Vēja enerģija – kam tā ir izdevīga, bet kam traucē

Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem Ventas Balss meklēja diskusijā, kurā piedalījās vairāku vēja ģenerācijas projektu pārstāvis Kristaps Stepanovs, eksperts enerģētikas jomā Kaspars Osis, Ventspils Augstskolas rektors Kārlis Krēsliņš, Tārgales pagasta iedzīvotāja Jana Berka, Ventas Balss redaktore Gundega Mertena.

Kristaps Stepanovs (K.S.): – Paldies par uzaicinājumu piedalīties diskusijā. Ikviena diskusija palīdz sadzirdēt sabiedrības viedokli un mērķtiecīgāk attīstīt projektu. Lai gan no biznesa skatpunkta, sabiedriskais viedoklis ir otršķirīgs, ir jāsāk ar valsts viedokli. Eiropas Savienība, toskait arī Latvija, paņēmusi kursu uz zaļo enerģētiku, alternatīvo enerģijas veidu attīstību un izmantošanu. Patlaban Latvijā uzstādīto vēja elektrostaciju (VES) ir pavisam mazs – apmēram 66 megavati. Ja salīdzina ar Lietuvu, tad tur ir vairāk nekā 530 megavatu, Igaunijā – 350. Tas nozīmē, ka mums ir uzstādīts desmit reizes mazāk VES nekā kaimiņiem. Tajā pašā laikā ES ir atzīts, ka vēja enerģija, līdz ar saules, ir ekonomiski vispamatotākais, ilgtermiņa, visdrošākais un nekaitīgākais apkārtējai videi atjaunojamo energoresursu veids. Vēja enerģija nerada piesārņojumu, smakas, pastiprinātus trokšņus vai citu pastiprinātu iedarbību.

Patlaban, ņemot vērā esošos likumdošanas aktus un teritorijas plānojumu, kā arī Latvijas saistības kāpināt līdz 2030. gadam atjaunojamās enerģijas īpatsvaru vai citādi – jāmaksā sods par šo saistību nepildīšanu, iznāk secināt, ka vienīgā vieta valstī vēja enerģijas izmantošanai ir Kurzeme. Ir jāraugās uz kapitālieguldījumu un atdeves savstarpējo mijiedarbību. Tādas atdeves kā Kurzemē nekad nebūs ne Zemgalē, ne Latgalē. Piejūras reģions sniedz savu ieguldījumu, mēs to redzam katru dienu: Ventspilī un Liepājā vējš ir, Rīgā un Daugavpilī tas ir daudz mazāk vai vispār tā nav.

Latvija apņēmusies līdz 2030. gadam palielināt atjaunojamās vēja enerģijas pieaugumu līdz 800 megavatiem, kas pārsniedz 15 reizes pašreizējo apjomu. Elektroenerģijas padeves sistēmas operators – Augstsprieguma tīkls – apgalvo, ka pastāvošā infrastruktūra ļauj nodrošināt 800 megavatu pieslēgumu. Tomēr ikgadējā ziņojumā ir norādīts, ka Latvijā ir vieta 350–360 megavatu vēja enerģijas ražošanai. Vairākus gadus mēs meklējām vietu vēja parku attīstībai. Izpētot Ventspils novada teritoriālo plānojumu, mēs guvām pārliecību, ka vēja enerģētiku var attīstīt rūpnieciskajā, lauksaimniecības teritorijā, kā arī izstrādājot atsevišķu lokālu plānojumu – meža teritorijā.

Projekts Sārcē (4Wind – redz. piez.) atbilst visiem kritērijiem, visiem normatīvajiem aktiem un visiem pastāvošajiem ierobežojumiem. Tādu teritoriju Latvijā nemaz nav tik daudz. Zemes gabals Sārcē atrodas attālināti no pilsētām un apdzīvotām vietām. Tādēļ ķērāmies pie rīcības, kas pagaidām negarantē celtniecības sākumu, – ietekmes uz apkārtējo vidi izvērtējuma procedūru un teritorijas detālplānojumu. Esam gatavi uzklausīt jebkuru viedokli un iesaistīties diskusijā.

