Ventspils brīvostas pārvaldes Ostas kapteiņa dienesta kolektīvs salīdzināms ar jūras kuģa komandu, jo tur strādā pārsvarā bijušie jūrnieki – kapteiņi, stūrmaņi, radisti. Pieraduši, ka uz kuģa klāja visu laiku bijuši nodarbināti, jūrnieki arī uz sauszemes atrod sev tīkamu nodarbi brīvajā laikā pēc darba.
Vladimirs Macko apguvis divas ar jūru saistītas profesijas, turklāt otru – stūrmaņa – gana pieklājīgā vecumā. Viņa moto: nekad nepadoties, izturēties pret cilvēkiem tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi, un jebkurā situācijā saglabāt mieru un savaldīšanos. Šie principi ne reizi vien ir bijuši nozīmīgi jūrnieka dzīvē, kurā piedzīvojumu nav trūcis.
Jūra – zvaigznēs ierakstīta
Lai arī bērnībā un skolas gados Vladimirs par darbu jūrā nav sapņojis, dzīves līkloči viņu ir aizveduši līdz kuģa klājam. Vladimirs uzauga Kazahstānā, pabeidza skolu ar zelta medaļu un devās uz Ļeņingradu, lai stātos universitātē Fizikas un matemātikas fakultātē, jo skolas gados jaunietis bija veiksmīgi piedalījies fizikas olimpiādēs, gūstot vairākas uzvaras. Ļeņingradā Vladimirs sastapa savu paziņu, kas jau bija gadu studējis tajā fakultātē, kurā Vladimirs gribēja stāties. Paziņa sāka atrunāt Vladimiru no dokumentu iesniegšanas fizmatos, sakot, ka nākotnē viņam spīdēšot jaunākā zinātniskā darbinieka karjera ar niecīgu atalgojumu. Vladimirs bija apjucis, jo nezināja, kā tad īsti rīkoties. Viņš bija nonācis Maskavas dzelzceļa stacijā, kur acīs iekrita liels plakāts ar aicinājumu: «Ja gribi apskatīt pasauli, nāc uz Ļeņingradas jūrskolu!» Puisis devās uz šo mācību iestādi un iestājās radiotehniskajā fakultātē, kurā uzņēma pēc vidusskolas beigšanas.
Ar teicamām sekmēm pabeidzis jūrskolu, Vladimirs Macko 1970. gadā atbrauca strādāt uz Latvijas kuģniecību, kur tolaik darba apstākļi jūrniekiem bija labāki nekā citās vietās. Kopš 1971. gada Vladimirs un viņa ģimene dzīvo Ventspilī, un viņš nekad nav gribējis mūsu pilsētu mainīt pret galvaspilsētu, lai cik vilinošus piedāvājumus viņš saņemtu. Par jaunā radista pirmo darba vietu kļuva mazs tankkuģis Ogre, kura tonnāža bija tikai tūkstotis tonnu. Ļeņingradas jūrskolas absolventu uzreiz iecēla par radiostacijas priekšnieku. Tiesa, izrādījās, ka uz šo kuģi dažreiz sūtīja strādāt jūrniekus, kuri bija nogrēkojušies un sastrādājuši kādus nedarbus. Taču jaunajam speciālistam tas bija goda jautājums – sākt savu karjeru radiostacijas priekšnieka, nevis otrā radista amatā, kā tas bija citiem viņa kursabiedriem.
53 gados atkal jūrskolas absolvents
Mainījās kuģi, ar kuriem Vladimirs devās jūrās un okeānos. Divas reizes nācās pieņemt jaunus Neruda klases tankkuģus ar tolaik lielāko tonnāžu – 40 000 t. Latvijas kuģniecībā viņš nostrādāja līdz 1998. gadam un bija pēdējais kuģu radiostacijas priekšnieks, jo vairs nebija nepieciešamības pēc radistiem un tāda veida tehnikas, tā vietā nāca mobilie sakari. Vladimirs pat palīdzēja uzstādīt uz liela tankkuģa jaunu GPS iekārtu, ar ko viņš faktiski parakstīja sev spriedumu, zaudējot radiostacijas priekšnieka amatu. Tiesa, tolaik Vladimira kabatā bija vēl viens diploms – darba ekonomists, kuru viņš ieguva, pabeidzot Maskavas arodbiedrību skolu.
