Nodrošinām ostas ikdienas uzkopšanu

Dzelme ikdienā gādā par to, lai Ventspils ostā tiktu nodrošināta viena no tās konkurētspējas priekšrocībām – ostas dziļums. Ulda ģimene iepriekš nav bijusi saistīta ar jūru, taču, uzaugot Ventspilī kopā ar vēju un jūru, šīs jomas izvēle šķitusi pašsaprotama. Sarunai kapteinis gan piekrīt nelabprāt, jo ne visai patīkot runāt par sevi, labāk – vienkārši darīt savu darbu. Brīvostas pārvaldes vadība uzsver – nav daudz cilvēku, kas gan Ventspils ostas kuģu ceļus, gan to dziļuma uzturētāju Dzelmi zina tik labi kā Uldis. Viņš šogad arī izvirzīts pilsētas domes Balvai.

Sacījāt, ka pašlaik Dzelmei ir tehniskais pārtraukums, proti, notiek remontdarbi (saruna notiek jūnija beigās – aut.). Pastāstiet, kā paiet jūsu darba ikdiena, kad kuģis ir darba kārtībā.

– Darbadienas sākumā izvērtējam laika apstākļus un meteoprognozes. Ja tie ir piemēroti darbam, tad tiek dota komanda: «Pacelt trapu, atlaist tauvas!» Pamatā virziens ir viens – uz ostas izeju. Galvenais objekts ir pienākošais jūras kanāls un kabata pie Dienvidu viļņlauža – mola. Bet ir arī citi objekti, tostarp piestātnes ar akvatorijām, ko nepieciešams uzkopt, izmantojot sūcējcauruli vai greiferceltni. Un tad jau arī sākas tā cita – radoši profesionālā – darba uzdevuma izpildes daļa, kuru pāris teikumos izstāstīt ir grūti. Kā jau visās citās pasaules lietās, kur katrai ir savi knifiņi. Esam aprīkoti arī ar dziļuma mērīšanas sistēmām. Ja ir sliktāki laika apstākļi, varam veikt arī jūras kanālu uzmērīšanu, bet parasti šo darbiņu veic kuteris Skauts.

Dzelmes komandā ir 28 cilvēki, kuru darba režīms ir sadalīts četrās maiņās. Vienlaicīgi uz kuģa strādā divas maiņas. Tādējādi darbs rit nepārtraukti. No rīta, īslaicīgi ienākot ostā, vienas maiņas vietā nāk nākamā. Ņemot vērā, ka esam Kuģošanas atbalsta dienesta struktūra, darāmos darbus mums sagatavo un tajos norīko kanāla priekšnieks, bet ostas kapteinis izvērtē prioritātes.

Nesen padziļinājāt ostas akvatoriju Ventas tilta paceļamā laiduma zonā. Tur darbi jau noslēgušies vai padziļināšana vēl būs jāturpina?

– Patiesībā jau par padziļināšanas darbiem nekad īsti nevar teikt, ka darbs ir pabeigts. Uz kādu brīdi var pārtraukt padziļināšanu, jo nepieciešamie dziļumi ir nodrošināti, bet pēc laiciņa atkal jāsmeļ. Tas viss ir, tikai pateicoties Ventas upes un jūras piekrastes dažādajām straumēm. Un tā mēs smeļam un smeļam, nu jau 25 gadus. (Smejas.)

Ik pa laikam publiskajā telpā parādās informācija, ka Dzelmes komanda meklē dažādus darbiniekus, tostarp, piemēram, kuģa mehāniķi, vadītāju, matrozi un citus speciālistus. Vai ir izdevies tos atrast?

– Daļu darbinieku joprojām meklējam. Pamatā tas ir vasaras periodā, kad cilvēki vēlas izmantot savu atvaļinājumu, bet viņu vietā uzreiz grūti atrast aizvietotājus. Iespējams, tādēļ, ka liela daļa jaunatnes ir izbraukusi no valsts un aizvietošanai kadru ir par maz. Iespējams, zemākas apmaksas dēļ, salīdzinot ar tāljūrām. Jaunatnei jau vajag lielu naudu un tagad. Par nodokļiem, ko mēs godīgi maksājam, viņiem ir maza interese. No esošajiem darbiniekiem projām neviens tāpat vien neiet. Tikai aiz vecuma vai veselības problēmu gadījumā. Darbs uz jebkura kuģa nav no vieglajiem.

Tas nozīmē, ka kuģa komanda kopā strādā ilgstoši.

