Galvenais Ventspils bigbenda bundzinieks

Sanijs spēlē Ventspils bigbendā, šo kolektīvu saucot par savas izaugsmes vecinātāju, jo koncertēts kopā ar augstas klases mūziķiem un mēģinājumos pavadītas daudzas stundas, slīpējot meistarību, līdz tā iemirdzas kā dimants.

Tagad, 23 gadu vecumā, esat mērķtiecīgs jaunietis, vai tāds bijāt arī bērnībā?

– Tad biju īsts delveris. Darīju dažādas muļķības, arī kāvos. Kad mācījos 1. pamatskolā, uzskrēju virsū direktorei un nonesu viņu no kājām. Pēc tam man bija jāiet uz melno kafiju – tā tolaik sauca pārrunas. Direktore kladē pierakstīja, kurš kādas blēņas dara, un es bieži vien biju šajā sarakstā. Manī laikam bija daudz enerģijas, jutos varens, jo biju gadu vecāks par klasesbiedriem. Biju klases nagla gan pozitīvā, gan ne tik labā nozīmē. Mācībās gāja kā pa kalniem, bet bija labi panākumi sportā. Skrēju, spēlēju basketbolu, trenējos riteņbraukšanā, apmeklēju arī hip hop deju nodarbības. Kad sāku mācīties 6. vidusskolā, iepazinu frīsbiju. Latvijas izlases sastāvā piedalījos pasaules un Eiropas čempionātā.

Kas jūs piesaistīja sportam?

– Iespēja atbrīvoties no liekās enerģijas, bet, atdodot to, es ieguvu jaunu enerģijas lādiņu. Pasaules čempionātā Īrijā pēc 90 minūšu spēles joprojām biju gatavs skriet, ar treneri sacentāmies sprintā. Pirmajā gadā, kad biju iestājies Mūzikas vidusskolā, vēl spēlēju frisbīju, bet tad bija jāizlemj, ko darīt, – sportot vai nopietni pievērsties mūzikai. Lēmu par labu mūzikai. Jāsaka godīgi, ka tagad ar sportu esmu uz jūs. Ļoti daudz spēka atdodu mūzikai, jo esmu ne tikai pasniedzējs, bet arī attīstu sevi un gatavojos koncertiem – tas prasa daudz enerģijas. Kad būs iespēja, es labprāt atkal skriešu un nodarbošos ar frīsbiju.

Kādēļ zēna gados apmeklējāt bērnu mūzikas skolu?

– Bērnībā kopā ar vecākiem sāku iet baznīcā, un olimpiskajā centrā notika kristīgs koncerts, kurā uzstājās dziedātājs Valdis Indrišonoks, bet bungas spēlēja viņa dēls Kārlis. Tas man bija liels pārsteigums, atklājums, saviļņojums. Teicu mammai, ka es arī gribu iemācīties spēlēt bungas. Atkārtoju savu vēlmi vismaz mēnesi, līdz beidzot iestājos mūzikas skolā. Īpaši talantīgs nebiju, dziedāju kā lācis. Pirmos trīs gadus mācījos kā klasiskais bundzinieks, bet pēc tam pievērsos džeza mūzikai. Man vienmēr patikušas tieši bungas, nevis citi sitaminstrumenti, piemēram, timpāni. Atceros, ka tad, kad mācījos bērnu mūzikas skolā, mans pedagogs bija nepacietīgs vidusskolas audzēknis. Es, būdams bērns, ne visu uzreiz sapratu, un skolotājam bieži bija jāatkārto viens un tas pats, un tas viņam nepatika. Savukārt man šāda attieksme reizēm izraisīja nevēlēšanos iet uz skolu.

Kā nolēmāt uzsākt mācības Mūzikas vidusskolā?

– Baznīcā basģitārists Andrejs Rubīns visu laiku dzina mani uz priekšu. Reizēm tas nāca caur asarām, bet pamazām tomēr radās vēlme kļūt par profesionāli. Par to paldies jāsaka vēl vienam cilvēkam – bundziniekam Jēkabam Macpanam. Mūzikas vidusskolā kļuvu apdomīgāks, prātā vairs nebija delverības, bet vēlme labi iemācīties spēlēt bungas. Arī vecāki akceptēja manu izvēli kļūt par mūziķi. Man ir desmit gadu jaunāks brālis Samuels, bērnu mūzikas skolā esmu viņa sitaminstrumentu skolotājs. Savukārt 16 gadus jaunākā māsa Annemarija apgūs vijoļspēli.

Ģimenei jūsu dzīve ir svarīga nozīme?

– Ļoti! Pirms gada apprecējos ar Kintiju, bet vecāki man ir devuši daudz. Mamma vienmēr ir iedvesmojusi, savukārt tētis teica tā – ja nemācīšos, būs siksna. Tas man nešķita barbariski, tā bija vērtīga pamācība, jo, kā jau minēju, biju liels delveris.

