Ventspilniece Anda Švēde vada tulkošanas nodaļu Vācijas vēstniecībā

Ventspils Augstskolas Tulkošanas studiju fakultātes studentiem bija iespēja tikties ar A. Švēdes kundzi un uzzināt ko vairāk par mutiskās tulkošanas aizkulisēm.

Kas jūs visvairāk piesaista darbā Vācijas vēstniecībā?

Regulārās pārmaiņas. Tā ir vēstniecības specifika – periodiski nomainās kolēģi. Tas ir izaicinājums – spēt neieslīgt rutīnā, bet censties piemēroties aizvien jauniem cilvēkiem. Katrs cilvēks nāk ar savu pieeju un redzējumu par Latviju. Profesionālā jomā ļoti interesantas ir augsta līmeņa ārvalstu politiķu vizītes, piemēram, Angelas Merkeles viesošanās Latvijā.

Prieku sagādā arī projekti, ko veidojam sadarbībā ar citām organizācijā, piemēram, Gētes institūtu. Pirms pāris nedēļām notika Hertas Milleres lasījums un saruna ar Sandru Kalnieti. Vienmēr ir interesanti tuvplānā redzēt spēcīgas personības.

Kas ir sagādājis vislielākās grūtības latviešu un vāciešu atšķirīgās mentalitātes dēļ?

Kad es sāku strādāt vēstniecībā, tās bija lielas pārmaiņas – Padomju Savienības sabrukšana. No darba Latvijas Universitātē es nonācu pavisam citā pasaulē. Bija jāpierod pie citas lietvedības sistēmas, jāsaprot iekšējā hierarhija. Jūs noteikti varat būt laimīgi, ka jau studiju laikā varat apgūt arī mutisko tulkošanu.

Tieši mentalitātes noteikta atšķirība varētu būt citādākā izpratne par plānošanu. Latvieši lēmumus pieņem īstermiņā, vācieši ir noteiktāki, visu plāno daudz savlaicīgāk un pamatīgāk.

Kam Jūs īpaši pievēršat uzmanību, gatavojoties jaunam tulkošanas darbam?

Protams, aizvien nākas saskarties ar nezināmu terminoloģiju, lai cik liela arī būtu pieredze. Es reizēm jokoju, ka tulkam ir jākustas „fiksi”, bet patiesībā tas ir ļoti nopietns aspekts. Tagad jau, par laimi, ir pieejams internets, turklāt, ja pasākums tiek rīkots Latvijā, ļoti daudz var uzzināt no organizatoriem. Nav jābaidās viņiem zvanīt, interesēties par darba kārtību un dalībniekiem, būtu jāmēģina jau iepriekš sagādāt runu manuskriptus. Tulku dažreiz cenšas nobīdīt maliņā, taču to nedrīkst pieļaut. Jo pēc tam jau neviens neteiks: „Nabadziņš, viņam bija tālu jāsēž, viņš neko nedzirdēja.” Runās tikai par to, ka slikti iztulkoja. Tāpēc „jācīnās” ir pašam, un nav jābaidās to darīt, jo tas ir tikai jūsu labās slavas un labi padarīta darba dēļ.

Vai tas nozīmē, ka tulka profesija netiek pietiekami novērtēta?

Es par to īpaši nedomāju, bet, protams, bieži ir jāpieliek pūles, lai sagādātu materiālus un varētu labi sagatavoties darbam. Problēmas dažbrīd rodas, ja materiāli ir konfidenciāli. Gadās arī cilvēki, kas saka: „Bet Jums jau ir tikai jāpārtulko.” Protams, daudzi nesaprot, ko patiesībā nozīmē tulka darbs. Laimīgā kārtā mūsdienās daudzi runā angliski un pie vakariņām neformālā līmenī var sarunāties bez tulka palīdzības. Nav vairs kā agrāk, kad tulkam ēdienreizēs bija jāsēž klientiem aiz muguras, mēģinot saklausīt, ko viņi saka, un jācer, ka oficiants nejauši neuzgāzīs kaut ko virsū.

Sarunas sākumā Vācijas vēstnieks runāja par to, cik svarīgi ir spēt uzticēties tulkam. Cik grūti ir iegūt šo uzticību?

Man nav iekšējās nepieciešamības stāstīt citiem par darba lietām, līdz ar to man nav problēmu ar konfidencialitātes ievērošanu. Ir lietas, par kurām var runāt, un ir lietas, par kurām nevar.

Tulki savā ziņā ir kultūras „starpnieki”. Vai jūs piekrītat šai domai, un kā ir nācies to īstenot dzīvē?

Visbiežāk jau strādājot ar ārvalstu delegācijām. Piemēram, Latvijas vēstures jautājumi – jums var pajautāt jebko – kā bija Padomju laikā vai citos laikos. Tāpēc par šīm tēmām ir jāinteresējas. Ir jāpazīst pašam sevi, taču jāzina arī, kā savu vēsturi pasniegt citiem, jāpazīst to cilvēku mentalitāte, kuriem tulkojat, jāmēģina paredzēt, kā viņi uztvers dažādus jautājumus.

Tulks var ļoti daudz mainīt un ietekmēt, ja ir iespējas tikties ar klientiem ārpus oficiālām sarunām un mēģināt izskaidrot otras puses rīcību vai reakciju. Sarunas gaitā reizēm var just, ka klients ir tiešām nejauši pārteicies, tad to tulkojumā ir jāmēģina izlabot. Tomēr ir jābūt ļoti uzmanīgam. Ir iespējami arī gadījumi, kad cilvēks sarunas gaitā speciāli vēlas izprovocēt otru pusi, bet tulks, iztulkodams “pareizi” „salaiž visu dēlī”.

