Pirmais Ventspils prozas konkurss atklāja jaunus talantus. Viens no tiem ir uzvarētājs Mārtiņš Adamsons, kas svētdien piedalīsies prozas lasījumos Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā.
Ja gribas rakstīt, nevajag muldēt
0Iepazīstini, lūdzu, ar sevi: kas esi, ko dari ikdienā?
– Draugiem esmu zināms kā Sēters, atsevišķos gadījumos atsaucos arī uz: «Ei, panāc šur!» Ikdienas darbi? Vasarā fanātiski braucu ar riteni, ziemā fanātiski sēžu mājās un cenšos nerādīt degunu laukā, cauru gadu klausos skaļu mūziku un spēlēju bungas, apmeklēju koncertus un festivālus un tam visam pa vidu pamanos uzrakstīt arī kādu prozas gabalu.
Cik sen un kādēļ raksti?
– Ar papīra ķēpāšanu sāku knibināties jau vidusskolā – rakstīju dzeju, kas nekad neieraudzīs dienasgaismu. Tad tiku pie savas grupas un pārmetos uz dziesmu tekstiem. Prozai piesējos salīdzinoši nesen, pirms pāris gadiem. Kādēļ rakstu? Kādēļ gan ne? Rakstu, jo gribas un ir ko.
Stīvens Kings reiz teica, ka viņš ikvienam cilvēkam, kurš pienāk klāt un saka: «Ziniet, es vienmēr esmu gribējis rakstīt,» vienmēr grib atbildēt: «Bet ziniet, man vienmēr ir gribējies kļūt par neiroķirurgu.» Un tā ir – ja gribas rakstīt, tad raksti, nevajag muldēt par to, cik ļoti tev to gribas.
Visu intervijas tekstu lasiet šodienas Ventas Balsī.
Komentāri (0)