57 gadu ilgajā darba mūžā, kas atdots jūrai un Ventspils brīvostai, ostas kapteinis Arvīds Buks saņēmis daudz apbalvojumu un pateicību. Šogad tos papildinājusi vēl viena balva – īpaši svarīga un atzinīga. Pilsētas dome novērtējusi Arvīda Buka ieguldījumu pilsētas un ostas attīstībā, pasniedzot Balvu par godu Ventspils 724. dzimšanas dienai.
Pie jūras dzīve mana
Kad viņu izvirzīja kā pretendentu pilsētas Balvai, viņš nenoticēja, ka patiešām saņems Ventspils augstāko apbalvojumu. Bet, kad saņēma Balvu no Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga rokām, piedzīvojis patīkamas emocijas, neslēpj balvas ieguvējs. Viss Arvīda Buka ilgais darba mūžs saistīts ar jūru. Par savām galvenajām darba vietām viņš uzskata trīs – Liepājas zvejnieku kolhozu Boļševiks, Ventspils zvejnieku kolhozu Sarkanā bāka, kur viņš bija zvejas kuģu kapteinis, priekšsēdētāja vietnieks, bet vēlāk arī kolhoza priekšsēdētājs. Savā pašreizējā amatā – Ventspils brīvostas pārvaldes ostas kapteinis – Arvīds Buks strādā jau 23. gadu, atnākot uz šo amatu vēl tolaik, kad tā bija Jūras administrācijas pakļautībā.
Arvīda Buka interesantais un notikumiem bagātais mūžs vainagojies ar daudziem apbalvojumiem un balvām. Veterāna arhīvā ir Sociālistisko sacensību uzvarētāja Goda raksti, kurus pasniedza Buka vadītajiem zvejas kuģu kolektīviem. Lielie zvejas kuģi Dzintarjūra, Dzintarkrasts, Dzintarzeme, Augusts Bērziņš, uz kuriem Arvīds Buks bija kapteinis direktors, bija īstas peldošās zivju nozvejas un pārstrādes rūpnīcas. Uz viena tāda kuģa strādāja gandrīz 100 cilvēku. Lai nodrošinātu nepārtrauktu zivapstrādi, dienā vajadzēja nozvejot līdz 100 tonnām zivju, stāsta veterāns.
Balvas par kuģu izglābšanu
Arvīda Buka arhīvā ir arī balvas par kuģu izglābšanu. Tāds gadījums notika reisa laikā uz Āfriku. Kad Ventspils zvejas kuģis Rauda kuģoja pa Ziemeļjūru, radists saņēmis SOS signālu, ka tieši uz kursa nelaimē nonācis britu zvejas kuģis Scempton. Jūras nerakstītais likums paredz, ka kritiskās situācijās ir jāpalīdz viens otram. Kad Rauda pietuvojusies nelaimē nonākušajam kuģim, uz tā augšējā klāja jau plosījušās uguns liesmas. Latvijas zvejnieki bija gatavi situācijai un divu stundu laikā ugunsgrēku nodzēsa. Kuģis tika izglābts. Rauda aizvilka kuģi Scempton uz tuvāko ostu – tā bija Dānijas osta Esbjerga, uzpildījuši iztukšotos ugunsdzēšamos aparātus un turpinājuši savu ceļu uz zvejas vietu. Kad atgriezušies no reisa, zvejniekus sagaidījusi pelnīta balva – goda raksti, prēmijas un iespēja iegādāties trīs Žiguļus (tolaik automašīnas bija deficīta prece). Vēlāk Arvīdam Bukam parādīja vienu no Anglijas laikrakstiem, kurā tika informēts, ka pēc remonta atjaunotais kuģis Scempton atkal ir ierindā.
Pāršķirstot atmiņu grāmatu
Buku ģimenes mājas dārza lapenē kapteinis pārskata vecās fotogrāfijas, ik reizi it kā pāršķirdams savu kārtējo atmiņu lappusi. Lūk, viņš līdzās Senegālas prezidenta gvardes apsardzei, daudzās bildēs redzams ar akordeonu, citās – stūrmaņa kabīnē vai uz kapteiņa tiltiņa, arī svinīgajās pieņemšanās par godu veiksmīgi pabeigtajam ilgstošajam zvejas kuģa reisam. Negaidot sarunai pievienojas lielās Buku saimes mīlulis – taksis Herkuless. Buku mājā dzīvo arī Herkulesa mamma Pifa. Šā gada agrā pavasarī Arvīdam vajadzēja glābt Pifu, kad tā bija ielūzusi ledū dīķī līdzās mājām.
