Kristīne raksta, jo ir, ko teikt

Tavi divi pirmie romāni, ko vieno nosaukums Es grāmatas nelasu, atklāj pusaudžu sarežģīto pasauli. Kā spēj to izprast?

– Grāmata balstīta uz patiesiem notikumiem, gatavoju izdošanai arī trešo daļu, jo galvenais varonis, kam tagad ir 20 gadi, teica, lai turpinu rakstīt. Šopavasar aizskrēju uz Londonu – tādēļ, ka darbība notiek arī šajā pilsētā, bet man tā bija sveša.

Trešajā daļā būs stāstīts par to, kā jūtas pusaudži, kas kopā ar vecākiem izceļo no valsts. Grāmatas sižets balstīts reālos notikumos, galvenā varoņa prototips bija mans audžudēls.

Drīz lasītāji varēs tevi iepazīt arī kā pieaugušajiem domāta darba autori. 

– Esmu saņēmusi Kutūrkapitāla radošo stipendiju grāmatas Izvēlies, kas tu esi pabeigšanai; tai jābūt gatavai kuru katru mirkli. Šis romāns ir šizīgs un ceru arī smieklīgs stāsts par kādu ģimeni, kas nevar izšķirties. Ir bērni, kopīga manta, un sieva, nespējot izturēt emocionālo slodzi, iet pie psihoterapeita.

Viņš nespēj palīdzēt, tāpēc sieviete nolemj vīru nogalināt – psihoterapeits šādu izvēli atbalsta un iesaka viņai izkratīt sirdi internetā. Tur viņa iepazīstas ar kādu vīrieti, kas piesakās palīdzēt izplānot slepkavību. Kas ir šis cilvēks, lai pagaidām paliek noslēpums!

Tas, ko gribu pateikt šajā romānā, ir vēsts, ka vispirms mums jāmainās pašiem, tikai tad var gaidīt kaut ko labu, un ieteikums uzmanīties ar pļāpāšanu internetā, jo nekad nevar zināt, kas tev atbild.   

Internets kā vide, kas dod vairāk sliktuma nekā labuma, pieminēts arī tavā romānā Virtuālais eņģelis. Kāpēc tīmeklis tev ir tuva tēma?

– Brāļi Kaudzītes, piemēram, portretēja savu laiku un vidi, bet es dzīvoju pasaulē, kurā attiecību veidošanā aktīvi piedalās internets, mobilie telefoni, kredīti, līzingi – visa šī putra velkas mums pakaļ. Internets un mobilie atņem prasmi sazināties aci pret aci, visu atrisina viena īsziņa vai elektroniskā vēstule. Dzīvas attiecības tiek nonivelētas, un tas man drusku kremt. 

Dzīvojot Ventspilī tikai gadu, esi veikli iezinājusies tāmnieku dialektā un labprāt runā venteniski. Vai, būdama prozaiķe, tā sevi neapzodz?

– Es ir pilnīgs rīdzinieks, bet man ļoti patīk ventiņvaloda, kas vienkārši pielīp. Saka jau, ka tas labs sliņķu sazināšanās veids, jo pateikt es nau bijis ir daudz vienkāršāk nekā es neesmu bijis. Un, zin’, man patīk, ka jūs, ventiņi, daudzas lietas sakāt acīs, nevis uzvedaties kā rīdzinieki, kas glaužas apkārt un beigās iekož...

Rakstīšana ir tavs vienīgais iztikas avots, bet ko vēl tu proti darīt?

– Patīk fotografēt, tas ir darīts arī profesionālā līmenī, darbi bijuši izstādēs. Pēc vidusskolas iestājos Teoloģijas fakultātē – bija baumas, ka tur mācīs ēģiptoloģiju, – bet drīz vien aizbraucu mācīties uz Ungāriju, kur apguvu daudz labu lietu par vidi.

Aiz gara laika esmu studējusi arī juristos, bet nepabeidzu. Tāda aprauta tā izglītība sanāk, bet man jau šķiet, ka svarīgākais ir tas, ko iemāca dzīve. Nedaudz tulkoju no angļu valodas, bet tehniskus tekstus, daiļliteratūrai klāt vēl neķeros.

Un kāpēc sāki rakstīt?

– Skolas laikā, lai gan mācītajos humanitārā vidusskolā, nerakstīju. Nebija laika – trenējos basketbolā, man bija mazs brālis, bet vēlāk, darbojoties Vides aizsardzības kluba Arkādijas nodaļā, sāku kaut ko rakstīt, tulkot, pēc tam manus rakstus publicēja žurnālos, interneta portālos.

Tikai pēc tam, kad aizsūtīju stāstu Jauno autoru semināram, pastiprināti sāku rakstīt prozu. Manuprāt, to var darīt jebkurš, svarīgākais ir saprast, vai tev ir, ko teikt citiem. Starp citu, puisis, kas figurē romānā Es grāmatas nelasu, līdz 8. klasei nebija lasījis nevienu grāmatu! Manis uzrakstītā bija pirmā, un man liels prieks par to!