Kārlis Krēsliņš: – Ventspils novada teritorijā atrodas viens no pasaules nozīmīgākiem objektiem, kurā valsts un ES ieguldījušas vairāk nekā 20 miljonus eiro, – Starptautiskais radioastronomijas centrs ar diviem radioteleskopiem un unikālu, Baltijā vienīgo antenu LOFAR lauku. Daži mūsu zinātnieki veikuši pētījumus, kas uzrādījuši traucējumus mūsu aparatūrai. Šos traucējumus var radīt gan mobilo sakaru torņi, gan vēja ģeneratori Platenē. Protams, mēs esam par progresu. Taču ļoti svarīgi ir savākt faktoloģisko materiālu. Pirms uzsākt 240 metrus augsto vēja turbīnu būvniecību, ir vajadzīgi pilotparaugi un to ietekmes modelēšanas uz mūsu ierīcēm. Mūsu zinātnieki ir gatavi iesaistīties tādos pētījumos, jo mums ir jābūt pārliecinātiem, ka milzīgie finanšu līdzekļi nebūs iztērēti pa tukšo. Mūsu Radioastronomijas centrs ir iekļauts piecu Rietumeiropas valstu blokā, mēs sadarbojamies ar Eiropas Kosmosa aģentūru un Zviedrijas aģentūru. Tādēļ mūsu aparatūras darba precizitāte arī ir svarīga precīzam starptautisko tīklu darbam un to saglabāšanai. Ap Irbeni ir 8 kilometru klusuma zona, ideāli būtu vajadzīga 20 kilometru zona. Tādēļ, pirms uzsākt kaut ko darīt, ir jāveic izpēte un jāiegūst neapgāžami fakti – drīkst vai nedrīkst būvēt.

K.S: – Vācijā ir vairāk nekā 30 000 vēja elektrostaciju, toskait 5% no tiem ir 240-250 metru augstumā, Holandē – aptuveni 60000 VES, Dānijā – vairāk nekā 7000 VES. Šajos reģionos darbojas arī radioteleskopi. Es gribētu ar jūsu palīdzību kliedēt visas šaubas par to, ka vēja turbīnas var nākotnē ietekmēt aparatūras darba precizitāti. Un mēs darīsim visu, lai turbīnas neietekmētu teleskopu darbu. Mēs saņēmām jūsu vēstuli, tā ir nodota pētniekiem, kuri izpētīs turbīnu iespējamo ietekmi uz radioteleskopiem.

Ventas Balss (VB): – Kas maksā par šiem pētījumiem?

K.S. – Normatīvie akti paredz, ka visus pētījumus, kuros izvērtē ietekmi uz apkārtējo vidi, apmaksājam mēs. Bet pētnieki riskē ar savu reputāciju. Esam gatavi sadarbībai un gatavi sniegt visu informāciju, kas ir saistīta ar VES. Apzināsim labāko un sliktāko scenāriju. Gribu tāpat precizēt: 230–240 metri – tas ir maksimāli iespējamais VES augstums, kuram mēs veicam ietekmes uz vidi novērtējumu. Ja vērtējums tiks veikts 200 metriem, tad paliksim pie šī augstuma. Ietekmes uz vidi novērtējumu pēc tam apstiprinās reģionālā Vides pārvalde.

VB: – Problēma neiekļaujas viena uzņēmuma un viena projekta ietvaros. VES parku celtniecības projektu ir daudz. Kā panākt, lai visi projekti ņemtu vērā ietekmi uz apkārtējai vidi? Turklāt Stepanova kungs pārstāv ne tikai projektu 4Wind, bet arī uzņēmumu Envirsus, kas virza Latvijas valsts mežu projektu saistībā ar 61 vēja turbīnas izbūvi Ventspils novadā.

