Arī brīvostā sargā kultūras mantojumu

Šogad īpaši godināmo objektu sarakstā iekļautas arī trīs Ventspils brīvostas ēkas – Ventspils loču tornis, Užavas un Ovišu bāka.

Turklāt Ventspils ostas loču tornis šī rudens Eiropas kultūras mantojuma dienās izpelnījies pavisam īpašu statusu. Lai arī daudziem ventspilniekiem pat nezināms, šobrīd tukšs un, kā saka Ventspils brīvostas ēku pārvaldnieks Auseklis Prūsis, sagatavots remontam, tas visprecīzāk atspoguļo Eiropas kultūras mantojuma dienu ideju. Tieši ar tā atvēršanu apskatei notiks mantojuma dienu atklāšana.

Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Kultūras mantojuma politikas daļas vadītāja Baiba Mūrniece stāsta, ka šo Eiropas pasākumu galvenā ideja ir kaut uz brīdi atvērt līdz šim kultūrvēsturiski vērtīga, bet nepieejama objekta durvis un dot sabiedrībai iespēju pamanīt līdz šim neieraudzītas vērtības. Šāda ēka ir arī Ventspils loču tornis. Lai arī tajā sen vairs neskan jūrnieku leksika un darba čala un pēdējos gados tornī uzkāpj vien meteorologi, lai precīzāk veiktu kādus mērījumus, tas ir kļuvis par Ventspils un visas Latvijas kultūras mantojuma daļu.

Tādēļ Ventspils brīvostas pārvalde šobrīd veic loču torņa tehnisko ekspertīzi, lai sagatavotu projektu kārtīgam remontam. Līdzko būs pieejams finansējums, tas tiks rekonstruēts. Lai arī ostas vajadzībām ēka vairs netiek izmantota, tā tiek saudzēta.

Ventspils pirmais loču tornis tika uzcelts 1897. gadā, lai radītu ostas ločiem pašiem savu mājvietu. Līdz tam loči bāzējās Ventspils pils tornī. Taču Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā, tornis tika sagrauts un tā vietā 1920. gadā uzbūvēja pagaidu torni. Bet jauno torni 1934. gadā nolēma celt tuvāk jūras krastam, lai varētu lūkoties tālāk jūras apvārsnī. Tagad tas slēpjas aiz citām ēkām netālu no Ventspils Dienvidu mola, iepretim jahtu ostai.

Poligonālais 20,4 metrus augstais tornis būvēts no ķieģeļiem, bet tā augšējā apaļā daļa – no dzelzsbetona konstrukcijām. Tas atrodas 22,5 m virs jūras līmeņa un, kā atzīst pieminekļu aizsardzības inspekcija, ir unikāli saglabājusies būve Baltijas jūras Kurzemes piekrastē. Savukārt Ventspils ostas loči šodien ieguvuši jaunu, modernāku un plašāku darba vietu Ventspils brīvostas pārvaldes Kapteiņa dienestā.

«Izvēloties mantojuma dienu objektus, inspekcija vienlaikus atzīst arī to saimnieku veiksmi un labi paveikto darbu kultūras mantojuma saglabāšanā. Tas iedvesmo arī citus,» uzskata Mūrniece, piebilstot, ka Latvijā valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ir iekļautas pavisam sešas bākas un divas no tām apsaimnieko Ventspils brīvostas pārvalde. Turklāt šīs bākas nav slēgtas, iedzīvotājiem nepieejamas, bet atvērtas apskatei. Uz tām var doties baudīt romantiku, vērot horizontu, iepazīt vēsturi un, ja ir tāda vēlēšanās, – arī izbaudīt jūras skarbumu.

Ventspils par mantojuma dienu atklāšanas vietu šogad izvēlēta tādēļ, ka tā atrodas pie jūras, turklāt glabā bagātu ar jūru saistītu mantojumu. Savukārt jūras un ūdens tēma šogad izvēlēta tādēļ, ka, J. Volmāra vārdiem runājot, Latvijas spēks ir zemē, bet varenība – uz jūras. Ievērojama Latvijas kultūras mantojuma daļa ir saistīta ar ūdeni. Ūdens glabā arī pietiekami daudz vēl šobrīd neatklātu vēsturisku vērtību un liecību. Ar kuģošanu un zvejniecību saistītas vēsturiskas materiālas liecības, senas iekārtas un būves.

Mantojuma dienu tradīcija ir aizsākusies 1984. gadā Francijā, rīkojot pirmās vēstures un kultūras pieminekļu atvērto durvju dienas. Visā Eiropā pēc Eiropas Padomes iniciatīvas tās pirmo reizi notika 1991. gadā. Šo dienu mērķis ir ieinteresēt, tuvināt sabiedrību kultūras mantojumam. Tās tiek rīkotas 49 valstīs un kļuvušas par vienu no vērienīgākajiem notikumiem Eiropas kultūras dzīvē.

Nepalaid garām!