Aizgājis no jūras, Vladimirs bez darba bija tieši divas nedēļas. Tā kā vīrietis nebija pieradis būt ilgstošā bezdarbībā, Vladimirs devās uz Parex banku prasīt darbu un drīz vien kļuva par Parex līzinga pārvaldnieku Ventspilī. Tomēr toreiz Vladimirs pārāk ilgi uz sauszemes neuzkavējās. Jūra atkal viņu pārvilināja. 2000. gadā viņš pabeidza Liepājas jūrskolu, iegūstot otru jūras profesiju – stūrmanis. 53 gadu vecumā viņam atkal vajadzēja sākt savu jūrnieka karjeru no paša sākuma – šoreiz kā kapteiņa jaunākajam palīgam. Viņa vecumā emocionāli tas nebija viegli. Palīdzēja tas, ka Vladimirs vienmēr centās uzturēt labas attiecības ar kolēģiem. Jaunajā amatā viņam vajadzēja strādāt to cilvēku pakļautībā, kas tikko bija iesākuši savu karjeru, kad viņš jau bija radiostacijas priekšnieks. Agrāk izveidotās labās attiecības palīdzēja Vladimiram labāk iejusties jaunajā profesijā. Turklāt visa viņa iepriekšējā darba dzīve bija pagājusi uz kapteiņa tiltiņa pie aparatūras, kas viņam bija zināma priekšrocība.
Pie privātajiem kuģu īpašniekiem
Latvijas kuģniecībā Vladimirs bija uzdienējies līdz kapteiņa otrajam palīgam. Bet drīzumā arī Latvijā parādījās privātais kuģošanas bizness, un Vladimirs nonāca kompānijā Baltic Navigation, sākumā ieņemot kuģa kapteiņa otrā palīga amatu, kam sekoja arī vecākā palīga amats. Reiz, braucot no Argentīnas uz Eiropu, jūrnieki uzzināja, ka viņu kuģis ir pārdots. Kamēr kuģis nonāca līdz Atēnām, Vladimirs Macko jau bija pieņemts darbā Grieķijas kuģošanas kompānijā, kas bija iegādājusies kuģi, un drīz vien kļuva par kapteini. Viņa kuģis Friendship T devās strādāt uz Nigēriju. Diemžēl kuģa komanda kļuva par afēras ķīlnieci, pateicoties kuģa īpašniekam, kurš bija paņēmis kredītus, ieķīlājot kuģi, un negrasījās parādus bankām atdot.
Kad uz kuģa klāja parādījās Anglijas bankas pārstāvis, Vladimirs bija dilemmas priekšā – klausīt ne pārāk godīgo kuģa īpašnieku, kurš jau vairākus mēnešus nebija maksājis komandai algu, vai pildīt baņķiera prasības – iepazīstināt viņu ar situāciju uz kuģa, parakstīt visus dokumentus par kuģa nodošanu bankai, saņemt neizmaksāto atalgojumu un doties mājās. Par spīti kuģa īpašnieka draudiem, Vladimirs pieņēma bankas piedāvājumu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Nigērijā grūti bija cerēt uz Starptautiskās ūdens transporta darbinieku arodbiedrības palīdzību, bet kapteinim vajadzēja domāt ne tikai par sevi, bet arī par komandu.
Pateicoties pareizajam lēmumam, visa komanda saņēma algu pilnā apjomā, filipīniešu jūrniekus ieskaitot, kuriem darba līgumi bija sastādīti nekorekti un kurus varēja, ja vien darba devējam rastos tāda vēlme, vienkārši atstāt bez naudas. Starp citu, Nigērijas advokāts jūras lietu jautājumos, kurš palīdzēja Vladimiram juridiski pareizi izkļūt no radušās situācijas, vēlāk, pēc Vladimira lūguma, palīdzēja izkļūt no nelaimes vēl vienam Latvijas jūrniekam, kurš bija nonācis Nigērijā cietumā saistībā ar kādu safabricētu lietu. Un arī šoreiz Vladimira prasme veidot labas attiecības ar partneriem palīdzēja ne tikai viņam, bet arī viņa tautiešiem un kolēģiem.
