Dziedāšana kā azartiska terapija

Varbūt kāds vēl atceras, ka pirmoreiz Latvijā 1989. gadā uzstājos tieši Ventspilī. Toreiz dziedāju savu repertuāru latviešu valodā. Šajā turnejā iepazinos ar vairākiem cilvēkiem, ar kuriem esmu draugos vēl šodien. Arnis Miltiņš, ar ko uzstāšos arī tagad, bija viens no tiem. Jau tad viņam bija zināma interese par franču repertuāru.

Mani joprojām visdziļāk aizkustina tautas dziesmas, ko dziedājām arī bērnu nometnēs. Deviņu gadu vecumā, kad vairs nerunāju latviski, klausījos mācītāja un dziedoņa Kārļa Zuikas uzstāšanos, un vēl tagad atceros, kā toreiz fascinēti klausījos, kā viņš dziedāja Neviens putniņš tā nepūta. Aizvien mani aizkustina arī Baha mūzika, ar ko uzaugu.

Dziesmas mani pavadījušas vienmēr un atbilstoši situācijai uzpeld kāda. Labs piemērs ir, kad reiz Austrālijā pirms 27 gadiem nācās šķirties, braucot uz darba vietu radiofonā ABC, pamanīju, ka dziedu Žaka Brela dziesmu Kā nogalināt savas sievas mīļāko, kad tiki audzināts reliģiski... Sāku smieties, un tas atvieglināja pašsajūtu. Humors visu padarīja relatīvāku.

Latvieši dziesmās un dejās patiesi ir rāmi un lēni. Komponists Alberts Jērums kādreiz izcēla mērenību kā latviešu tautas dziesmās spilgtāko, gandrīz ētiski pareizāko īpašību. Tomēr Čaka tekstos esmu atradis radniecību ar daudziem franču tekstiem. Ko paņemt? Protams, jāņem tas, kas patīk. Es teiktu, ka jāņem zināma estētika un vieglāku pieeju pie lietām. Vienmēr tas man nav izdevies. Savukārt, ja runājam par spēju dziedāt labi, tā francūžiem būtu jāpaņem no mums!

Jāatzīstas, man vairs neprasās tik daudz iet pūlī dziedāt Liliomas dziesmu par meiteņu brunčiem kā plīvojošiem karogiem. Sen arī vairs negribu, lai man Daugaviņa stāsta, ka vēl nāks piektais gads un asins lietus līs. Gribas pāršķirt lappusi. Sev pašam reizēm jautāju, kāpēc man vajag uzstāties un radīt tādu stresu, jo tiešām vairs neprasās sev pierādīt neko īpašu. Laikam palīdz tas, ka, dziedot ar Jāņa Miltiņa klavieru pavadījumu, esmu atklājis kaut ko jaunu, varu vairāk ielikt dziesmas interpretācijā.

Man bija tuvs bērnības draugs francūzis, kas pat nesaprata, kāpēc dziedāju Strasbūras Universitātes korī, viņaprāt, man būtu jāspēlē futbols. Galu galā man vēl iznāca arī futbolu spēlēt, kad biju vēstnieks Portugālē. Reiz lasīju pētījumu, ka mums smadzenēs ar dziedāšanu saistīti notikumi norādot uz atslābšanu jeb tvaika nolaišanu. Šāda doma mani nepārsteidza. Romantiķim dzejniekam Alfrēdam de Misē ir kāds dzejolis: «Visskaistākās dziesmas ir visizmisīgākās, visizmisīgākās ir visskaistākās dziesmas, dziesmas visizmisīgākās ir visskaistākās.» Viņš atkārtoja tos pašus vārdus dažādā secībā; droši vien, dzejoļa beigās Misē bija izgājis terapiju un jutās atvieglots.

Es arī visu laiku esmu gan nolaidis tvaiku, gan uzmundrinājis sevi. Pāris stundas vienatnē paspēlēju ģitāru un padziedu un man ir labi, ja vien balss ir apmierinošā kondīcijā. Bet ziniet, ko man ir grūtāk saprast? Man ir grūti saprast, ka tas, ko dziedu, var patikt arī citiem. Tas man ir patīkams pārsteigums! Iedomājieties – es dodos uz Ventspili, dziedu franču repertuāru, un cilvēkiem vēl ir ziņkāre nākt klausīties! Tas taču nav loģiski! Galu galā, tas droši vien ir īstais izaicinājums, azarts, kāpēc es to daru. Kad uzstāšos Ventspilī, man būs jādod viss, lai pašam būtu sajūta – jā, viņiem bija vērts atnākt mani klausīties. Pirms 23 gadiem, turneju iesākot Ventspilī, aiz uztraukuma zaudēju balsi un nespēju runāt. Uzkāpu uz skatuves, balsij nebija ne vainas. Nokāpu no skatuves, nevarēju parunāt. Tādas ir manas atmiņas par Ventspili.

Foto: jurasvarti.lv