Pavasaris, lai cik nu silts vai auksts tas reizēm būtu, ir klāt, un visās malās plaukst un zied. Bet ir kāda vieta, kur viss ziedu skaistums parādās vēlāk, atkarībā no tā, cik vēls pavasaris. Pats ziedonis tur ir jūnijā, un, to gaidot, laikam ir īstais laiks, kad pastāstīt par šo vietu, lai vēlāk dotos ekskursijā apskatīt klātienē. No Ventspils aptuveni 135 kilometrus garš ceļš.
Lāčupītes rododendru džungļi
Ko internets īsumā saka par Lāčupītes dendrāriju (avots Wikipedia: «Lāčupītes dendrārijs jeb Igora Medņa Lāčupes dendroloģiskie stādījumi ir 7,2 ha liela īpaši aizsargājama dabas teritorija Lāčupes kreisajā krastā Tukuma novadā starp Apšuciemu un Klapkalnciemu. Tas izveidots, lai nodrošinātu Igora Medņa svešzemju koku stādījumu saglabāšanu un pavairošanu. Stādījumi uzsākti 1959. gadā.»
Igora Medņa meita Marija rūpējas par Latvijas savvaļai neraksturīgajiem augiem. Līdz nesenai pagātnei taka jeb, pareizāk sakot, taku labirints, bija vienkārši celiņi starp augiem, ar vietām izvietotām augu nosaukumu plāksnītēm, kuras no vecuma bija jau apsūnojušas, sašķiebušās un daļa pazudusi. Ar Marijas idejām un enerģiju, piesaistot komandu ar dažādu profesiju ļaudīm, šeit ir radusies vieta, kur cilvēkiem ir iespēja ar dabas elementu un enerģiju palīdzību modināt savas sajūtas, uztveri, maņas, kā arī uzlabot fizisko un psihisko veselību. Dažādu apstākļu sakritības rezultātā arī es nokļuvu šajā komandā kā galdnieks. Mans uzdevums bija uzbūvēt mazās konstrukcijas – soliņus, galdiņus, vīteņaugu statnes, mazmājiņu, kāpelējamo konstrukciju un smilškasti ar nojumi bērnu laukumiņā, vēl šādas tādas lietas, kā arī iededzināt dēlīšos vairāk nekā 100 augu un objektu nosaukumus, virzienu norādes.
Tā kā Lāčupīte atrodas gana tālu no Ventspils, apmetos uz vietas, takas veidotāja Igora Medņa būvētajā meža būdā. Un tā nodzīvoju mežā kopumā mēnesi kādu divu mēnešu laika periodā, jo uz maiņām Ventspils lidostā bija jābrauc regulāri. Takas veidošana notika 2020. gada vasaras beigās un rudens sākumā, ar atgriešanos arī vēlāk, lai pabeigtu sīkumus, līdz pat 2. janvārim, kad uzstādīju pēdējos uzrakstus. Kad laiks palika arvien vēsāks, mani, nakšņojot meža būdā, glāba elektriskais palags, jo ar kamīnu vien būdu piesildīt nav iespējams un pamostoties no rīta iekšā ir tikpat auksts kā ārā.
Vieta, mežs, taka, būda un pirtiņa, viss man iepatikās tik ļoti, ka mēdzu tur atgriezties arī nākamajos gados, pielabot būdu, apdarīt takas uzturēšanas darbus, atpūsties. Parastā šādu dabas taku problēma ir tāda, ka taka tiek pabeigta un atstāta. Bet vajadzīgi ir arī uzturēšanas darbi, piemēram, vējš nogāza lielu koku tieši uz tiltiņa, margas salauztas, tilts, par laimi, vesels, bet uz tā guļ koks. Koks jānovāc, margu fragments jāizgatavo no jauna; reizēm arī tūristi, lai cik arī viņi šeit nebūtu mierīgi, mēdz ko nostrādāt.
Satikšanās ar Mežaveci
Par komunikāciju ar tūristiem un garāmgājējiem šo gandrīz divu gadu laikā man ir sakrājušās dažādas piezīmes. Tā kā vieta ir populāra un tepat Jūrmalas galā, tad tūristu kursē daudz. Vietu var atrast arī Instagram tagos, un tieši mājiņa, kurā dzīvoju es, ir tā populārākā apskates vieta un galamērķis. Varētu teikt, ka trendiem un tagiem sekojošie tūristi siro, meklējot mājiņu. Ir arī parastie taku apmeklētāji, ģimenes brīvdienu izbraukumos, augu mīļotāji, pa meža ceļu pārvietojas vietējie iedzīvotāji no Lāčupītes. Tas nav gluži tukšs un mierīgs mežs. Darba dienās cilvēku mazāk, brīvdienās vairāk, arī ziemā.
