Marīna Janaus: prieks, ka sieviešu lomas ir priekšplānā

Itāļu marginālais klasiķis Kurcio Malaparte (1898-1957) ir īstens avantūrists un anarhists, kurš vienmēr un it visā rīkojas pretēji iedibinātajai kārtībai. Šī ir īsta sieviešu luga, kurā kara tēma tiek risināta no sieviešu redzes viedokļa. Kā sievietēm izdzīvot un cik daudz var atļauties pārdot un pārdoties, lai izdzīvotu? Cik vērta ir viena sieviete, lai uzvarētājiem nebūtu kauns par savu uzvaru? Sievietes nekad nepārstās maksāt.

Sieviete ir vīrieša pēdējais patvērums - kad nekā cita vairs nav. Napoleons nestāv šīm sievietēm blakus.

Intervija ar  Dailes teātra aktrisi Marīnu Janaus

Izrāde vēsta par vēstures notikumiem no sievietes skatupunkta. Vai, jūsuprāt, autoram vīrietim veiksmīgi izdevies šo skatījumu atveidot?

– Domāju, tas lugā brīnišķīgi redzams. Kad izlasīju to, es tieši par šo aspektu nobrīnījos un nevarēju saprast, kā autors tik labi spēj izsekot līdzi sievietes psiholoģijai. Pareizo domu ļoti labi uztvēra arī izrādes režisors, smalki izanalizējot lugu un katru raksturu, un mums atlika vien to atainot. Tā kā izrādes iestudēšana noritēja ļoti īsā laikā, mēs varējām tikai sekot režisora ieteikumiem. Viņam viss bija izdomāts, un mums, kas piedalās lugā, arī man kā mammai ar savām meitām un vedeklu, runājot tēlu sistēmā, ir izveidojušās ļoti, ļoti interesantas lomas. Tieši sieviešu lomas, kas lugās vienmēr ir it kā pakārtotas, jo zināms, ka biežāk prevalē vīriešu lomas. Bet tas ir skaistums, ka tieši sieviešu lomas izceltas priekšplānā, turklāt mums visām šī luga ļoti patīk.

Vai iejušanās tēlā sagādāja grūtības?

– Es teiktu, ka ne. Drīzāk grūtības varētu saistīties ar to, ka režisora prasības bija tik ļoti precīzas, ka viņš, niansēti mēģinot, gribēja panākt tieši to, ko vēlas. Tajā pašā laikā viņš ļoti ievēroja katras aktrises individualitāti. Bet raksturus režisors zīmēja sīki un smalki. Un reizēm ļoti iespringa par kādu sīkumiņu. Taču es to vēlāk ļoti labi sapratu un jutu, cik ļoti grūti izveidot perfektu raksturu. Režisors savam darbam piegāja nevis kaut kā, bet gan ar rūpību, jo vēlējās izveidot visu tieši tā, kā sākotnēji iecerēts. Droši vien šīs sievietes bija viņa acu priekšā un viņš centās tās iemiesot. Protams, tas nav viegli. Taču tagad, kad mēs šo izrādi spēlējam jau pusotru sezonu, atkal sanākot kopā, rodas sajūta, ka viss vienmēr būs kārtībā. Uz skatuves nekad nav sānsoļu, jo viss ir ļoti precīzi iestrādāts. Līdz ar to var justies ļoti brīvi un brīvi arī realizēt to, ko tu dari.