Eiropas kultūras mantojuma dienu atklāšana notiks šā gada 7. septembrī plkst. 16.30 Piemiņas laukumā pie Ziemas ostas, Ventspilī. Taču vēl pirms tam, plkst. 15, Ventspils Livonijas ordeņa pils Kapitula zālē ikviens tiek aicināts apmeklēt lekcijas. Vienu no tām sarūpējusi vēsturniece Ingrīda Štrumfa, kura stāstīs par kuģu būves laikmetu Kurzemes ziemeļu daļas piekrastē.

7. septembrī plkst. 11 Užavas un Ovišu bākās tiks pacelts mantojuma dienu karogs, bet 8. septembrī no plkst. 10 līdz 16 gida pavadībā bez maksas varēs apskatīt Ovišu bāku. Savukārt Užavas bāka apskatei bez maksas būs atvērta 8. septembrī no plkst. 10 līdz 16. Loču tonis būs atvērts 8. septembrī no plkst. 12 līdz 16. Jāatzīmē, ka šajā pašā laikā bez maksas būs apskatāms arī Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs.

Darvas mucu vietā

Viens avots vēsta, ka Ovišu bāka būvēta 1814. gadā, cits – ka 1844. gadā. Taču, pat pieņemot, ka patiesais gada skaitlis ir pēdējais, tā ir vecākā bāka Latvijā, kas līdz pat mūsdienām saglabājusi savu vēsturisko izskatu. Tā uzcelta uz Ovišu zemes raga un brīdina kuģotājus par smilšu strēles tuvumu. Zināms, ka līdz tam, jau 11. gadu simtā, uz šīs zemes strēles kā orientēšanās un brīdinājuma zīmes regulāri kurti ugunskuri vai dedzinātas darvas mucas.

Bāka uzcelta uz koka pāļiem kā plats, konusveida tornis masīva mūra cilindra veidā. Tā būvēta no sarkaniem ķieģeļiem, bet vietām izmantoti arī laukakmeņi. Bāka atrodas 360 m no krasta, tās diametrs ir 11,5 m, bet akmens mūru iekšpusē ir otrs tornis ar diametru 3,5 m. Tādas bākas 19. gs. būvēja, lai būtu papildu aizsardzība ienaidnieka uzbrukuma gadījumā. Bākas augstums ir 37 metri jeb aptuveni pieci stāvi.

Līdz pat 20. gs. sākuma gadiem bākas uzraugi uz Ovišiem braukāja no Ventspils, taču pēc tam, kad tika uzceltas palīgēkas, pastāvīgi uzturējās tajās. Šobrīd bākā dzīvo un to uzrauga Iveta Bādere, bet iepriekšējā uzraudze Lilija Pazņikova kopā ar savu dzīvesbiedru Pēteri Pazņikovu, Ventspils brīvostas pārvaldes atbalstīti, Ovišu bākā izveidoja ekspozīciju par Latvijas bāku vēsturi. Nelielais muzejs iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Jāatzīmē, ka laikā, kad maršrutā Ventspils–Mazirbe sāka kursēt mazbānītis, šai ēkā pāris telpu tika atvēlētas Ovišu stacijai.

Kā cepamā krāsns

28 metrus augstā kāpa, uz kuras uzcelta Užavas bāka, no tālienes jūras braucējiem esot atgādinājusi cepamo krāsni, tādēļ savulaik vācieši šo vietu nodēvējuši par Bakofen. Līdz pat 19. gs. uz akmeņu krāvuma tika dedzināti ugunskuri, kas bija navigācijas zīme kuģiem, kuri devās uz Ventspils ostu. Taču pirmais Užavas bākas tornis dzima 1879. gadā. Ķieģeļu tornis, kas savienots ar dzīvojamo māju bāku apkalpojošajam personālam, Pirmā pasaules kara laikā tika daļēji nopostīts. 1925. gadā bāka tika atjaunota un ieguva teju identisku izskatu kā iepriekšējā. Pati bāka nav augsta – vien 19 metri –, taču augstā kāpa, uz kuras tā paceļas, ļauj bākugunij mirgot pat 44 metrus virs jūras līmeņa.

Užavas bāka ir lieciniece tam, kā jūra gadu no gada zog Latvijas krastu, jo betona bluķiem nostiprinātā bākas teritorija šodien ir kā pussala Užavas stāvkrastā. Krasta nostiprināšanas darbi bijuši nepieciešami jau kopš tās celtniecības brīža. Pagājušā gadsimta sākumā šim nolūkam izmantoja kadiķu klūgu grozus, kurus piepildīja ar oļiem un laukakmeņiem. Tikai vēlāk tos nomainīja betons.

Nu jau gandrīz divdesmit gadus Užavas bākā saimnieko Iveta Rūde un viņas ģimene, vēl aizvien priecādamies par vakara saulrietu un vienmēr laipni dodot iespēju baudīt to arī tiem, kas alkst no bākas torņa baudīt romantiskus brīžus.