Ziņa par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā sasniedza daudzus Ventspils jūrniekus un zvejniekus uz kuģiem. Zvejas kuģu komandas steidza aizkrāsot padomju simboliku uz traleru korpusiem un pacēla sarkanbaltsarkanos karogus, kad formāli tas vēl nebija atļauts. To atceras tagadējie Ventspils brīvostas pārvaldes darbinieki.
Aizkrāsoja padomju simboliku
Kad 1990. gada 4. maijā tika pieņemta Latvijas PSR Augstākās Padomes deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, Guntis Tīrmanis bija zvejnieku kolhoza Sarkanā bāka priekšsēdētāja vietnieks. Viņš atceras, kā kuģu komandas, tikko uzzinājušas par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, uzreiz metās kasīt nost no kuģu skursteņiem vai aizkrāsot padomju simboliku – sirpi un āmuru.
«Uzreiz pēc 4. maija zvejas kuģu komandas gribēja iziet jūrā zem neatkarīgās Latvijas karoga. Taču katram kuģim ir karoga apliecība, kurai ir jāsakrīt ar reālo karogu, zem kura kuģo kuģis,» norāda Tīrmanis. Karoga apliecības maiņai bija vajadzīgs laiks, jo bija jāveic konkrēta birokrātiskā procedūra. Taču zvejniekiem tā gribējās nomainīt karogu uz kuģa, ka viņi nevēlējās gaidīt. Tajā pašā gadā Guntis Tīrmanis tika iecelts par Zvejas ostas kapteini. Tieši viņš deva atļauju iziet zvejas kuģiem jūrā. «Faktiski man nebija tiesību izlaist kuģus ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem, kamēr nebija saņemtas jaunas karoga apliecības. Atzīšos, es pievēru uz to acis, un Ventspils zvejnieki jau kopš pirmajām neatkarības atjaunošanas dienām gāja jūrā zem neatkarīgās Latvijas karoga,» stāsta pieredzējušais jūrasbraucējs.
Pirmie komandējumi neatkarībā
Tikko neatkarību atguvušajā Latvijā pašreizējais Ventspils ostas kapteinis Arvīds Buks kādu laiku bija zvejnieku kolhoza Sarkanā bāka priekšsēdētājs. Viņš atminas savus tā laika komandējumus – uz Nigēriju, Beļģiju, Dāniju. Kāpēc tie tik ļoti palikuši atmiņā kapteinim un jūras vilkam? Tālie pārlidojumi uz dažādiem pasaules nostūriem, lai nomainītu zvejas kuģa komandu, vai arī atgriežoties mājās taču bija ierasta Sarkanās bākas ekspedīcijas flotes darba sastāvdaļa. «Neierasti bija tas, ka padomju laikā mums neatļāva lidot uz ārzemēm pa vienam – tikai grupā. Tāpat kā iziet krastā pa vienam ārzemju ostās komandas locekļiem netika atļauts – kapteiņa pirmais palīgs iepriekš sastādīja grupas sarakstu, kurš ar kuru dodas krastā,» atceras kapteinis. Vēl viņš atceras, ka jūrniekiem un zvejniekiem, kas devās uz ārzemēm, bija jāzina angļu valoda tādā līmenī, lai NErunātu tajā brīvi. Arvīds Buks atceras gadījumu ar diviem Liepājas jūrskolas kursantiem, kuri nolēma apgūt angļu valodu pilnībā. Kad informācija par to bija nonākusi līdz augstākajai vadībai, puišiem uzreiz slēdza vīzas izbraukšanai uz ārzemēm.
«Kad es apzinājos, ka sēžos lidmašīnā bez ierastās kolēģu kompānijas, mani pārņēma dīvaina sajūta,» savu atmiņu stāstījumu par pirmajiem ārzemju komandējumiem neatkarības gados turpina Arvīds Buks. Tolaik visi ārzemju lidojumi joprojām notika caur Maskavu, kur visus pasažierus vēl pārbaudīja robežsargi un muitnieki. Toreiz Arvīdam Bukam pielavījās bažīga doma: bet ja nu viņu pēkšņi neizlaiž no Maskavas uz Latviju? Bažas izrādījās veltas – viņš veiksmīgi atgriezās mājās.