Krastā – aktīvs sports
Jau teju četrus gadus Vladimirs Macko strādā par ostas uzraugu Ventspils brīvostas pārvaldes Ostas kapteiņa dienestā. Viņam ir daudz pienākumu – jāpārbauda dokumenti uz kuģiem, kas ienāk Ventspilī; jāapstiprina kuģu ienākšana un iziešana; jāvēro laikapstākļi, straumes, dziļums ostā; Ventas tilta pacelšana un nolaišana, lai nodrošinātu drošu kuģu iziešanu cauri. Ostas kapteiņa dienesta kolektīvs ir pielīdzināms kuģa komandai, tādēļ arī attiecības šeit ir līdzīgas kā esot jūrā uz klāja – svarīgi citam citu atbalstīt, palīdzēt un būt prasīgiem un atbildīgiem pret saviem veicamajiem uzdevumiem.
Jau strādājot flotē, Vladimirs vienmēr centās sevi ar kaut ko nodarbināt, kad krastā bija garas brīvdienas – pievērsās sportošanai un rakstīja sporta rakstiņus laikrakstiem un pat dzeju. Kad Vladimirs pārstāja iet jūrā, viņš sāka organizēt Ventspilī sporta dzīvi jūrniekiem un ostā strādājošo uzņēmumu darbiniekiem. Pirms daudziem gadiem ar viņa aktīvu līdzdalību Pārventā tika izveidots Jūrnieku sporta un atpūtas centrs. Bet aptuveni pirms trīs mēnešiem sadarbībā ar Ventspils brīvostas pārvaldes arodbiedrības priekšsēdētāju Oliveru Kronbergu izveidota Latvijas jūras sporta asociācija (LJSA).
Entuziasti saņēma Ventspils brīvostas pārvaldes atbalstu, tādēļ izdevās iegādāties nepieciešamo sporta inventāru. LJSA nolēma pakāpeniski attīstīt dažādus sporta veidus, bet iesāka ar galda tenisu, kas kādreiz mūsu pilsētā bija ļoti populārs, taču pēdējos gados ir nepamatoti aizmirsts. Tika atrasts arī treneris Oļegs Dolmatovs, kuram ir pieredze, gatavojot sportistus starptautiskajām sacensībām. Jūnijā notika pirmais Ventspils brīvostas pārvaldes atklātais čempionāts galda tenisā, kurā piedalījās aptuveni 30 cilvēku. Daži ostas darbinieki piedalījās ar visām ģimenēm, piemēram, Guntis Tīrmanis atnāca ar dēlu Andreju un mazdēlu Gustavu. Sacensību vecākajā grupā piedalījās trīs bijušie kapteiņi – Guntis Tīrmanis, Gunārs Trukšāns un Vladimirs Macko. Starp dalībniekiem bija jūrnieki no zviedru prāmja Stena Flavia, no amerikāņu karakuģa un no citiem kuģiem, kas tolaik atradās ostā. Visi dalībnieki saņēma balvas.
Interese par sacensībām izrādījās tik liela, ka šobrīd treniņi Jūrnieku sporta un atpūtas centrā kļuvuši jau regulāri – trīs reizes nedēļā. Zālē ir uzstādīti septiņi tenisa galdi. Drīzumā iecerēts organizēt regulāras sacensības pilsētā un atvērt galda tenisa bērnu sekciju. Tāpat ir plānots atjaunot starptautiskās jūras darbinieku spartakiādes. Šī ideja jau saņēma atbalstu gan Starptautiskajā ūdens transporta darbinieku arodbiedrību federācijā, gan federācijas Latvijas nodaļās. Bet Vladimirs Macko ir gandarīts, ka viņa ideja guvusi tik lielu atbalstu no ostas darbiniekiem un jūrniekiem, kuri ieguvuši iespēju kopīgi atpūsties un sportot.
Vladimirs Macko ir gandarīts, ka jūrniekiem un ostas darbiniekiem ir iespējas nodarboties ar sportu.
Galda tenisa treniņi Jūrnieku sporta un atpūtas centrā notiek trīs reizes nedēļā.
Komentāri (0)