K.S.: – Tā ir tikai ideja, kurai ir vajadzīga izpēte – vai tas ir iespējams un, ja ir iespējams, tad kā. Zemkopības ministrija un Latvijas valsts meži nevar nevienam sniegt tiesības, balstoties tikai uz vienu iesniegumu. Viņi var tikai izsludināt izsoli, kurā var piedalīties visi, kas vēlas. Mēs tikai uzlikām uz papīra iespējamā VES parka plānu teritorijā, kur ir pietiekami daudz vēja un konkrēta infrastruktūra, kas var nodrošināt turbīnu pieslēgumu jau pie esošā energotīkla. Taču kopš 2016. gada nekur tālāk šī ideja nav pavirzījusies.

Jana Berka (J.B.): – Man šī tēma kļuva aktuāla tajā brīdī, kad 2009. –2010. gadā teritorijā, kas robežojas ar manu privāto īpašumu, tika iezīmēti VES parki, kas pieder uzņēmuma TCK – Dienvidparks un Ziemeļvējš. Jūs runājat par Latvijas interesēm. Bet kāpēc jūs ignorējat to faktu, ka Eiropas valstīs ar vēja enerģijas ražošanu virs 100 megavatstundām, iedzīvotāji atsakās no saviem VES parkiem? Kāpēc Vācijas iedzīvotāji atsakās no šiem projektiem? Un kāpēc Vācija, kas ražo vēja ģeneratorus, grib nosviest tos uz Latvijas zemes? Pastāv pasaules zinātniskie pētījumi, kuri norāda uz to, ka turbīnas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Ir pierādīts, ka turbīnu kaitīgā ietekme izplatās ne tikai uz vienu diviem kilometriem, bet uz desmit kilometriem. Mani uztrauc manu bērnu nākotne. Ietekme, kuru izjūtu katru dienu, saistīta ar vēja turbīnu darbību Platenē, kas atrodas 4,8 kilometru attālumā no manām mājām. Diskogaismas izbaudu katru nakti! Mēs ievērojam investoru padomus un izmantojam blīvākus aizkarus, kā arī papildu apgaismojumu laukā, lai ģeneratoru zibšņi nebūtu tik uzmācīgi. Nezinu, ko mēs darīsim, kad līdzās mums uzbūvēs TCK vēja ģeneratorus, kuriem jau ir izsniegtas būvatļaujas. Taču, kā norāda pētījumi, vēja ģeneratoru sindromu un to ietekmi uz veselību matemātiski nav iespējams izmērīt. Es nevaru pierādīt, cik daudz negulētu nakšu man ir sakrājies kopš tā laika, kad Platenē parādījās vēja ģeneratori. Es nevaru pierādīt turbīnu ietekmi uz savu psihisko stāvokli, taču tie noteikti ir ieviesuši manā dzīvē nevēlamas blaknes.

Es nodarbojos ar saimniecisko darbību un izvēlējos dzīvot Ventspils novadā, balstoties uz tiesisku regulējumu valstiskā līmenī un uz to, ka mūsu novads – tā ir dabas zaļā oāze. Saprotams, ka valsts attīstās, svarīgi nacionālie un arī Eiropas Savienības izvirzītie mērķi. Taču tieši tādēļ Satversme iestājas par attīstības interešu samērīgumu ar iedzīvotāju interesēm. Patlaban visi VES projekti virzās kā atsevišķu investoru peļņas avots – arī tas ir normāli taču tiem nevajag prevalēt pār iedzīvotāju pamattiesībām, ieskaitot dzīvnieku un putnu, kuru mūspusē netrūkst, aizsardzību. Ja man saka, ka es varu uzstādīt mazu turbīnu savā saimniecībā, lai aizbaidītu kurmjus, tad kāpēc man piekrist tam, ka lielās turbīnas tagad atbaida mani?! Es tieši tāpēc arī dzīvoju Latvijā, ka tā ir zaļa!