– Jā, un pārsvarā visi ir ventspilnieki, bet ir arī no citām pilsētām. Viens kolēģis braukā pat no Daugavpils.

Pastāstiet vairāk par kuģa Dzelme komandu!

– Vienā maiņā strādā seši cilvēki. Maiņas vecākais ir sardzes stūrmanis, ar kuru kopā stūresmājā strādā divi matroži – tā saucamie stūres matrozis un matrozis operators. Bet kuģa apakšējās darba telpās, lai darbinātu kuģa mehānismus, strādā sardzes mehāniķis ar diviem motoristiem, kuriem ir papildu kvalifikācijas, piemēram, virpotājs, metinātājs un elektriķis. Varētu jau varbūt arī mazāk speciālistu vienā maiņā, bet mums ir divas mašīntelpas – vienā no tām ir izvietoti galvenie dzinēji, kas dzen kuģīti uz priekšu, bet otra mašīntelpa ir kuģa priekšgalā, un tajā atrodas speciālās iekārtas, tostarp sūknis, ar ko pumpējam grunti. Katrā no telpām ir nepieciešama pastāvīga mehānismu kontrole.

Dzelmes darbiniekiem jābūt specifiski kvalificētiem.

– Jā. Kas attiecas uz mehāniķiem, motors jau jebkurā gadījumā ir daudzmaz līdzīgs. Bet stūrmaņiem un matrožiem līdztekus standarta prasmēm jāprot arī vadīt celtni un dredžera iekārtas. Ja nevaram grunti iesūkt, to norokam. Mēs nevaram strādāt ar sūcējcauruli tiešā piestātnes tuvumā. Kuģim jākustas uz priekšu taisnvirziena kustībā un jāvelk tā melnā caurule, kas strādā pēc putekļsūcēja principa, pa grunti. Dredžera caurules konstrukcija atrodas ārpus kuģa gabarītiem, karājoties trosēs. Piestātnei drīkstam pietuvoties tikai drošā tuvumā. Mūsu gadījumā drošs tuvums tehniski nozīmē aptuveni piecus metrus. Dažkārt ideālos laika apstākļos mēs esam gājuši vēl nedaudz tuvāk, bet katrā ziņā ne pilnīgi klāt. Tad paliek tā pelēkā zona, ko ar sūkni tīri fiziski nevaram padziļināt, lai nesabojātu sūkšanas iekārtas. Tāpēc vienkārši nostājamies uz enkura un norokam grunti ar greiferkrānu.

Cik saprotu, tā ir Dzelmes priekšrocība – iespēja veikt padziļināšanas darbus dažādos veidos, gan grunti izsūcot, gan norokot.

– Jā, tādas iespējas nav visiem padziļināšanas kuģiem. Redzat, ja kuģis ir speciāli domāts vienai funkcijai, tad tas ir projektēts jaudīgs tieši tajā jomā. Piemēram, ja tas ir sūcējs, tad tam ir jaudīga sūkšanas funkcija, ja racējs, tad kuģa kauss varbūt ir, piemēram, pat ar 25 kubikmetru ietilpību, bet mūsu kausa tilpums ir tikai trīs kubikmetri. Mums ir nedaudz no abām funkcijām, tādēļ vairāk esam paredzēti tādai ikdienas uzkopšanai. (Smejas.)

Bet, ja nepieciešams, jums palīgā nāk papildspēki no dažādām valstīm.

– Jā, bez šaubām, kad uznāk lielie vēji, ātri pašu spēkiem galā netiekam. Mēs jau varētu arī izdarīt visu apjomu, tikai tas prasītu ilgāku laika periodu. Taču jūras kanālā dziļumu vajag tagad un tūlīt. Ja jāpiepilda tankkuģis, tam dziļums nepieciešams uzreiz. Lielie kuģi nevar gaidīt ilgi – tik, cik daudz laika mums būtu nepieciešams avārijas padziļināšanas darbiem.

Dzelme darbu Ventspils ostā pēc pārbūves un nosaukuma maiņas sāka 1994. gadā, un tad strādāt uz kuģa sākāt arī jūs – sākumā par otro stūrmani, vēlāk par vecāko stūrmani, tad par kapteiņa vecāko palīgu speciekārtās, bet kopš 2009. gada, tātad aptuveni desmit gadu, esat kuģa kapteiņa amatā. Kā atceraties darba gaitu sākumu uz Dzelmes?