«Nebaidieties, viss būs labi!»
Pēc 1990. gada 4. maija Latvijai vajadzēja piedzīvot vēl vairākus tramīgus mirkļus, kad trauslā neatkarība tika pakļauta briesmām. Arvīds Buks, kurš tolaik vadīja kolhozu Sarkanā bāka, atceras, kā organizēja un sūtīja autobusus uz barikādēm Rīgā 1991. gada janvārī. Savukārt Guntim Tīrmanim palicis atmiņā augusta pučs tajā pašā 1991. gadā, kad Zvejas osta Ventspilī bija piepildīta ar padomju robežsargiem. «Neviens kuģis no Zvejas ostas netika izlaists jūrā. Bet tos, kas atgriezās no zvejas, rūpīgi pārmeklēja,» atceras Tīrmanis. Tas bija dīvaini, jo parasti zvejas kuģi tika apskatīti pirms iziešanas jūrā. Turklāt tajās dienās robežsargi bija ļoti dusmīgi. Tīrmanis atzīst, ka sajūtas nav bijušas tās patīkamākās: ap Ventspili joprojām dislocējās daudz padomju armijas karaspēka daļu, un situācija varēja izvērsties visādi. Taču arī starp robežsargiem bija dažādi cilvēki. «Viens robežsardzes virsnieks attiecībā pret mums bija ļoti lojāls un vienmēr sacīja: nebaidieties, viss būs labi!» atceras pieredzējušais jūras vilks. Guntis Tīrmanis reizēm satiek šo bijušo robežsargu pilsētā un vienmēr izjūt pateicību pret šo cilvēku.
Arvīds Buks saglabājis savu dienesta izbraukumu pasi, kas izsniegta 1990. gada 17. augustā. Bez tādas pases slavenais kapteinis nevarēja doties uz ārzemēm. Pasē redzamas dažādu valstu – Nigērijas, Dānijas, Zviedrijas, Beļģijas u.c. – vīzas, kā arī zīmogi par robežu šķērsošanu, iebraucot un izbraucot no PSRS teritorijas.
Sapulcēsies bijušie bācinieki
Šogad Jūras svētki būs īpaši kādreiz slavenā zvejnieku kolhoza Sarkanā bāka bijušajiem darbiniekiem. Nosvinējuši kopā ar visiem, bijušie kolēģi sanāks savā kādreizējā kultūras namā Jūras vārti.
Iniciatīvu sapulcināt kolēģus un draugus uzņēmās Sarkanās bākas bijušās darbinieces, bet tagad pensionāru biedrības Ventspils liedags aktīvistes Līga Poriete, Skaidrīte Groša un Gunta Buholce. «Ideja satikties bijušajiem kolhoza Sarkanā bāka darbiniekiem radās aptuveni pirms desmit gadiem,» atceras Līga. «Taču toreiz es nebiju gatava uzņemties organizēt tādu tikšanos. Pagāja desmit gadi, es kļuvu par pilntiesīgu seniori, pensionāru biedrībā Ventspils liedags satiku bijušās Sarkanās bākas darbinieces Skaidrīti Grošu un Guntu Buholci, un tā radās iniciatīvas grupa.»
Zvejoja tik, cik visa Latvija ķer trīs gados
Kādreiz lielākā Latvijas zvejnieku kolhoza sen jau vairs nav, taču vēl ir dzīvi daudzi tā darbinieki.