K.S.: – Es arī esmu par zaļu Latviju. Mani arī uztrauc, kādus energoresursus mēs izmantojam, mani uztrauc apkārtējās vides piesārņojums un tas, ka viens no nāves cēloņiem Latvijā ir bronhu un elpošanas ceļu slimības. Vēja elektrostacijas neietekmē to.

VB: – Vai jūs pats piekristu dzīvot vēja turbīnu tuvuma?

K.S. – Protams.

J.B.: – Es saprotu, ka jūsu retorika neļauj jums nolaisties līdz mūsu līmenim, taču es lasu starptautiskas un zinātniskās publikācijas un tajās citētos datus.

K.S.: – Vācijā cilvēki dzīvo vēl tuvāk turbīnām – 300 metru attālumā.

VB: – Bet viņi nav ar to mierā! Vācijā un citās valstīs vēja turbīnas tagad neceļ, bet jauc nost!

K.S.: – Zināt, kāpēc tās jauc nost? Lai trīs četru veco turbīnu vietā uzstādītu vienu daudz lielāku.

VB: – Un kur liek vecās?

K.S.: – Pārstrādā. Turbīnas tornis ir metāla, to sagriež pārstrādei. Mums arī ir uzņēmums Tolmets, kas vāc un griež metāla konstrukcijas. Turbīnas spārni arī ir paredzēti pārstrādei.

VB: – Un kā ar turbīnu betona pamatu utilizāciju? Desmitiem tūkstošu tonnu betona, kas ierakti zemē un rēgojas ārpusē? Vai līgumā ir punkts par to, kurš uzņemas atbildību par turbīnu betona pamatu utilizāciju?

K.S.: – Līgums – tas ir komercnoslēpums. Bet es jums atbildēšu. Turbīnu pamati ir mans īpašums un mana atbildība. Es tos uzbūvēju un pats izlemju, ko ar tiem darīt tālāk. Betons var kalpot simts gadus, un uz vecajiem pamatiem var likt jaunas turbīnas.

VB: – Jana, vai jums ir nācies izjust spiedienu no VES investoru puses?

J.B.: – Diemžēl ir iznācis izjust ne tikai spiedienu, bet pat vēl bargākas izpausmes. Tā pierādījumi man nav saglabājušies. Taču runa tagad ir par to, ka es kā iedzīvotāja saprotu: industrijas rokās atrodas visi resursi, lai lobētu nacionālajā līmenī – gan valdībā, gan Saeimā – visu nepieciešamo normatīvo aktu virzīšanu, lai varētu neievērot aizsargjoslas ierobežojumus aizsargājamajā teritorijā, bet iedzīvotāju lobēšana paliek viņu pašu rokās. Tāpēc jautājums tagad ir tāds: ko var izdarīt vietējās pašvaldības. Pastāvošā likumdošana diemžēl pieļauj vietējās varas pārstāvjiem, ērti sēžot krēslos, vienkārši atķeksēt, vai visi nepieciešamie dokumenti ir iesniegti. Savukārt iedzīvotāju aizstāvēšana paliek viņu pašu rokās. Diemžēl tā arī notiek. Taču vēlreiz atkārtoju: pastāv neapstrīdami starptautiski pierādījumi par kaitīgumu, kas guvuši pat savus apzīmējumus, piemēram, vēja turbīnu sindroms. Ja tas ir jūsu bizness, ar kuru jūs nodarbojaties jau daudzus gadus, tad jūs taču varat iedzīvotājiem uz viena slaida parādīt, kādi zaudējumi eiro izteiksme ir no turbīnu radītā kaitīguma un kādi ir ieguvumi no šīs pseidozaļās enerģijas! Turklāt, vai jūs ņemat vērā to aspektu, ka vējš nav pastāvīgs, tas ir mainīgs, lai uz to varētu paļauties? Un vēl par soda sankcijām, kas Latvijai var draudēt ES kritēriju neizpildes gadījumā. Ņemot vērā Augstspriegumu tīklu atskaiti, Latvija jau tagad saražo 42% atjaunojamo resursu enerģijas. Mēs jau esam sasnieguši mērķi, ko izvirzījusi attiecīgā regula. Vai mums ir jāatbild par kāda neizdarībām, toskait saistībā ar OIK (obligātā iepirkumu komponente – red. piez.), kas var nodeldēt šos 42%? Kāpēc jūs baidāt mūs ar potenciālajām sankcijām saistībā ar citiem projektiem? Tas nekā neattiecas uz nākotnes projektiem.

