Ieraudzīt un izmantot iespējas

Saule spīd, un sarunas notiek

Daudzas ģimenes šodien jūtas pagurušas. Skolēni mēnešiem ilgi mācījušies attālināti, vecāki bažījas, vai bērnu zināšanās nepaliks robi un kā kopumā šis neparastais pandēmijas laiks ietekmēs bērnu nākotni. Daudzas lietas, lai arī ārkārtējā situācija ir beigusies, joprojām ir ierobežotas. Taču Sproģu ģimene aicina uz šobrīd notiekošo paraudzīties no cita skatupunkta, ieraudzīt un izmantot iespējas, ko piedāvā šis laiks.

«Mēs jūtamies labi. Tādā šaurā ziņu portālu realitātē jau nav jādzīvo. Ir jau plašāka realitāte. Saule spīd, upe tek, pavasaris nāk – tās lietas neviens nav atcēlis un ierobežojis. Bērni aug, sarunas var notikt… » teic Pēteris Sproģis. Viņš ievērojis, ka cilvēks vienmēr pamana to, kas uz brīdi tiek zaudēts. Taču mums nevajadzētu fokusēties uz zaudēto, atņemot prieku par to, kas ir pieejams un novērtējams. Piemēram, to, ka ģimene var būt kopā.

Sproģi ar cieņu izturas pret visiem, kam šis laiks radījis pamatīgas grūtības, piemēram, zaudēts uzņēmums vai darbs. Taču viņi vēlas akcentēt, ka šis ir iespēju laiks. Var jau gausties par ierobežojumiem un par to, ka bērni tik ilgi ir mājās, par to, ka pulciņi atcelti. Taču tas ir neauglīgi. Labāk paskatīties no citas puses. Tā ir iespēja tagad pavadīt vairāk laika kopā ar bērniem. Ja sporta treniņi nenotiek, varat sportot kopā. Varat kopā iet un izzināt, būvēt, kopā darīt…

Izvēlas bērnus mācīt mājās

Sproģu ģimenē aug pieci bērni: Gabriela Gaisma (maijā paliks 15, mācās 9. klasē tālmācībā), Sāra Marija (10 gadi, 4. klases skolniece), Viktorija Marta (8 gadi, mācās 2. klasē), Pēteris Sproģis (6 gadi) un Skārleta Anne (2 gadi). Un vēl Sproģu ģimenē ir meitiņa Izabella, kura uz pasauli noraugās no mākoņa maliņas. Ģimene izvēlējusies saviem bērniem izglītošanu ģimenē. Māmiņa Marta Marija uzsver, ka pamatā šī izvēle saistās ar vērtību apzināšanos. Bērnība ir viena no dzīves vērtībām, pamatu pamats, kurus Sproģi vēlas ielikt drošus un stiprus. Ģimene ir bērna pirmā dzīves skola arī tad, ja viņš apmeklē bērnudārzu, norāda Marta. To, ka, izvēloties izglītošanu ģimenē, vecāki var būt vairāk kopā ar bērniem, ģimene uzskata par būtisku priekšrocību. Šis pasaulē ir ļoti mainīgs un daudzšķautnainu vērtību laiks. Mācīšanās ģimenē bērniem var iedod lielāku stabilitāti, uzskata Sproģi. Taču šai izvēlei ir arī psiholoģiska rakstura nianses. Izglītošana ģimenē dod lielāku iespēju «iet individuālu ceļu».

Disciplīna un brīvība

Sproģu ģimenes rīti ir mierīgi un nesteidzīgi. Viņi pieceļas, pabrokasto un dodas dabā, pēc pastaigas seko rīta aplis, kura laikā viņi dzied, aprunājas un kopā lasa grāmatas. Rīta apļa laikā tiek izplānoti arī dienas darbi, ļaujot bērniem izvēlēties, kurām aktivitātēm un uzdevumiem konkrētajā dienā viņi veltīs savu uzmanību. Ģimenei ir savi disciplīnas noteikumi, piemēram, darbdienās bērniem nav «ekrāna laika». Taču ir arī brīvība, bērns var pateikt: «Mammu, šodien neesmu noskaņots rēķināt.» Un situācijās, kad mamma redz, ka bērns ir aizrāvies ar kādu nodarbi, piemēram, no lego klučiem būvē tirdzniecības centru (un savā galvā jau rēķina un konstruē), viņa ļauj viņam turpināt iesākot un nepārtrauc bērnam svarīgo nodarbi. Ģimene, izvēloties mācīt bērnus mājās, sadarbojas ar konkrētu skolu. Bērniem ir jāapgūst konkrētās klases programma, tai pašā laikā tiek dota zināma brīvība un elastība. Mācību programma tiek apgūta, vadoties no katra bērna vajadzībām un spējām. Māmiņa min piemēru, ka viņu vecākā meita matemātikas vielu parasti bija apguvusi jau agrā pavasarī un iesāka jau nākamās klases tēmas. Arī mazajām māsiņām padodas matemātika, taču viņām ir cits mācīšanās temps.

