Zīlnieku trīs paaudzes uz velkoņiem

Tur, kur putni sasalst lidojumā

Reizēm krasi dzīves pavērsieni palīdz nonākt pie it kā nejaušām izvēlēm, ko nosaka ne tik daudz vēlmes, cik nepieciešamība. Tieši tā radās ostinieku Zīlnieku dinastija. Šodienas ventspilnieku Viļa, Jura un Ilgas Zīlnieku vectēvu – vēstures skolotāju, bijušo latviešu strēlnieku un aktīvu baptistu draudzes biedru – visai latviešu tautai traģiskajā 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja ar visu ģimeni – sievu un pieciem dēliem – uz Tālajiem Ziemeļiem. Ilga Zīlniece, kuru daudzi pazīst kā Ventspils domes Vides uzraudzības nodaļas vadītāju, un viņas māsa Lilija piedzima skarbajos ziemeļos, aiz Polārā loka. Kā stāstīja paši vietējie iedzīvotāji, latviešu ģimeni izsūtīja uz turieni, kur «putni lidojumā sasalst». Runājot atklātu valodu, uz ledaino tundru izsūtītie cilvēki bija nolemti nosalšanai un palikšanai uz visiem laikiem mūžīgajā sasalumā...

Kad ģimene atgriezās Latvijā 1958. gadā, Ilgai bija tikai pusgads, bet viņas māsai – pieci gadi. Viņa nezina citu tādu ģimeni Ventspilī no izsūtītajiem, kura būtu pilnā sastāvā atgriezusies mājās. Neskaitot visvecāko – Ilgas vectēvu, kuru jau Rīgā atdalīja no ģimenes un aizsūtīja uz Vjatlagu. Tur viņš arī palika uz mūžiem, viņa tuvinieki diemžēl joprojām nezina vectēva precīzu miršanas datumu un atdusas vietu. Bet viņa sieva, gluži kā cāļu māte lolojot savus cālēnus, pārveda mājās visus savus dēlus – jau kopā ar viņu ģimenēm. Latviešu puiši apņēma par sievām meitenes no tādām pašām izsūtītām ģimenēm – Pievolgas vāciešiem, ukraiņiem. Un tikai visvecākais apprecējās Rīgā pēc tam, kad atgriezās mājās.

Izsūtījuma ēna vēl ilgi virmoja virs Zīlnieku ģimenes. Viņu mājās nebija pieņemts runāt par to skaļi bērnu klātbūtnē. Bija draugi, kas novērsās no tiem, kas atgriezās no izsūtījuma – ne jau tāpēc, ka ienīda, bet gan tāpēc, ka baidījās. Ilga Zīlniece 1982. gadā apprecēja rīdzinieku. Pirms kāzām tēvs viņai vaicāja: vai Andrim esi teikusi, ka esam no izsūtītajiem? Un tad viņa saprata, cik dziļi cilvēkos bija iesēdušās bailes – ne tik daudz par sevi, cik par saviem tuviniekiem un bērniem.

Dinastijas dzimšana

Ilgas un Lilijas tēvam Gunāram Zīlniekam 1941. gadā bija 15 gadu. 16 gadu vecumā viņš pilnībā nosirmoja. Iespējams, vēl būdams bērns, viņš sapņoja savu dzīvi saistīt ar citu profesiju vai arodu. Taču Tālajos Ziemeļos – Dieva aizmirstajā ciemā Ustjportā, kas atrodas 120 kilometru attālumā no Krasnojarskas novada Dudinkas un vairāk nekā 4000 kilometru no pašas Krasnojarskas, jaunajam vīrietim nebija cita darba kā vien ostā. Tur bija liels zivju kombināts, kur arī strādāja ciema iedzīvotāji – vīrieši ar nelieliem kuģiem zvejoja Jeņisejā, sievietes tāpat zvejoja un pārstrādāja zivis cehos.