K.S.: – Jā, pateicoties vējam un hidroelektrostacijām, šim gadam izvirzītos mērķus Latvija ir sasniegusi. Taču kopš 2015. gada Latvijā nav uzcelta neviena VES, bet mērķis – līdz 2030. gadam sasniegt 50% atjaunojamās enerģijas. Atbildot uz jautājumu, vai mums ir vajadzīgs tik nepastāvīgs enerģijas avots kā vējš, es atbildēšu: jā, ir vajadzīgs. Izmantojot vējainu laiku, var saņemt bezmaksas elektrību! Mēs saviem projektiem neprasām nekādu atbalstu no valsts. Varu parakstīties, ka nekādu OIK mūsu projektos nav.

Gundega Mertena (G.M.): – Visas sarunas par vēju būtu godīgas, taisnīgas un tām varētu ticēt vienā gadījumā – ja es kā cilvēks, kurš visu mūžu nodzīvojis laukos, varētu uzstādīt savā saimniecībā vēja turbīnu un ražot elektrību. Taču jūs kā bizness varat to darīt, bet es kā iedzīvotāja – nevaru. Citādi jūs katrā sētā redzētu vēja turbīnas.

Kaspars Osis (K.O.): – Vēsturiski visu pasākumu ar OIK dēļ mazajiem un vidējiem uzņēmumiem Latvijā par elektroenerģiju ir jāmaksā dārgāk nekā kaimiņos Igaunijā un citās valstīs. Saprotams, ka ar katru gadu vēja enerģētikas tehnoloģijas mainās un to izmaksas samazinās. Tādēļ, ja ņem jaunas stacijas, kas ģenerē elektrību, tad vējš patiešām ir vislētākais resurss. Taču, ko būtu svarīgi ņemt vērā – elektroenerģijas tirgus cena tuvākajos gados saglabāsies 30 eiro par megavatstundu līmeni. Tādas cenas gadījumā vajadzēs pagaidīt vairākus gadus, lai redzētu, kā viss izvērtīsies dzīvē. Kāpēc citās valstīs vēju var pārdot lētāk? Jo par to saņem obligātā iepirkuma maksājumus. Tādēļ, piemēram, Vācijā un citās valstīs uzstādītas ļoti lielas jaudas vēja enerģētikai. Kam es visvairāk gribētu pievērst uzmanību, runājot par nākotni, – pērkot tehnoloģijas no citiem, pat ja tie ierakstās tirgus cenā, noteikti ir jāaprēķina izdevīgums. Runājot par Eiropas zaļajiem mērķiem, saprotams, ka tos izvirza, lai aizvietotu importu. Vācija un Dānija ražo turbīnas, tādēļ ir gatavas subsidēt vēja enerģijas ražošanu, jo paši eksportē tehnoloģijas un iegūst pievienoto vērtību. Mēs savukārt pērkam svešas vēja enerģijas ražošanas tehnoloģijas, uzstādām tās un paliek atklāts jautājums par to atbilstību tirgus cenai, bet negatīvajā pusē paliek iedzīvotāju sūdzības un virkne nepārbaudītu risku. Tādēļ tīri matemātiski caur elektroenerģiju zaļos mērķus tiešām nevar sasniegt, pārāk daudz jautājumu paliek. Vējš patiešām ir vislētākā no jaunās paaudzes energotehnoloģijām. Taču, ja atklāts paliek jautājums par tā iesaistīšanu tirgū un ir tik daudz negatīvu pušu, tad projektu attīstītājiem patiešām ir vērts pastrādāt pie tā, lai izskaidrotu iedzīvotājiem reālu izdevīgumu no vēja enerģētikas. Arguments: mums tas ir jādara, jo tā dara citi – nav nopietns. Citi dara to, jo paši ražo tehnoloģijas un var tās pārdot. Mēs pagaidām atrodamies ļoti agrīnā stadijā, sasniedzot zaļos mērķus. Tāds ir mans uzskats, skatoties no malas uz situāciju, kurā mēs šobrīd atrodamies.

