Rūpniecības liktenis Ventspilī bija tāds pats kā visā Latvijā. Ar ļoti retiem izņēmumiem rūpniecība aizgāja bojā, skaidro Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs Aivars Lembergs.
Lembergs: Katra jauna rūpnīca ir svētki
0«Ja fašistiskajai Vācijai to sagrāva bombardējot un sauszemes operāciju laikā, tad Latvijas rūpniecības rezultāts bija tāds pats – tikai bez bombardēšanas, tankiem un artilērijas.
Rūpniecības liktenis Ventspilī bija tāds pats kā visā Latvijā. Ar ļoti retiem izņēmumiem rūpniecība aizgāja bojā. Ja fašistiskajai Vācijai to sagrāva bombardējot un sauszemes operāciju laikā, tad Latvijas rūpniecības rezultāts bija tāds pats – tikai bez bombardēšanas, tankiem un artilērijas.
Taču šī ziņa līdz ārvalstu valdībām tā arī netika aiznesta, mēs to neizdarījām. Viņiem priekšstats palika tāds, ka mēs mantojām no Padomju Savienības rūpniecību tādu, kāda tā bija pirms tam. Tomēr Latvijā tā pazuda un vajadzēja visu veidot no nulles.
Tajā pat laikā Latvijas politiķiem, kuri mācījās ASV, stāstīja, ka tirgus ekonomika visu pati noregulēs – viss nāks, attīstīsies un valsts uzdevums ir izstrādāt un iekasēt nodokļus, nemaisīties procesā.
Tā bija ārkārtīgi kļūdaina pieeja, bet ļoti izdevīga ārzemniekiem, jo viņiem bija svarīgi, lai Latvijā likvidētos ražošanas uzņēmumi, tādi kā Radiotehnika, Alfa un citi, lai šādi uzņēmumi nomirtu un rietumnieki varētu mums piegādāt televizorus, veļas mašīnas un visu pārējo. Kad kāds no ārzemniekiem bija gatavs kaut ko pirkt un attīstīt, mūsējie kliedza: ai, nu tāda vērtība, naudu taču tas maksā, priekš kam mums tie ārzemnieki, nedosim viņiem!
Ventspilī tas liktenis bija tāds pats, jo visas bija valsts rūpnīcas. Mums šeit rūpniecība nav bijusi attīstīta un arī tas, kas bija, tāpat nomira. Kad Krievija 1997. gadā ieviesa ekonomiskās sankcijas pret Latviju, uz ko visa progresīvā, rietumnieciskā civilizācija noskatījās ar vēsu skatienu – sak, uz mums tas neattiecas –, kad sākās runas, ka jāaizgriež krāns, kas iet uz Ventspili, mums bija pilnīgi skaidrs – ja nedomāsim par rūpniecības maksimālu stimulēšanu, vismaz tik, cik varam, – būs grūti.
Jau deviņdesmito gadu beigās izvietojām informāciju par pilsētu, mācījāmies, kā investori tiek piesaistīt ārzemēs, pētījām un analizējām. 1997. gadā rezervējām teritoriju rūpniecības attīstībai Ventspils brīvostā.
Tomēr ieskrieties un panākt, lai te kāds nāktu, nav viegli, ja var parādīt tikai krāsmatas un sist pie krūts, ka esam paši labākie. Nē, ir vajadzīgs pozitīvs piemērs, tādēļ katrs mazais investors, kas atnāca, mums bija milzīgi svētki un vēl šodien katra jauna rūpnīca, katra jauna darba vieta Ventspilī tādi ir.»
Komentāri (0)