Pēc atgriešanās dzimtajā Ventspilī 1958. gadā Ilgas tēvs Gunārs Zīlnieks un viņa brālis Dzintars sāka strādāt ostas flotē. Tā pirms 60 gadiem dzima ostinieku Zīlnieku dinastija. Par Gunāra Zīlnieka pirmo kuģi Ventspils ostas flotē kļuva leģendārais Metalurgs. Gunārs bija otrais vecākais dēls ģimenē, kuram faktiski vajadzēja aizstāt tēvu pārējiem brāļiem un uzņemties rūpes par visu ģimeni izsūtījumā, jo vecākais brālis bija smagi slims. Tādēļ ne laika, ne iespēju mācīties viņam nebija. Šo tukšumu Gunārs aizpildīja, kad atgriezās Latvijā. Rīgas jūrskolu Gunārs pabeidza 42 gadu vecumā...

Gunārs Zīlnieks: līdz pēdējai dienai ostā

Ostas flotē Gunārs nostrādāja līdz 1991. gadam. Veco kuģu vietā sāka parādīties jauni un jaudīgāki. Metalurgu nomainīja BK 1201 (1200 ZS velkonis), vēlāk to nodēvēja par Saturnu. Gunārs uz tā sāka strādāt par stūrmani, bet vēlāk kļuva par kapteini. Nākamais kuģis, uz kura strādāja kapteinis Gunārs Zīlnieks, bija velkonis Neptūns, kuru jau atjaunotās Latvijas laikā pārdēvēja par Aliotu – tieši tajā gadā, kad Gunārs aizgāja viņsaulē, nostrādājot ostā līdz pēdējai savai dienai. Viņa 11 gadus vecais mazdēls (Lilijas dēls) ļoti pārdzīvoja, ka vectēvs vairs nevada velkoņus pa Ventu. Ilga mierināja māsas dēlu: vectēvs strādāja uz Neptūna, bet, tiklīdz vectēvs aizgāja, tā arī velkonis ieguva citu vārdu.

Ilga Zīlniece atceras, kāds bija viņas tēvs. Ja ķērās pie kādas lietas, tad visu izdarīja godam. Bez darba viņš nespēja iedomāties savu dzīvi. Četras atvaļinājuma nedēļas viņam bija par garu, nereti teica meitai: «Ilgiņ, aiziesim uz pilskalnu, paskatīsimies, kas tur ostā notiek!» Tolaik Ventspils bija otrā lielākā osta pēc kravu apgrozījuma visā PSRS. Gunārs ļoti pārdzīvoja, ka tajos gados pilsēta neradīja nekādu sajūsminošu iespaidu ārzemju jūrniekiem, kuriem šī vieta bija pirmā un reizēm arī vienīgā iepazīšanās ar milzīgo valsti.

Gunāra Zīlnieka ģimenē auga divas meitas. Lai arī meiteņu mīļākā galvas rota bērnībā bija jūrnieku cepure, turpināt tēva aizsākto viņas nevarēja. Kaut gan, pateicoties tēvam, osta un jūra ir ļoti cieši ievijušās Ilgas Zīlnieces dzīvē. Viņa atceras: kad 1993. gadā viņi ar vīru pārcēlās uz Ventspili, viņai nebija viegli uzsākt darbu pašvaldībā. Pirmajā darba dienā viņa paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka Ventā līgani slīd velkonis Aliots. Ilga uzreiz atcerējās tēvu un nodomāja: viss būs labi. Arī pēc tēva aiziešanas viņš palīdzējis meitām ar savu neredzamo klātbūtni. Ilga atceras vēl vienu gadījumu: uz Ventspili bija atbraukuši Eiropas Komisijas pārstāvji, viņai vajadzēja uzstāties angliski. Gatavojoties šim pasākumam, Ilga devās uz pili, kur bija paredzēta tikšanās, un pastaigājās pa pilskalnu. Pēkšņi viņas skatiens apstājās Ventas pretējā krastā, kur stāvēja velkoņi. Diena bija apmākusies, bet pēkšņi saules stars izgaismoja velkoņus, un atkal viņa nodomāja: viss būs labi!

Ventspils osta pagājušā gadsimta 50. gados.

Šī mazā, trauslā sieviete spēja nosargāt izsūtījumā visus savus dēlus. Attēlā malējais no kreisās – Gunārs, malējais no labās – Dzintars.

Tādu meitas atceras savu tēti Gunāru Zīlnieku.

Kapteinis Gunārs Zīlnieks pie velkoņa stūres rata.

Otrā ostinieku Zīlnieku paaudze – Vilis (no kreisās) un Juris ar māsīcu Ilgu.

(Nobeigums nākamajā Brīvostas ziņu lapā)