Marta Marija uzver, ka, izglītojoties ģimenē, bērns var mācīties arī brīvdienās un brīvlaikos, jo mācīšanās nenotiek tikai tad, kad sēdi pie grāmatām, bet nepārtraukti. Tā ir arī viena no atziņām, kuru Sproģi vēlas nodot saviem bērniem – mācāmies visu savu dzīvi.

Lai matemātika nav milzu kalns

Pēteris piebilst, ka svarīgi, lai bērns nemācās tikai eksāmenu un kontroldarbu dēļ. Katra vecāka un pedagoga uzdevums ir saglabāt bērnā dzīvu interesi par mācīšanos, jo tā bērnam ir dota jau no dabas. «Mūsu – vecāku un skolotāji – kopējais uzdevums ir saglabāt šo vēlmi izzināt dzīvu, nevis radīt priekšmetu kā kādu milzīgu, neuzvaramu kalnu. Reizēm bērniem sāk šķist, ka matemātika, svešvaloda vai kāds cits priekšmets kļūst kā neieņemams cietoksnis,» atceroties savus skolas gadus, teic Sproģis. Viņš piebilst, ka ne jau visiem jāiet tāds ceļš, kādu izvēlējušies viņi – bērnu izglītošanu ģimenē.

Atrast mērķi un motivāciju

Tā kā mācības mājās Sproģu ģimenes bērniem nav nekas jauns, tik krasas pārmaiņas, kādas piedzīvo citi bērni, viņi neizjūt. Turklāt ģimene dzīvo laukos – Ventspils novada Užavas pagastā – vienā mājsaimniecībā ar bērnu vecvecākiem, brālēniem un māsīcām. Tādējādi bērniem ir iespēja komunicēt ar vienaudžiem. Sproģu ģimenes bērni iepriekš apmeklējuši dažādus interešu izglītības pulciņus – sporta treniņus, baleta, mākslas un mūzikas nodarbības. Tas bija laiks, kad ģimene izbrauca ārpus mājām un satika citus bērnus. Tomēr pulciņu Sproģu bērniem šodien īpaši nemaz nepietrūkstot.

Vecāki stāsta, ka viena no viņu meitām trenējas vieglatlētikā. Laikā, kad tētis viņu veda uz treniņiem, viņi pārrunājuši, ka ne jau atrašanās stadionā dara viņu par labāku skrējēju. Viss ir atkarīgs, no tava ieliktā darba. Kad treniņi tika pārtraukti, meita turpināja trenēties patstāvīgi. Vecāki lepojas, ka nu meita jau noskrējusi divus pusmaratonus. Tas ir tas vērtīgākais – bērnam iemācīt pašmotivāciju, pārliecināti Sproģi. Tā ir nozīmīga ikvienā lietā – dari to tāpēc, ka tev tas ir svarīgi, nevis tāpēc, ka to liek mamma, tētis vai kāds cits. «Ne jau skolotājs tevi padarīs gudru, treneris – stipru, dietologs – tievu. Viss ir tikai un vienīgi – tavs darbs,» atgādina Sproģu ģimenes galva. Mums jāmāca bērniem pašiem sevi motivēt, uzstādīt mērķi un sadalīt to mazākos stratēģiskajos soļos.

Meklējiet kontaktu ar pusaudzi

Pēteris atzīst, ka arī viņu ģimenei šis laiks nav ļoti vienkāršs, taču viņi paši cenšas un citiem iesaka visās lietās saskatīt iespējas. Kādam pēkšņi uzkritis sniegs ir milzu problēma, bet cits paņems ragaviņas un, braucot no kalna, priecāsies. «Vienam sniegs ir problēma, bet citam – iespēja pārdot sniega lāpstas. Tas ir – kā uz to paskatāmies,» paralēles velk bijušais baptistu bīskaps.