Esat mēģinājis lietot apreibinošās vielas?

– Jā, gribējās visu izmēģināt, tomēr esmu ticīgs cilvēks, tāpēc sapratu, ka nevaru nesāt divas maskas. Proti, baznīcā būt labs, bet ārpus tās darīt to, ko nevajag. Tā būtu pretruna, un arī citi cilvēki būtu neizpratnē, kāpēc es, kristīgs puisis, smēķēju vai lietoju alkoholu. Nu protu priecāties arī bez apreibinošām vielām.

Vai ticat tam, ka Dievs, lai jūs tiktu glābts, ir nomiris tieši jūsu dēļ?

– Jā! Piekrītu, ka to ir grūti aptvert, jo mēs, cilvēki, parasti ticam redzamajam, tomēr es savā dzīvē esmu pārliecinājies par Dieva klātnību. Piemēram, bērnībā man bija izteikta bronhiālā astma, bet tapu dziedināts un varēju sportot. Mamma un tētis bija uz šķiršanās robežas, tomēr sāka ticēt, un attiecības sakārtojās. Abi vecāki dzēra un pīpēja, bet nu ir brīvi no tā.

Pazīstat arī ticības šaubas?

– Tā ir bijis, un tas ir normāli. Šāda situācija pazīstama daudziem kristiešiem, bet esmu tai ticis pāri lūdzot un lasot Bībeli.

Ja pareizi saprotu, jūs neuzstājat, lai arī visi citi cilvēki obligāti ticētu Dievam?

– Es katru pieņemu tādu, kāds viņš ir. Ja kāds interesējas par ticību, esmu gatavs par to runāt, bet neuzbāžos citiem ar savu pārliecību.

Parunāsim atkal par mūziku. Kāda ir jūsu kvalifikācija?

– Esmu mūzikas pedagogs un ansambļu vadītājs. Kad mācījos Mūzikas vidusskolā, labprāt, spēlējot bungas, palīdzēju vecāko kursu audzēkņiem ieskaitēs. Tā pamazām pierādīju savas spējas, un tad, kad biju ceturtajā kursā, direktors Andris Grigalis jautāja, vai es vēlētos strādāt bērnu mūzikas skolā. Piekritu un atcerējos to, ka jau pirmajā kursā domāju, cik labi būtu, ja ceturtajā varētu pastrādāt. Uzskatīju to par labu iespēju pārbaudīt sevi. Tā bija liela slodze, jo bija jāabsolvē Mūzikas vidusskola, jāgatavojas stundām, lai varētu mācīt desmit audzēkņus, bija dažādi mēģinājumi, lai uzstātos koncertos. Kad pabeidzu Mūzikas vidusskolu, direktors piedāvāja turpināt darbu, un es iestājos Liepājas Universitātē, lai kā mūzikas skolotājs iegūtu bakalaura kvalifikāciju.

Kas jums iepatikās pasniedzēja profesijā, kādēļ nolēmāt turpināt iesākto?

– Uz stundām pie audzēkņiem gāju ar vieglu sirdi, man nebija grūti strādāt ar bērniem. Neesmu ļoti stingrs skolotājs, prasīgs gan. Gribu, lai audzēknis izdara to, ko prasu, un saprot, ka panākumus var gūt ar darbu. Man joprojām ir desmit skolēni, visi zēni. Ja viņiem pašiem ir liela interese par mūziku, mūsu sadarbība veidojas viegli, savukārt, ja vecāki uzstāj, ka bērnam jāspēlē bungas, bet viņš to nemaz negrib, ir grūtāk strādāt. Bet arī šādā gadījumā mēģinu audzēkni ieinteresēt. Pirmās klases audzēknim ir sarežģīti visas 40 minūtes noturēt uzmanību, tādēļ tad, kad redzu, ka viņš pagurst, paņemam pauzīti – ieslēdzu kādu video ar koncertierakstu vai pajautāju: «Kā tev šodien gāja skolā?» Viens mans audzēknis ir ļoti noslogots dažādās jomās, un reizēm, kad viņš atnāk, puisis saka, ka grib pabeigt spēlēt spēlīti. Atbildu, ka vispirms pastrādāsim, bet pēc tam viņš man varēs parādīt arī savas spēles rezultātus. Tādējādi audzēknim ir mērķis, un viņš to ar prieku īsteno.

Kas, skolojot citus, sniedz gandarījumu?

– Tas ir prieks, ka mazais var nospēlēt, kā vēlos, ka viņam izdodas un veicas. Protams, katram audzēknim var būt tāds periods, kad šķiet – viss, nekas neiet uz priekšu! Tomēr pēc laika mēs abi parasti atrodam veidu, kā tikt uz pareizā ceļa.