Kad rudens sākumā vilku pastāvīgo elektropieslēgumu, jo apnika katru reizi ritināt ārā 150 metrus pagarinātāju, tad gan nācās dažus tūristus sabiedēt. Jau patumšs, eju caur rododendriem un dzirdu, pie mājas kāds ir. Piebremzēju un klausos, meitene saka puisim, ka jāiet uz lieveņa bildēties, lai gan ir zīmes – uz lieveņa nekāpt, netraucēt nama mieru, te dzīvo mežavecis. Nē, jākāpj; puisis stīvējās pretī, bet, nu, ja jāiet, tad jāiet. Es stāvu aiz rododendriem, smīnu bārdā un gaidu. Kad šie ir uz lieveņa un draugi taisās viņus bildēt, es speros no krūmiem ārā ar tekstu.
– Labvakar, jūs pie manis ciemos?
Kompānija manāmi apjūk, un puisis, kurš negribēja uz lieveņa kāpt, bet nu ir uzkāpis, reāli sabijies iesaucas:
– Es tak teicu, ka viņš būs divmetrīgs, liels un ar bārdu, mežavecis tak...
Es vēl kaut ko pabubinu savā mežaveča bārdā un, saraucis pieri, skatos, kā puisis, jau nedaudz bālā ģīmī, kaut ko tirinās, buldurē un atvainojas. Tad atmaigstu, jo patiesībā jau nemaz neesmu dusmīgs, kopīgi pasmejamies, beigās es vēl ieslēdzu svaigi ievilkto gaismu ārpusē virs lieveņa un kopā nobildējāmies.
Reiz, esot namiņā, dzirdu – kāds nāk, un mana uztrenētā auss ziņo, ka ar konkrētiem plāniem bildēties uz lieveņa. Speros ārā, tur, izrādās, profesionāls fotogrāfs ar modeli, fotosesiju grib taisīt uz lieveņa. Palūdza man atļauju, es atļauju devu, bet ar nosacījumu, ka viņš nobildē arī mani, pēcāk bildes atsūtīja.
Vienu citu reizi iztraucēja troksnis uz lieveņa, tur jau uzkāpusi krievvalodīga jaunkundze un dresē jaunskungu, kā viņu bildēt; klausos aiz sienas, gorās šā, gorās tā, man apnika. Iztramdīju viņus, bet šī dāmīte bija no īstajām Instagrama karalienēm, viņai vajag un viss, pārāk nesamulsa un nesabijās no mežaveča. Labi, pagāju malā, pat panesu malā šo to, kas ne pārāk smuki izskatījās kadrā. Bet nu tā bija nešķīsta dāmīte, gorās, ņemas, paskatās telefonā bildes, izlamā jaunskungu, kurš izskatās arvien nelaimīgāks, par to, ka nemāk bildēt. Man apnika un vienīgo reizi paliku dusmīgs un kādu aizdzinu prom, nekaunīga jau nu bez gala.
Dzirdu, pie zīmes par mežaveci troksnis, no tās vietas mājas priekšu un mani neredz. Kāds vīrs lasa uzrakstu un sirsnīgi smejas. Man no tik sirsnīgiem smiekliem arī joki prātā un es caur krūmiem uzsaucu:
– Eu, alus ir?
Vīrs sāk smieties vēl sirsnīgāk, sasveicināmies, papļāpājam.
Kāds vīrs no tālāk esošā Lāčupītes ciema, ejot garām un redzot mani galdniekojam, nāk ar mani iepazīties, apjautājas, ko daru, pabrīnās, ka es dzīvoju uz vietas mežā, tajā dīvainā paskata būdā. Un tad pēkšņi līdzjūtīgi noprasa ar krievisku akcentu:
– Jaņis, a tu esi ēdis?
Izskatījās, ka viņš ir gatavs piedāvāt man vakariņas vai kādu atbalstu pārtikas veidā.