Līgai Porietei Sarkanā bāka kļuva par pirmo darbavietu pēc vidusskolas. No 1968. gada līdz 1972. gadam viņa strādāja par sekretāri mašīnrakstītāju pie leģendārā kolhoza priekšsēdētāja Augusta Bērziņa. Viņas pienākumos ietilpa rakstīt kolhoza valdes sēžu protokolus. Kad priekšsēdētājs grasījās rāt vainīgos darbiniekus, viņš vienmēr lūdza Līgu iziet no zāles. Līga Poriete tāpat piedalījusies tagadējā teātra nama, bet toreiz kolhoza kultūras nama Jūras vārti celtniecības pirmsākumos. Viņa bija atbildīga par nepieciešamo materiālu piegādi.
Vairāk nekā desmit gadus – no 70. gadu beigām līdz kolhoza likvidācijai 90. gadu sākumā – Sarkanajā bākā strādāja Arvīds Buks. Viņš bija kapteinis direktors uz lielajiem zvejas kuģiem Dzintarjūra un Dzintarkrasts, kas ne tikai zvejoja okeānos, bet arī pārstrādāja un saldēja zivis. Šo traleru komandas bija ap simts cilvēku lielas. Arvīds Buks bija kapteinis arī uz pēdējā Sarkanajai bākai būvētā kuģa Augusts Bērziņš, kuru viņš pats arī saņēma. «Es lepojos, ka esmu strādājis kolhozā, kura milzīgajā kolektīvā bija 1700 cilvēku, kuram piederēja 50 mazie kuģi, kas zvejoja Baltijas jūrā, divi lieli un četri vidēji zvejas kuģi okeāna zvejai, kā arī divi kuģi, kas pieņēma un pārstrādāja zivis Baltijas jūrā,» ar lepnumu saka slavenais kapteinis. «Gada laikā Sarkanā bāka nozvejoja tik daudz zivju, cik šodien visa Latvija izzvejo trīs gadu laikā!» viņš piebilst.
Alberts Ķīcis 40 gadus gāja jūrā, uzsākot šo garo ceļu tieši Sarkanajā bākā. Rūpniecisko zveju sāka ar tīkliem, ķerot siļķes. Vēlāk strādāja par traļmeistaru, bija bocmanis. Kopā ar kolhoza priekšsēdētāju Augustu Bērziņu brauca uz Nikolajevu saņemt kuģi Dzintarjūra – pirmo lielo traleri Latvijā, kas tika zvejnieku kolhoziem. «Kādu laiku kolhoza kuģus neielaida Laspalmasas ostā. Bija pat skandāls, kuru vajadzēja kārtot caur Maskavu,» atceras veterāns.
Heinrihs Štrauss nostrādāja Sarkanajā bākā teju 50 gadus! Taču jūrā nav gājis ilgi, lai gan paguva izaugt no matroža līdz kapteinim. Kad sieva sacīja: «Viss, pietiek iet jūrā!» – Heinrihs sāka strādāt galdniecības cehā. Savukārt Ingrīda Dīķerte vairāk nekā 20 gadus nostrādājusi Latvijā bagātākajā kolhozā miljonārā (uzņēmuma kontā vienmēr bija ne mazāk kā miljons rubļu) par grāmatvedi, toskait – par galveno. Tos laikus viņa atceras ar skumjām: «Bija lielisks kolektīvs un darbs. Skumji, ka izputināja tik lielu saimniecību!»
Sarkanās bākas bijušo darbinieku tikšanās tiek organizēta sadarbībā ar Ventspils brīvostas pārvaldi, Piejūras brīvdabas muzeju, teātra namu Jūras vārti.
Sarkanās bākas bijušo darbinieku tikšanās plānota 13. jūlijā plkst. 14 teātra namā Jūras vārti.
Pieteikties dalībai var katru pirmdienu no plkst. 11 līdz 14 pensionāru biedrības Ventspils liedags birojā, Lielajā prospektā 18–1, līdz šā gada 15. jūnijam.
Traļa ar siļķēm izcelšana uz tralera Taimiņš. Sarkanā bāka, 60. gadi.
Komentāri (0)