G. Mertena: – Mēs varam tikai apkopot viedokļus un uzskatus no malas. Katrs skatījums ir ļoti svarīgs. Man bija saruna ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ivaru Kalviņu un viņš norādīja, ka Latvijas zinātnieki ļoti vēlētos izpētīt vēja enerģiju, tāpat kā zāles, pārtiku un citas lietas, kas varētu uzlabot cilvēku labklājību. Taču tas ir neiespējami, jo valsts nedod tam naudu. Zinātniekiem ir zināmi daudzi negatīvi piemēri, taču viņi nevar par to runāt publiski. Kalviņš minēja man ārzemju pētījumus, kurus finansējuši projektu pasūtītāji. Cik ļoti mēs varam ticēt tādiem pētījumiem? Var atrast tūkstošiem tādu pētījumu, kas attaisno VES projektus, un tikai niecīga pētījumu daļa būs pret tiem. Tādēļ vienīgais, kam mēs varam uzticēties un uz ko varam balstīties – tās ir cilvēku vēlme un balsis. Ja pašvaldības ievēlētie deputāti sadzirdēs šīs balsis, tad iedzīvotāji varēs izdarīt savu izvēli. Ventas Balss šajā situācijā nevar palikt malā, neiesaistoties. Uzklausot cilvēkus un saprotot, ka biznesmeņi mūs nesadzirdēs, bet uz valdību cerēt nav ko, mēs liekam cerības uz pašvaldību. Pašvaldību hartā ir ļoti precīzi aprakstītas mūsu tiesības. Patlaban notiek parakstu vākšana, un jāsaka, ka protests pret vēja ģeneratoriem gūst milzīgu atbalstu, un ne tikai Ventspils novadā. Iedzīvotāju viedoklis var būt zinātniski nepamatots un kļūdains, taču tas ir viņu lēmums. Iespējams, kādam svarīgas citas vērtības, bet mums ir mūsu unikālais Popes kalns, no kurienes paveras unikāla ainava, un mēs gribam saglabāt šo ainavu bez vēja propelleriem! Mēs vienkārši to negribam! Pat ja dārgāk maksāsim par elektrību! Ja pašvaldība neņems vērā šo iedzīvotāju viedokli, tad tā vienkārši zaudēs jebkādu savas pastāvēšanas jēgu.

J.B.: – Runājot par vēja enerģijas izdevīgumu, vai tiek ņemts vērā tas, ka faktiski valsts ar savām investīcijām uzklājusi gultiņu šai industrijai – sākot ar Kurzemes loku un beidzot ar tikko izsludināto iepirkumu simtu miljonu eiro apmērā Augstspriegumu tīkliem?

