pat finansiālās grūtības neapturēs teātra cienītājus, lai viņi varētu nonākt zāles pirmajās rindās. Cilvēkiem ir vajadzīgas emocijas, kas rodas izrādes laikā. Tagad daudz tiek runāts par to, vai izrāžu tiešsaistes režīms ietekmēs teātru nākotni. Es personīgi uzskatu, ka šim attālinātajam formātam vajadzētu palikt, jo tā ir iespēja piesaistīt jaunu auditoriju, to, kura pirms tam par teātriem vispār neizrādīja nekādu interesi. Priekšrocība ir tā, ka šīs izrādes var noskatīties cilvēki, kas nedzīvo Latvijā, piemēram, latviešu tautieši visā pasaulē. Tāpat šīs izrādes, ieviešot subtitrus, varētu skatīties citu valstu iedzīvotāji. Taču svarīgi apzināties, ka tam ir jābūt īpašam produktam, kas ir speciāli pielāgots videoformātam. Tas varētu kļūt par jaunu virzienu, kad saproti, ka vari strādāt gan uz klātesošo, gan uz attālinātu auditoriju. No tā nevajag baidīties. Šobrīd Ģertrūdes ielas teātrī tapusi veiksmīga tālizrāde Krēsls pēc Aleksandra Čaka stāsta motīviem. Izrāde notiek uz skatuves, tajā spēlē trīs aktieri un paralēli tā tiek pārraidīta tiešsaistes režīmā. Vēlāk to varēs vienlaikus gan spēlēt zālē, gan pārraidīt attālināti. Tas papildinās viens otru, ja teātra izrāde darbosies vairākos virzienos. Esmu pārliecināta, ka izrādes internetā tikai palielinās interesi par reālo izrādi. Cilvēki skatīsies un, iespējams, iedomāsies, ka gribētu to redzēt īstenībā, pa īstam. Šis vīruss mums visiem ir pārbaudes laiks, pārdzimšanas brīdis, liekot apstāties un izvērtēt savu dzīvi un vajadzības. Daba mūs aicina apstāties un palūkoties visapkārt, lokalizēties, ieraudzīt skaistumu līdzās. Nav obligāti vienmēr jāskrien uz Bahamu salām, lai ieraudzītu ko skaistu, var taču galu galā aizbraukt uz Ventspili!

Kā jūs raksturotu Latvijas teātri kā cilvēks no malas?

– Visvairāk to esmu iepazinusi pēdējā gada laikā, esot Spēlmaņu nakts žūrijā, kad skatījos visas izrādes obligāti, nevis pēc izvēles. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka Latvijas teātrim piemīt izteikti spilgta individualitāte: katram teātrim, katram aktierim. Jā, darbojas ansambļi, bet tajos visos figurē spilgtas personības. Un katra no šīm personībām ir ļoti vērtīga. Mani sajūsmina, ka ir izveidojusies jaunu, neatkarīgu aktieru paaudze, kuri izvēlas brīvību – radošuma brīvību, domāšanas brīvību – un kurus var sastapt dažādos teātros. Šī jaunā paaudze piešķir jaunu elpu itin visam. Es priecājos, ka aktierim ir tik izteikta brīva domāšana, uztaustot to virzienu, kurā šobrīd attīstās pasaules teātris. Atzīšos, man tā šobrīd ļoti pietrūkst, jo patlaban, ņemot vērā pašreizējos dzīves apstākļus, nedrīkstam nekur doties. Man ļoti gribētos, lai teātra telpa kļūtu bez robežām un būtu visiem kopīga. Skatītājs to visu var iemācīties saprast tikai tad, ja to rāda. Pats no sevis viņš to neapgūs. Ikreiz piedāvājot kaut ko ārpus ierastā, svarīgi ir skatītāju nepiemānīt, lai viņš neviltos. Jāsper solis pa solim, lai piekļūtu jaunā teātra pasaulei – kas ir interesanta, saistoša, gudra un svarīga.

Pēc dzīves Maskavā, kā jums klājas šeit, Latvijā? Vai nav nedaudz par šauru?

– Svarīgi ir apzināties, ka pasaule – ir nevis tas, kas mums ir apkārt, bet tas, kas mīt mūsos. Tikai mūsu personīgā attieksme pret apkārtējo veido ārējo vidi. Neapšaubāmi, esmu piedzīvojusi lielas izmaiņas, jo uzturos vidē, kurā ir pavisam cita kultūra, apgūstu jaunu valodu, pieņemu jaunu dzīvesveidu. Man ļoti patīk Latvijas daba. Es tajā jūtos ļoti labi. Man patīk, ka šeit nav pārāk augstu ēku. Manā uztverē augstas celtnes ir antihumāna arhitektūra. Man patīk, ka šeit nav tās steigas, bet labā nozīmē – kad pamani katru mirkli, nevis palido tam garām un nenovērtē to. Latvija nav tālu no Eiropas valstīm. Man patīk, ka ātri varu nokļūt Lietuvā, Igaunijā, nonākot pilnīgi citā gaisotnē, kultūrā, gūstot jaunus iespaidus. Atzīšos, man ļoti patīk būt arī Lietuvā, Igaunijā, kur dzīvo mani draugi. Manī nav šīs sajūtas, ka esmu ieslēgta.

Esat maskaviete vairākās paaudzēs. Pēc tās neilgojaties?

– Nē. Ilgojos pēc bērnības draugiem un tās Maskavas, kuras vairs nav. Man ir svarīgs mainīgums – gan darbā, gan ar cilvēkiem. Tikko pierodam pie kaut kā, tas nomierina un neveicina jaunu domu radīšanu.