Pēc mēneša vai ilgāk kāds vīrs nāk man klāt kā savam senam paziņam, stiepj roku sveicienam un ar krievisku akcentu saka: «Sveiks, Jānis no Ventspils.» Tonis un uzsvari ir tādi, ka es apjūku, jo es taču esmu Jānis no Ventspils, nevis viņš. Izrādās, tas ir tas pats vīrs, ar kuru iepazinos iepriekš un kurš prasīja, vai esmu ēdis, viņš manu vārdu atceras, bet es par viņu vispār biju aizmirsis.
Ir arī kāds vietējais večuks, kurš iekritis sirdī. Ja saskrienamies, kad viņš dodas garām, vienmēr apsveicināmies un jauki papļāpājam, vēl ar dažiem vietējiem iepazinies esmu. Tuvākajam kaimiņam šķūnīša lieveni pieremontēju, iespējams, arī šķūņa jumtu labošu.
Visvairāk sirdī ir iekritis gadījums ar mazu meitenīti, kurai mežavecis laikam paliks bērnības atmiņās uz mūžu. Sēžu būdas priekšā un mazgāju traukus, uz uguns sildās ūdens, zupas katlā, lai to izmazgātu. Dzirdu, nāk tūristi, mazi bērni kā parasti skaļā balsī burto uzrakstu par mežaveci un vecāki palīdz, vēl kaut ko apspriež par mežaveci un mežaveča mājiņu, paiet nedaudz uz priekšu, no kurienes var redzēt nama priekšu, un ierauga mani. Mazajai, pirmsskolas vecuma, meitenītei acis lielas, lielas un mute vaļā. Tiešām mežavecis īsts, dzīvs, ar bārdu un gariem matiem, rosās gar māju. Citi bērni parasti sakautrējas un viss, bet šī meitenīte nē, pēc mirkļa prasa:
– Kā tevis sauc?
– Mežavecis.
– Ko tu dari?
– Vāru meža zupu. (lai gan katlā traukūdens)
– Kur ir rūķi? (laikam jau zina Plūdoņa dzejoli par rūķīšiem un mežaveci)
– Rūķi visi mežā, lasa čiekurus un sēnes.
– Kad viņi būs mājās?
– Vakarā, vakarā, kad salasīs.
– Āāāā... Ōōōō...
Iespējams, vēl kādi jautājumi bija, izbrīns un pārsteigums meitenītei milzīgs. Pēc brīža, kad trauki nomazgāti, es, ar mašīnu aizbraucis pa ceļu uz priekšu, zāģēju kritušos kokus malkai, nāk tie paši cilvēki atpakaļ, bijuši droši vien uz jūru. Mazā meitenīte, ieraugot mani, bez pārdomām atstāj vecākus aiz muguras un pieskrien man klāt.
– Mežaveci, ko tu dari?
– Zāģēju malku ziemai.
– Tev tik daudz vajag? – Četri bluķi iekrauti mašīnā, vienam pavēsam rudens vakaram un kur nu vēl naktij pat nepietiek.
– Jā, jā, ziema gara un barga, būs auksti, vajag daudz malkas.
– Āāāā, ōōō... utt.
Dažādas sarunas ar tūristiem sanāk ik pa brīdim. 4. maiju atzīmēju ar Latvijas karogu pie mājas sienas un atbilstošu muzikālo fonu, takas apmeklētājiem patika, un, kā jau brīvdienā, cilvēku bija daudz. Reizēm tūristus painformēju, ka pie mājas vēl taka nebeidzas un, paejot uz priekšu, var apskatīt manu radošo izpausmi – vikingu stila mazmājiņu ar melno čūsku uz jumta un iededzinātu tautasdziesmu uz sienas.
Visvairāk tūristu ierodas rododendru ziedu laikā, jo šeit ir milzīgi rododendru džungļi un, kad tie zied, tad skati ir pasakaini. Pagājušajā gadā man paveicās tur pabūt dažas dienas tajā laikā, fantastiski. Īstenībā jebkurš laiks tur ir skaists. Esmu ļoti iemīļojis šo vietu, ja tikai būtu vairāk laika turp atbraukt. Rododendru ziedu laiks atkal tuvojas, un plānoju, kad varētu noķert brīvu brīdi, lai atkal aizbrauktu uz Lāčupīti.
Komentāri (0)