Uzvedums māca, kā kļūt drosmīgiem

Izrādes režisors Imants Jaunzems ventspilniekiem ir labi pazīstams. Savulaik viņš bijis Ventspils teātra režisors, kura iestudētās lugas Krēsli, Trīs garas sievietes, Alise brīnumzemē un daudzas citas plūkušas laurus festivālos Latvijā un aiz tās robežām. Lai arī šobrīd režisors dzīvo un strādā Jūrmalā, tomēr Ziemassvētku uzvedumus Kultūras centrā viņš turpina iestudēt – to dara jau turpat 20 gadus.

Ziemassvētku pasākums – tā ir liela atbildība, ir pārliecināts Jaunzems. Tie, kuri kādreiz paši bija bērni, skaitīja dzejoļus un rotaļājās kopā ar Ziemassvētku vecīti, nu uz Kultūras centru ved savus mazuļus. Tāpēc katru gadu ir jāpiedomā īpaši, ko iestudēt: «Vakar mēģinājumā runājām, kāpēc uzvedumus nevarētu atkārtot – paiet trīs gadi, publika nomainās un taisām atkal to pašu. Ir pietiekami daudz haltūristu, kas tā dara, taču pirmām kārtām tas ir neinteresanti. Ja vēl gadās tie paši aktieri, tad vispār zem katras kritikas... Tomēr pats galvenais – tā rīkoties man neļauj atbildība pret publiku un arī cieņa pašam pret sevi.»

Kur rodi ierosmi jaunajam uzvedumam?

– Jūrmalā veidojam programmiņas bērnu izklaides pasākumiem, tāpēc lasu bērnu literatūru, lugas, lai saprastu, kāda ir šodienas bērnu valoda, izteiksmes veidi. Paralēli minētajam darbam jau domāju par Ziemassvētku uzvedumu Kultūras centrā Ventspilī. Mūsdienu bērni, arī viņu sarunvaloda un uztvere ļoti atšķiras no tā, kā tas bija pirms pieciem, desmit un vairāk gadiem. Vinnijs Pūks ir no cita laika, Stāraste arī. Tāpēc iestudējuma forma jāpārdomā sevišķi rūpīgi. Man vecāki stāstījuši, ka, skatoties Stārastes grāmatiņas, bērni uztraucas – nerādi man tās šausmas! Viņi zīmēto uztver tieši: kā tas var būt – bērna seja, lāča ausis, vai kāju vietā puļķīši...

Par ko ir šī Ziemassvētku izrāde?

– Stāsts ir par mūžīgajām bailēm. Mēs visi no kaut kā baidāmies. Bērni baidās no tumsas vai no kaut kā cita – vārtiem, suņiem, negaidītiem trokšņiem, ēnas utt. Izvēlētā forma – garauši – ir forma bērniem. Taču uzveduma saturs, jēga derēs arī pieaugušajiem – baiļu sindroms ir pazīstams visā sabiedrībā. Baidāmies zaudēt statusu, naudu, uz darbu ejam baidoties, no darba nākam baidoties.

Bērni skatās, kā trusis baidās vai nebaidās, kā viņš pārvar savas bailes. Dažkārt bērnu stāsti kopējās tendences sabiedrībā uzrāda vairāk nekā tie, kas domāti pieaugušajiem. Uzvedums ir savdabīgs arī ar to, ka tas ir melnbalts. Kostīmi ir kontrastaini – balts un melns, bez starptoņiem. Viena krāsa izceļ otru, un abas savstarpēji papildinās.

Truši ir stilīgi – gangstera variants no pagājušā gadsimta 20. gadu Amerikas, vilks ir stilīgs. Tā arī ir kultūras vēsture, varbūt bērns šodien nepievērš uzmanību kopējai stilistikai, taču viņa atmiņā saņemtais impulss uzkrāsies. Bērnu uzvedumos parasti mēģina ieviest košumu un krāsainību, šogad mēģinām iet citu ceļu.

Joprojām uzvedumā iesaisti savus aktierus no Ventspils teātra?

– Uzvedumā darbojas trīs nobrieduši aktieri – Andris, Uldis un Indra –, kā arī jaunie kultūras darbinieki Roberts Grinbergs un Inese Marcinkiana. Viņi teātra kolektīva uzvedumā ienākuši pirmo reizi. Tie ir mani skolnieki no Kultūras skolas, viņi zina, kas ir Jaunzems, un es zinu, ko var prasīt no viņiem.

Kādu vērtīgu atziņu saņems skatītāji eglītes iestudējumā?

– Izrādes formula ir: kā būt brīvam, kā atbrīvoties no bailēm. Bailes ir tikai sajūta – tāpat kā izsalkums. Par izsalkumu neviens nesaka, ka tas ir kaut kas briesmīgs – vienkārši gribas ēst. Un, ja pārņem bailes, kā tās pārvarēt? Atbilde – bailes pārvar darot, rīkojoties. Vajag darboties, nevis sēdēt un gaidīt.

Ko vieglāk iestudēt – 40 minūšu garu uzvedumu vai trīs stundu garu izrādi?

- Lai cik dīvaini tas arī būtu, tas ir viens un tas pats. 40 minūšu garš uzvedums patērē tikpat daudz laika, enerģijas un izdomas, cik trīs stundu gara izrāde. Tas tāpēc, ka šajās minūtēs arī ir jāpasaka pats būtiskākais. Ir pat grūtāk atrast lakoniskus izteiksmes veidus, lai to pateiktu. Nelielam uzvedumam, tāpat kā garai izrādei, ir jābūt interesantam, spraigam, ar negaidītiem pavērsieniem. Ceru, ka Drosmes formula garaušiem tāda ir izdevusies.