Kas ir svarīgākais, ko jūs esat iemācījusies?

Turēt acis vaļā, turēt ausis vaļā, skatītes cilvēkos, mēģināt izpētīt arī tos cilvēkus, ar kuriem es strādāju. Kāda ir viņu dzīves uztvere, kā varētu ievirzīties sarunas no vienas un no otras puses. Es esmu iemācījusies interesēties par ļoti daudzām lietām, kas mani neinteresē. Cik nu neinteresē… Ja kaut kam seko līdzi, tad tas tomēr piesaista.

Jūs minējāt psiholoģisko piemērošanos cilvēkiem. Kam būtu īpaši jāpievērš uzmanība?

Es uzskatu, ka tulkam sava personiskā attieksme ir jānoņem pilnībā nost. Es jūtos tā, it kā es būtu vienkārši tā cilvēka balss, mēģinu „iemiesoties” klientā.

Kāds ir bijis pats sarežģītākais gadījums, kad jums ir nācies kādam psiholoģiski pielāgoties? Vai ir bijis tā, ka nespējat atrast ar cilvēku kopēju valodu?

Citreiz ir grūti, ja gadās cilvēki, kuri ir ļoti pārliecināti par savu lielumu, nicīgi izsakās par citiem, vai arī ir skaidri redzams, ka viņiem būtībā nekas neinteresē. Tas ir nepatīkami.

Ko jūs tādās situācijās darāt?

Tur neko nevar darīt! Tad ir dziļi jāievelk elpa, acis ciet un uz priekšu!

Kā Jūs rīkojaties situācijās, kad cilvēki savus iebildumus un nepatiku pret sarunas partneri cenšas nodot caur jums?

Es mēģinu noskaidrot to, kas tad man īsti otrai pusei ir jāsaka. Citreiz paši runātāji pasaka: „To netulkojiet!” Sinhronās tulkošanas kabīnē, ja runātāju domas dalās, visi sāk runāt vienlacīgi vai cenšas viens otru pārtraukt, atliek tikai komentēt, ka tas tā notiek. Konsekutīvās tulkošanas laikā šādās situācijās galvenais ir mēģināt noskaidrot, kāds īsti ir vēstījums, kas jānodod otrai pusei. Ja tas nav iespējams, atliek tikai tulkot to, kas notiek. Izņēmums ir ļoti augsta līmeņa sarunas, kad pārjautāt nevajadzētu. Tās gan lielākoties norit ļoti disciplinēti, jo hierarhijas princips nosaka, kurš vada sarunu, tāpēc no šī viedokļa viss ir vienkāršāk.

Kuras būtu tās valodas, kuras katram tulkam būtu jāzina?

Es uzskatu, ka ideāli būtu zināt vācu, angļu un franču, Latvijas situācijā arī krievu valodu. Pat ja ar šīm valodām nevar strādāt vienlīdz labā līmenī, ir labi, ja ir vismaz priekšstats par valodu. Jo cilvēkiem piemīt īpašība lietot svešvārdus, un neaizmirsīsim arī par latīņu spārnotajiem teicieniem. Reiz man bija jātulko svinīga uzruna no vācu valodas, un klients novēlējumam izvēlējās kādu latīņu teicienu, no kura sapratu tikai „florere”, kas nozīmē „ziedēt”. Tā es varonīgi teicu: „Augt, plaukt un ziedēt!” Pēc tam man prasīja: „Kā tu to zināji?” Es nezināju, bet kaut kas ir jāpasaka. Tāpēc ir svarīgi nesamulst.

Tā, protams, nav svešvaloda, bet es gribētu atgādināt jaunajiem tulkiem, un ne tikai viņiem arī latviešu valodas lielo nozīmi. Ar svešvalodas zināšanām vien būs par maz.

Kas būtu tās īpašības, kā būtu iespējams jau mācību procesa laikā secināt, ka tulka darbs ir piemērots tieši man?

Vai nu gribas tulkot, vai negribas. Tas jau ir pirmais. Ar kādām sajūtām es eju uz tulkošanas nodarbībām? Vai ir „Ehh, atkal..” vai arī „Beidzot!” Ja ir „Ehh, atkal,” tad nevajag sevi mocīt, ja ir „Beidzot!”, tad ir vērts. Ja galīgi negribas, nu, tad neko – jo visi jau arī nevar. Mācēt valodu nenozīmē varēt pasniegt vai varēt tulkot.

Citur pasaulē tulku izglītība ir savādāka – ir vai nu mutiskie tulki vai rakstiskie tulki, mēs to diemžēl nevaram atļauties Latvijas salīdzinoši nelielā darba tirgus specifikas dēļ.

Ārzemēs ir iespējams arī daudz vairāk specializēties, tulkot tikai daiļliteratūru, ar kādu konkrētu jomu saistītus tekstus. Tas viss mums nav dots, tāpēc ir jābūt daudzpusīgākiem, jāspēj radīt sevī interesi par pēc iespējas plašāku tēmu loku. Lai jums izdodas, ko vēl tur piebilst!

Ar Andu Švēdi sarunājās Ventspils Augstskolas profesionālās bakalaura studiju programmas „Tulkošana vācu – latviešu –angļu/krievu valodā” 3. kursa studenti Arnis Robalds, Kristaps Vācietis, Reinis Lukmanis un Anna Leščinska

Fotogrāfijā - Anda Švēde 4. no kreisās.