Jūs vairākus gadus darbojaties Ventspils bigbendā. Kāda pieredze iegūta, muzicējot šajā kolektīvā?

– Sāku to darīt, mācoties Mūzikas vidusskolas pirmajā kursā. Sākumā bigbenda vadītājs Renārs Lācis teica, lai atnāku pavērot, kā notiek mēģinājums. Paklausījos, un man iepatikās. Pēc tam Renārs sacīja, lai iemācos tehniski sarežģītu skaņdarbu, ilgi ar to mocījos, spēlēju diendienā. Kad nospēlēju to citiem, viņi bija sajūsmināti, ka esmu apguvis. Parādīju, ka varu, un tā pamazām iekļāvos bigbenda vidē, kur tolaik bija vairāki bundzinieki. Apmeklēju mēģinājumus, spēlēju koncertos. Sākumā man uzticēja nospēlēt vienu divus skaņdarbus, mēs, bundzinieki, mainījāmies, pēc tam sāku spēlēt vairāk un biežāk. Tagad bigbendā esmu kā galvenais bundzinieks, bet nu piesaistu arī savu audzēkni Markusu Ābelīti – aug jaunā maiņa! Starp citu, šogad Cali kafejnīcā rīkoju džema sesijas. No vienas puses, varbūt šķiet – nu, kas tur liels, bet, no otras puses, ir jāsarunā mūziķi, jārūpējas par apskaņošanu, jāsaskaņo programma, jāpadomā, kā uzrunāt apmeklētājus. Ir labi, ja džema sesijās kā klausītāji piedalās arī pasniedzēji, jo tad audzēkņi uzstājas sparīgāk.

Vai, spēlējot bungas, mūziķis nosvīst?

– Reizēm rokas ir tā nosvīdušas, ka kociņi slīd laukā no plaukstām. Ir slapjš dibens, un dažkārt rodas sajūta, ka kurpes ir piesmeltas ar ūdeni. Agrāk uzstājoties uztraucos, negribēju nospēlēt pļiku pļeku, bet labi. Tagad esmu mierīgāks, jo pirms koncertiem parasti daudz vingrinos. Ar bigbendu ir muzicēts kopā ar vairākām slavenībām, piemēram, Laimu Vaikuli, Intaru Busuli, arī Aiju Andrejevu.

Dzīvojat skaņu pasaulē, bet vai jums patīk arī klusums?

– Jā, labprāt pavadu laiku pie jūras, jo tā ļoti patīk sievai, tādēļ bieži ejam uz jūru.

Pastāstiet, lūdzu, par savu mīlestību!

– Mēs ar Kintiju iepazināmies jaungada ballītē Kurzemes mazpilsētā, tajā reizē biju diezgan mazrunīgs. Pēc tam satiku šo meiteni Mūzikas vidusskolas iestājeksāmenos un domāju, kur esmu viņu redzējis. Nevarēju atcerēties… Pēc kāda laika pirmajam kursam bija iesvētības, un jaunieši rīkoja atpūtu pirtiņā. Tajā reizē ar Kintiju sākām jokoties, bet pēc kāda laika arī draudzēties. Izrādījās, ka mana simpātija netālu no manas dzīvesvietas īrē istabiņu, es piedāvāju Kintijai kopā doties uz skolu un mājup no tās. Kintija arī ir kristiete, mums bija, par ko runāt, nekad nebija garlaicīgi, un tā pamazām radās mīlestība. Ja godīgi, pirms tam nemaz nenojautu, ka man būs draudzene, jo domāju par mūzikā karjeru, bet Dieva plāni ir neizdibināmi, un es sapratu, ka Kintija ir īstā, man domātā. Pēc divu gadu draudzības jūras krastā izskanēja bildinājums, pie jūras Mērsragā notika arī mūsu kāzas. Ir labi būt precētam, jo esi kopā ar cilvēku, kurš tevi saprot, lai gan kopdzīves sākums, protams, nebija viegls, jo visu laiku esi bijis viens, bet nu pēkšņi tev jārēķinās ar otru cilvēku. Jāaizmirst egoisms. Kintija man iemācīja novērtēt teātri, pirms tam ar šo mākslas veidu nebiju aizrāvies. Mēs ar Kintiju esam krustvecāki, tāpēc cenšamies veltīt laiku arī mazajam Ričardam. Sieviņa šogad pabeidza Mūzikas vidusskolu, viņa ir vokāliste un mēģinās iestāties Liepājas Universitātē. Ja tas notiks – bet es domāju, ka tā būs, – turpmāk dzīvosim Liepājā. Tas gan nenozīmē, ka pametīšu darbu bērnu mūzikas skolā, audzēkņi man ir svarīgi, tādēļ braukāšu no Liepājas uz Ventspili.