Nereti dzīvnieki dzīvojuši arī uz kuģiem, kurus vadījis Buks. Ir bijušas reizes, kad kopā ar zvejniekiem tālajos reisos devušies suņi, bet vienā komandā elektriķim bija pieradināts trusis, kurš ēdis visu pēc kārtas, kā sunītis. Remonta laikā Štrālzundē trusītis pazuda – iespējams, iekrita ūdenī. Reiz zvejnieki izvilkuši no jūras zivju pilnus tīklus, kuros bija iekļuvis arī pingvīns. Tas bija ļoti draudzīgs, to atstāja uz kuģa. Pingvīns visur sekoja zvejniekiem, mēģinot izprasīt zivtiņas. Pēc ieiešanas Laspalmasas ostā pingvīns pazuda.
Uz sapni caur niedrēm
Arvīds dzimis Liepājas novada Rucavā, bet viņa vecāki nāk no Nidas Latvijā. Tēvs piedzimis kartupeļu laukā. Mamma kopš agras bērnības regulāri peldējusies jūrā jebkuros laika apstākļos. Iespējams, rūdījums bija vecāku ilgmūžības noslēpums – Arvīda tēvs nodzīvoja 86 gadus, bet mamma – 96 gadus. Kad Arvīdam vēl nebija pat 19, viņš nolēma kļūt par zvejnieku un devās ar autobusu uz Liepāju, paķerdams līdzi mammas sagatavotās sviestmaizes. Pie pilsētas robežas autobusu apturēja robežsargi. Pilsētā, kur atradās kara un jūras bāze, ielaida tikai ar īpašām caurlaidēm, kuras jaunajam puisim nebija. Viņu izsēdināja no autobusa, tādējādi noslēdzot ceļu uz sapni. Tomēr puisis bija neatlaidīgs – nedaudz atgriezies, viņš, norāvis bikses, Liepājā nokļuvis caur niedrēm. Zvejas kolhozā Boļševiks bija brīvas vietas. Tieši tajā laikā organizēja kuģu vadītāju un kuģu mehāniķu kursus, uz kuriem pieteicies arī jaunais puisis. Pēc kursiem sākās visgrūtākais, jo jūrā jau puisis pirms tam nebija gājis. Pēc sešu mēnešu ilgajām jūras mocībām Arvīds ieguva stūrmaņa diplomu – jūras slimība pazuda kā nebijusi.
Strādādams uz daudzajiem kuģiem, Arvīds apguva visas operācijas – prata pats gan trali salabot, gan tīklus salāpīt. Savukārt, kad kļuva par kapteini, ieviesa pat dažas kardinālas izmaiņas, piemēram, atcēla senu Krievijas mērvienību ass, ar kuru mērīja dziļumu, nomainot to pret ierastajiem metriem (viena jūras ass bija aptuveni 185 cm).
Arvīds Buks cenšas būt labs, tomēr prasīgs priekšnieks. Viņa vadībā zvejnieki vienmēr ir labi pelnījuši. Retos gadījumos, kad citas metodes nav palīdzējušas, viņš savam padotajam teicis: turpmāk mēs jūrā vairs ar tevi netiksimies. Kad 1992. gadā viņš sāka strādāt Jūras administrācijā par Ventspils ostas kapteini, ar disciplīnu kolektīvā bijis pašvaki – bija gan iedzeršanas darba vietā, ostā gadījās avārijas. Pakāpeniski viss tika sakārtots. Ostas kapteiņa dienests pārgāja Ventspils ostas pārvaldes paspārnē, sakārtojās likumdošana, kolektīvā arī parādījusies disciplīna, bet tiem, kuri nevēlējās mainīt attieksmi pret darbu, vajadzēja aiziet, viņu vietā atnāca atbildīgi un apzinīgi darbinieki. Tagad Arvīds ir apmierināts ar savu kolektīvu un cer, ka tas ir abpusēji.
Panākumu pamatā – ģimene
Atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, Arvīds nenožēlo neko. Ja viņam piedāvātu dzīvi dzīvot vēlreiz, viņš izvēlētos to pašu ceļu. Pat kavējoties atmiņās par smagākiem brīžiem savā dzīvē, piemēram, par 24 diennakšu ilgu braucienu uz Amerikas krastiem 10 ballu vētrā, Arvīds sevi uzskata par laimīgu cilvēku. Viņš jokodamies sevi dēvē par vienu no nedaudzajiem zvejas kuģu kapteiņiem, kurš visu mūžu nodzīvojis ar vienu sievu. Arvīda un Vilmas Buku ģimenes dzīves stāžs – tāds pats kā Arvīda darba mūža stāžs – 57 gadi.
Kapteinis atzīst, ka nekad nebūtu guvis panākumus profesionālajā karjerā, ja nebūtu bijis saskaņas viņa ģimenē. No pirmās viņu kopdzīves dienas un līdz pat šim brīdim laulātais pāris ir uzticīgs savstarpēji dotajam solījumam: Arvīds gādā par ģimeni materiāli, bet sieva Vilma saimnieko mājās un audzina bērnus. Bērni un mazbērni jau izauguši. Buku ģimenei jau pievienojies pirmais mazmazdēls. Brīvo laiku kapteinis velta savam hobijam – audzē vīnogas savā ģimenes mājas dārzā.
Komentāri (0)