"VeA" absolventa iespējamā misija

Dobelē Kristaps pasniedz ekonomiku vidusskolas klasēm, kā arī matemātiku audzināmajai – 7. klasei. Pēc bakalaura diploma iegūšanas, Kristaps iestājās programmā – „Iespējamā Misija”. Lai kļūtu par vienu no 20 šī gada misijas dalībniekiem Kristaps izturēja 5 atlases kārtas, kas sevī ietvēra telefoninterviju, praktiskus uzdevumus un vairākas klātienes intervijas. „Iekļūt programmā nebija viegls uzdevums, tas prasīja sagatavošanos un izturību, taču tas ir arī labs pierādījums savām spējām, jo vidēji tikai katrs desmitais no kandidātiem iztur konkursu,” par atlases kārtām izsakās Kristaps.

Jaunais skolotājs darbu neraksturo kā vieglu, gluži pretēji, pēc darba uzsākšanas skolā Kristapam ir mainījies priekšstats par pedagogu gatavošanos un ieguldījumu. Dažreiz strādāt nākas līdz pat pusnaktij, jo šī noteikti nav tā profesija, kurā darbu sāc astoņos un beidz piecos, vienmēr jābūt gatavam saplānot nākošo dienu un paredzamās darbības tajā. Ja skolotājs nebūs gatavs darbam, skolēni vienmēr būs gatavi blēdībām un nepalaidīs garām iespēju noslinkot.

Šobrīd Latvijā pedagoga profesija nebūt nav augstāk apmaksātā, nedz arī prestižākā, tāpēc interesanti uzzināt, kāpēc izvēlēties dalību šādā programmā. „Laikam jau dalību misijā nolēmu veikt savas izaugsmes dēļ. Manuprāt, šobrīd Latvijā nav citas iespējas sevi tā pilnveidot, kā to var izdarīt ar „Iespējamās misijas” palīdzību. Divu gadu laikā tu nesēdi tikai skolā un nelabo mājasdarbus, tu strādā, mācies kopā ar lieliskiem profesionāļiem, kas īsā laikā tevi ne vien sagatavo skolas darbam, bet arī pilnveido un trenē laikam pēc tam. Tāpat, katru dienu tev ir jāpieņem lēmumi, kas ietekmēs vismaz 25 cilvēku uzvedību. Kāds tevi ļoti ciena, cits neieredz, taču tev jāizdomā, kā sadarboties ar katru skolēnu. Ikdiena skolā ir kā, smadzenes dedzinoša, stratēģiska un psiholoģiska spēle, kas ārkārtīgi uztrenē uztveri un komunikāciju,” par pieteikšanās iemesliem un darbu skolā komentē Kristaps.

Atbildot uz jautājumu, ko jaunais skolotājs darīs pēc programmas beigām, Kristaps atbild, ka daudzi uzskata, ja viņš ir iesācis strādāt par skolotāju, tad darīs to divdesmit gadus. „Tā ir Padomju laiku domāšana,” Kristaps turpina, „modernais cilvēks nemēdz vienā darbavietā strādāt bezgalīgi ilgi. Šobrīd man skolā viss ir jauns, tas ir ārkārtīgi interesanti un aizraujoši, taču visdrīzāk ilgtermiņā šai darbā iestātos rutīna un man vienkārši apniktu, tāpēc izmantošu doto laiku sevis pilnveidošanai un pēc tam tēmēšu uz jaunām, augstākām virsotnēm.” Detalizētāk par saviem plāniem Kristaps gan nekomentē, taču zināms, ka cilvēki, kas izgājuši „Iespējamās misijas” programmu, sevi nereti pierādījuši arī citās sfērās, tāpēc kandidāti pēc pedagoga darba beigšanas ir konkurētspējīgi darba tirgū.

Rezumējot var piebilst, ka sasniegumi nerodas paši no sevis, tie ir jāsasniedz. Darbs skolā nebūt nav vienkāršs, tas ir izaicinošs, taču liela sevis atdeve un ieguldīta enerģija sniedz patīkamus rezultātus, kas iedvesmo attīstīties tālāk un paveikt arvien jaunas lietas.