Ventspils ostas vēsture sniedzas nu jau vairāk nekā septiņu gadsimtu garumā, tomēr pašreizējie Ventspils brīvostas termināļi tika būvēti pagājušā gadsimta otrajā pusē. Šī laikmeta vēsture vēl saglabājusies daudzu ventspilnieku atmiņā.
Viena no lielākajām Baltijas jūrā
0Mildas Antropes – bijušās Ventspils naftas pārsūknēšanas bāzes būvniecības galvenās inženieres – arhīvā ir saglabājies vecais 1946. gada rasējums. Tajā redzama Ventspils tirdzniecības ostas pēckara shēma. Osta sastāvēja no Ziemeļu un Dienvidu mola, muitas noliktavām, darbnīcām, elevatora un bijušās saldētavas. Spriežot pēc nosacītajiem apzīmējumiem, pēc kara Ventspilī bija arī pasts, telegrāfs, Latvijas Bankas nodaļa, elektrostacija, depo, kuģu rūpnīca un kuģu rūpnīcas ciematiņš. Shēmā apzīmēti pilsētas kvartāli un krastmala.
Grāmatā Tranzīta 100 gadi, kas veltīta Ventspils tirdzniecības ostas simtgadei, lasāms par Ventspils ostas stāvokli un jaudu pēc Otrā pasaules kara. Pirmais kuģis ostā ienāca 1945. gada 24. augustā. Ostā strādāja 900 cilvēku. 1946. gadā Ventspils ostā bija divi portālie celtņi (katra kravnesība 2,5 t), torņa celtnis (kravnesība 40 t), peldošais tvaika celtnis (10 t), dzelzceļa celtnis Orton, divi peldošie celtņi, divi kāpurķēžu motorceltņi, četri dzelzceļa tvaika celtņi, portālais elektroceltnis Klaids (45 t). Darbojās 9 piestātnes, kuru kopējais garums sasniedza 2631 metru.
1946. gadā Ventspils ostā trūka aptuveni 1000 cilvēku: 500 krāvēju, 60 mehanizatoru, 120 noliktavas darbinieku, 80 autotransporta darbinieku, 80 vadošo un inženiertehniskā sastāva cilvēku... Un tas viss, neraugoties uz to, ka pirmajos pēckara gados ostā tika plaši izmantots vācu karagūstekņu darbaspēks. Pirmskara vietējos kadrus Ventspils osta zaudēja: karš, emigrācija, represijas. 1946. gada ražošanas plāns bija izpildīts tikai par 82,2%.
1950. gadā padomju valdība apstiprināja Ventspils ostas rekonstrukcijas plānu nākamajiem desmit gadiem. Būvēja jaunas piestātnes, padziļināja jūras kanālu, nostiprināja molus. 1957. gadā tika pieņemts lēmums būvēt Ventspilī naftas pārsūknēšanas bāzi naftas un naftas produktu pārkraušanai eksportam. Kā pagājušā gadsimta sākumā, kad cariskās Krievijas valdība izvēlējās Ventspili savas eksporta ostas būvniecībai izdevīgās ģeogrāfiskās pozīcijas dēļ, tā arī padomju valdība nolēma būvēt lielākos mūsdienu kompleksus naftas un naftas produktu pārsūknēšanai, bet vēlāk – arī ķīmisko produktu pārkraušanai neaizsalstošajā Ventspils ostā.
50.–70. gados tika uzbūvētas trīs toreizējās Ventspils naftas pārsūknēšanas bāzes kārtas, nākamā savu kārtu gaidīja Ventspils pieostas rūpnīcas būvniecība (tagad Ventamonjaks) – ar Baltijas austrumpiekrastē lielāko amonjaka pārkraušanas kompleksu un šķidro mēslojumu ražošanas kompleksu. Vienlaikus Ventspils ostā tika būvēts arī kālija mēslojumu pārkraušanas komplekss – sākumā pirmā, pēc tam otrā kārta. Pēc savas pārkraušanas jaudas komplekss kļuva par lielāko pasaulē.
Ventspils ostas padomju laika vēsturē bijuši arī traģiski gadījumi. Viens no tiem, kad uzsprāga naftas tankkuģis Ludvigs Svoboda, notika 1985. gada martā. Grāmatā Ventspils osta 750 šo traģisko situāciju apraksta tolaik uz tankkuģa strādājušais Gints Lorencs: «Es ūdenī ielēcu pēdējais, kopā ar kapteini. Ventā bija stindzinoši, peldēja ledus gabali. Vējš pūta no jūras. Kuģis dega, no korpusa tecēja dīzeļdegviela. Tajā brīdī situācija bija īpaši traģiska. Liesmās, kuras būtu jādzēš, krasts nemitīgi lēja klāt dīzeļdegvielu... Mūs uzvilka uz bocmaņa kuģīša, tūdaļ iedeva pa divsimtgramīgai glāzei viskija, lai mēs ierīvējot nosalušās kājas un rokas. Mēs ar kapteini, it kā būtu norunājuši, viskiju izdzērām. Tobrīd es biju tikai jūrnieka kreklā un sporta biksēs...»
Neskaitot šos dažus gadījumus, citādi Ventspils osta padomju gados piedzīvojusi uzplaukumu. Līdz pat šī gadsimta sākumam Ventspils osta bija lielākā naftas un naftas produktu, kālija mēslojumu eksporta osta un viena no lielākajām – pēc kopējā kravu apgrozījuma – Baltijas jūrā.
Komentāri (0)