– Jā, tā jau visi pamazām izaugam. Sākumā, protams, viss šķita interesants, jauns un izpētes vērts. Arī tagad, kad daudz apgūts un izpētīts, interese nav zudusi. Tāpēc joprojām šeit esmu, ja man nebūtu interesanti, tad droši vien manis šeit vairs nebūtu. Daudzas lietas uz kuģa sākām mēģināt, pētīt pašmācības ceļā. Latvijā tādas izglītības iestādes, kas gatavo bagarmeistarus, nemaz nav. Padomju laikā tāda bija tikai Krievijā. Tādēļ sākotnēji visi matroži bagara un dredžera operatoru sagatavošanas kursus apguva Holandē, Dzelmes pārbūves vietā – IHC rūpnīcā. Pirmajā nedēļā Ventspils ostā sākām strādāt ārzemju konsultantu vadībā.

Sacījāt, ka interese par darbu nav zudusi. Kas jums jūsu darbā šķiet saistošākais?

– Grūti pateikt. Šķiet, tas ir darbs pats par sevi, mani tas aizrauj. Šeit jūtos un esmu kā savās mājās. Gandrīz katrs ostas stūrītis ir zināms, kur ir kādi dziļumi. Citādu ikdienu šobrīd pat iedomāties nevaru. Katram jau pienāk kāds pagrieziena punkts dzīvē, bet man pagaidām šādu domu nav.

Iepriekš esat strādājis uz vietējās flotes kuģiem, vēlāk uz zivju pārstrādes kuģa Dzintarjūra. Kā sākās jūsu interese par zvejniecību?

– Interese jau bija viena – tikt ārpus PSRS un paskatīties, kas citās valstīs notiek. Tajos laikos iespējas pabūt ārzemēs bija tādas, kādas tās bija – vai nu tas bija sports, vai arī kādas specifiskas profesijas. Saka, ka Liepāja ir pilsēta, kurā piedzimst vējš, bet Ventspilī tas dzīvo. Te mēs visi esam auguši ar jūru un vēju, tas šķita kaut kā dabiski – izvēlēties apgūt jūrnieka amatu. Liepājas jūrniecības koledžā izmācījos par kuģu vadītāju. Sākotnēji tā romantika bija, bet tad sapratu, ka romantikas īsti nav, visur apkārt zivis. (Smejas.) Taču es noteikti nenožēloju savu izvēli šajā ziņā. Katrā vietā ir sava interese. Bija savs laiks, kad zvejniecība bija varena, bez šaubām, žēl, ka tas laiks ir beidzies. Sarkanā bāka bija varens kolhozs. Acīmredzot tā bija lemts. Tagad Jūras svētkos ir patīkami satikt bijušos kolēģus.

Vai jūsu ģimene iepriekš bija saistīta ar zvejniecību vai jūrniecību?

– Nē, mana ģimene vairāk bija saistīta ar zemes un būvniecības darbiem. Tēvs ilgus gadus strādāja BMGS, būvēja piestātnes gan mūsu ostā, gan citviet. Tā ka es šajā jomā esmu pirmatklājējs. Bet tagad īsti turpinājuma arī nav. Vecākais dēls savulaik izmācījās par kuģu mehāniķi un sāka iet jūrā, bet arī viņam tā romantika pazuda. Jaunākajam dēlam Rīgā ir savs mikrouzņēmums, arī nesaistīts ar ūdeņiem. Laikam es tāds viens būšu.

Jums būtu gribējies, lai bērni turpina jūsu aizsākto darbošanos šajā jomā?

– Nē, man šķiet, ka bērniem pašiem ir savas izvēles jāizdara un kaut kā īpaši viņus virzīt kā mantiniekus vai pat uzlikt viņiem to kā pienākumu nav īsti nepieciešams.

Esat izvirzīts pilsētas domes Balvai. Kādas izjūtas tas raisa?

– Negribētos dalīt lāčādu, pirms pats lācis nav nomedīts. Bet noteikti jau pirmām kārtām biju pārsteigts, un sākotnēji pat izspruka jautājumi: «Vai tas ir joks? Par ko?»

Tagad, ja teiktu, ka man vienalga, es liekuļotu. Esmu aizkustināts, priecīgs, lepns un pateicīgs par novērtējumu manam darbam ceturtdaļgadsimta garumā. Vienlaikus skaidri zinu, ka patiesībā lielākā balvas daļa pienākas pašam kuģim Dzelme un tā komandai, bet es esmu tikai viens no viņiem.