K.O.: – Pilnīgi taisnīgs precizējums. Skaidrs, ka viens no pamatojumiem investīcijām Kurzemes lokā bija tieši VES pieslēgums. Pēc manas personīgās sapratnes, tikko regulatora apstiprinātais investīciju plāns Augstspriegumu tīkliem par 400 miljoniem eiro neizbēgami ietekmēs tarifu, un mums visiem vajadzēs maksāt par elektroenerģiju vairāk. Precizēšu: tas, ka vējš pie ģenerācijas lielā apjomā ir vislētākais no jaunajiem resursiem, nenozīmē, ka tas ir lētāks par pašreizējo tirgus cenu. Savukārt, ja Ekonomikas ministrija veiks VES jaudu izsoli, garantējot cenu nemainīgumu, kas nozīmēs neko citu kā vien to pašu OIK tikai citā formā, tad arī viss kļūs skaidrs. Patlaban situācija ir tai stadijā, kad visi cenšas iepakot projektus, lai pēc iespējas labāk pārdotu tos tiem, kas ir gatavs investēt. Tāpēc tagad būtu interesanti dzirdēt no projektu attīstītājiem, kur tad slēpjas solītais izdevīgums – ja tā nav tirgus cena, ne jaunās darba vietas, ne pakalpojumi citiem uzņēmumiem, tad stāsts par to, ka mēs it kā iesaistīsimies zaļo mērķu sasniegšanā, skan nepārliecinoši.

VB: – Kurš tad ir patiesais vēja enerģētikas labuma guvējs?

K.O.: – Lielos vilcienos neviens soda naudu vēl nav maksājis par atjaunojamo enerģijas meizmantošanu pietiekamā apjomā. Tas, ka uzņemtais virziens un izvirzītais mērķis nemainīsies, ir skaidrs. Ikviena valsts ir ieinteresēta, lai tā pati ražotu un eksportētu tehnoloģijas. Taču no racionalitātes viedokļa es uzskatu, ka galvenais ir paaugstināt energoefektivitāti, samazinot enerģijas patēriņu. Pašpatēriņam par visracionālāko uzskatu saules enerģiju. Maza izmēra vēja ģeneratoriem šī matemātika neiznāk. Ja mēs paši ražotu un apkalpotu turbīnas! Nu, labi, ir viens uzņēmums Aerones, kas ražo tehnoloģijas turbīnu automātiskajai apkalpošanai ar dronu palīdzību. Taču iedzīvotājiem nekādi labumi, ja turbīnu īpašnieks neko nepiedāvā, nav redzami. Turklāt, ja mēs esam saslēgt vienotā energosistēmā un starpsaslēgumi ārpus Baltijas robežām tikai palielinās, viena projekta ietekme uz tirgus cenu praktiski nevar būt. Vējš pūš vienādi visā reģionā, nav svarīgi, kur stāv turbīnas – pie pašas Ventspils vai tālāk. Ja kāds grib gūt tirgus labumu no vēja, tad, manuprāt, labāk un drošāk ir labs pievienojums, nekā uzstādīt turbīnas pie pašām durvīm. Ja nu vienīgi mēs paši vai mūsu bērni apkalpo turbīnas vai ražo betonu to pamatiem.

K.S.: – Piekrītu tam, ka mēs atrodamies vienota enerģētiskajā tirgū ar Skandināviju, Vāciju un Poliju. Bet piedāvāju apskatīties uz ražošanas un elektroenerģijas patēriņa bilanci. Latvija vidēji patērē 7,5 teravatstundas elektroenerģijas gadā, līdz 2030.gadam, iespējams, patērēsim 8 teravatstundas. Tas, ko mēs paši saražojam, ir 2 teravatstundas HES un 2 teravatstundas TEC, nedaudz vairāk par vienu teravatstundu ražo mazās stacijas OIK ietvaros. 2,5 teravatstundas elektroenerģijas mēs importējam. Protams, mēs varam importēt elektroenerģiju, ņemot vērā, ka Skandināvijā tā ir lētāka. Taču mēs runājam par savu enerģētisko neatkarību, un arvien vairāk runāsim par to līdz 2025.gadam saistībā ar desinhtonizāciju no Krievijas un Baltkrievijas energotīkliem. Saskaņā ar prognozēm elektroenerģijas cenas izmaiņas saistībā ar to visu būs ievērojamas – tā kļūs dārgāka. Uz to netieši tomēr norāda arī Latvenergo, runājot par to, ka pēc 2025. gada vēja elektrostacijas būs konkurētspējīgas visos tirgus apstākļos. Lēmums par VES attīstību nenozīmē, ka rīt tos sāks būvēt. Detālplānojuma izstrāde un ietekmes uz apkārtējo vidi novērtējums aizņem gadu pusotru; ja iedzīvotāji atbalstīs celtniecību, tad projektēšana aizņems vēl līdz diviem gadiem un pati būvniecība – arī līdz diviem gadiem. Runājot par VES lietderīgumu, mēs varēsim izmantot resursus, kurus līdz šim neizmantojām, un gūt peļņu tur, kur pagaidām negūstam. Pagaidām šī niša ir tukša. Mēs varam pelnīt pie sevis naudu, kuru tagad tērējam elektroenerģijas importam. Ir arī citas priekšrocības – transporta, ostu, ceļu attīstība. Uzņēmumā, kas apkalpo turbīnas, strādā pieci cilvēki, kas dzīvo novadā.