Bērnu psihoterapeiti vērš uzmanību uz to, ka pusaudžiem šajā laikā neklājas viegli. Tāpēc, norāda Pēteris Sproģis, šajā laikā pastiprināti jāmeklē kontakts ar bērniem un pusaudžiem. Līdz šim daudziem no viņiem bija iespēja parunāt ar savu sporta treneri vai ansambļa skolotāju. Tagad pusaudži ļoti daudz laika pavada vientulībā un internetā.

Daudzām ģimenēm, pieļauj Sproģi, šajā laikā ierastais dzīvs ritms ir ļoti mainījies. Daudzi nav pieraduši tik daudz būt kopā. Sproģu ģimene uzsver, ka tieši tā ir tā lielākā vērtība, tāpēc šo ieradumu būtu vērts izkopt un attīstīt.

Sagatavojamies jaunām krīzēm

Kāds, iespējams, satraucas par neapgūto mācību vielu vai robiem zināšanās. Taču Pēteris Sproģis mierina: «Bērni izaugs un diezin vai viņi pēc gadiem desmit teiks, ka viņam dzīvē nav paveicies tāpēc, ka pusgadu nevarēja iet uz skolu un viņš drusku iekavēja matemātikas vielu.» Viņš rosina vecākus uz šo laiku raudzīties kā laiku, kurā mēs bērniem mācām pārvarēt neordināras situācijas un problēmas. Ļoti iespējams, pasaulē tuvākajos gadu desmitos būs vēl citas gana sarežģītas situācijas un jauni izaicinājumi. Caur šo krīzi varam savus bērnus sagatavot nākamajām krīzēm, uz kurām viņi mācēs paskatīties ar pašapziņu, atceroties – jā, toreiz, kad es augu, bija tā situācija, un mēs kopā ar to tikām galā, mēs pat problēmas pārvērtām iespējās. Ja bērns nemitīgi no vecākiem dzird gaušanos, padošanos un depresīvas domas, tas neveicinās viņā enerģiju, apņēmību un spēju tikt galā ar izaicinājumiem.

Attīrīt sarunu kanālus

Šobrīd bērni (tāpat kā pieaugušie) nevar satikt savus draugus, ciemoties cits pie cita. Taču, kā norāda Sproģu ģimenes tētis, bērnam jau nav vajadzības satikties ar 20 citiem bērniem, viņam pietiek ar dažām sarunām, kurās var izteikt savas domas, bažas, meklējumus, uzdot jautājumus. Vecākam šodien ir iespēja šo sarunbiedra un padomdevēja vietu aizpildīt. Daudzi cilvēki pieaugot secina, ka kontakts ar vecākiem varēja būt dziļāks un patiesāks. Ja iepriekš darbs dzina darbu, bija skola, pulciņi, mājasdarbi, un ģimenes sarunas vairāk orientētas uz to, kā to visu paspēt, tagad varbūt ir vieglāk atrast laiku emocionālām sarunām. Protams, ja līdz šim kontakts ar bērnu nav bijis labs, nenotiks tā, ka nosēdināsi viņu pie galda vai parausi nost no televizora un teiksi: «Nu, stāsti, kā tev iet!», un viņš stāstīs. Tā nenotiks! Patiesība bieži vien ir trīs, četru vai piecu jautājumu attālumā. Un, ja sarunu kanāli aizsērējuši, tas var prasīt vairākus piegājienus. Varbūt bērns atklāsies, ja kopā sarīkosiet pikniku vai dosieties garākā pastaigā. Minot piemērus no savas ģimenes dzīves, Sproģi iesaka kopā ar bērniem uzspēlēt kādu spēli vai noskatīties dokumentālu filmu. Kopīgi atklātās un uzzinātās lietas pēc tam var pārrunāt. Var sākt ar jautājumiem, ko izraisa tā brīža situācija un apstākļi. Un viena godīga saruna aizvedīs pie nākošās tēmas. Marta Marija piebilst, ka noteikti kopā ir jāmeklē prieks. Jo bērns sajutīs, ja vecāks pie viņa vērsīsies ar smagumu vai vainas izjūtu.

Pēteris un Marta Sproģi ir pārliecināti, ka ģimenes pamats ir vecāku savstarpējās attiecības, tās veido bērna vidi un nosaka to, kā viņš jūtas. Ja bērns neredz, ka ģimene ir vieta, kur vecāki risina un atrisina problēmas, tad arī viņš nemācēs problēmas ģimenē risināt. Ja viņš redz, ka mamma vai tētis no ģimenes mūk un cenšas tajā pavadīt pēc iespējas mazāk laika, arī viņš neuztvers ģimeni kā vietu, kas ir atspēriena punkts.