K.O.: – Ideja par pašpietiekamību ir laba. Taču attiecībā uz elektroenerģiju, kas saslēgta vienotā tīklā, pašpietiekamība – tas nav tas racionālākais ceļš. Igaunija paziņoja, ka pašpietiekamība, kas augstāka par 80%, nav vajadzīga. Kādēļ tad mēs būvējam starpsavienojumus, ja paralēli gribam vēl būvēt ģenerējošās jaudas?!

K.S.: – Iedzīvotāji arī gūs labumu no VES. Mēs, piemēram, veidoja Atbildīgas vēja enerģijas fondu, kura līdzekļus tērēsim pēc iedzīvotāju uzskatiem.

J.B.: – Eiropā arī ir tādi fondi – tie pastāv tādēļ, lai aizmālētu iedzīvotājiem acis, piemēram, iestāda krūmus gar ceļu, kuri it kā nosedz vēja turbīnu zibšņus. Bet mēs taču neesam naivi! Turklāt ir Latvijas Augstākās tiesas lēmums attiecībā uz vienu konkrētu projektu, kur skaidri teikts, ka pasaulē ir pierādīta vēja turbīnu kaitīgā ietekme uz cilvēku veselību.

VB: – Ko uzņēmums Winergy iecerējis darīt tuvākajā laikā saistībā ar VES parka projektu Grīvas?

K.S.: – Uz šo jautājumu nevaru sniegt izsmeļošu jautājumu, jo es neesmu vienīgais kompānijas Winergy valdes loceklis.

VB: – Cik vēja ģeneratorus, jūsuprāt, ir jāuzstāda Kurzemē?

K. Stepanovs: –Domāju, četrus piecus VES parkus, kuru jauda sasniegs līdz simts megavatiem katrs, summāri – 300–400 megavatu. Tas nozīmē – apmēram simts vēja turbīnas.

VB: – Vai saistībā ar projektu 4Wind, kuram šobrīd tiek veikta ietekmes uz apkārtējo vidi novērtējums, tiek ņemta vērā visu ieplānoto VES parku Ventspils novadā summārā ietekme uz vidi un cilvēkiem?

K.S.: – Mēs taču nevaram atbildēt par citiem projektiem – par to, vai tie tiks realizēti vai ne!

VB: – Kā jūs varat izskaidrot ar zaļo domāšanu plānus izcirst 250 hektāru meža, lai uzbūvētu tur vairāk nekā 60 turbīnas?

K. Stepanovs: – Bet vai jūs zināt, cik mežus Latvijā izcērt katru gadu? Daudzkārt vairāk nekā 250 hektārus!

VB: – Jūsu kompānija regulāri publicē sludinājumus par zemes uzpirkšanu vai nomu vēja ģeneratoru vajadzībām. Vai plānojat arī turpmāk attīstīt citus VES parkus novada teritorijā? Cik daudz zemes esat jau iegādājušies?

K.S.: – Nevienu hektāru. Atsaucības un piedāvājumus nav. Turpmākajos mūsu plānos – izvērtēt iespējas tālākai VES parku attīstībai, ja iedzīvotāji atbalstīs mūsu plānus.