Mežs ir jākopj, bet ar prātu

Viņš strādājis par mežsargu, mežzini, medību referentu un citos ar mežu saistītos darbos. Arī tagad, esot jau pensijā, Zigurds nevar nosēdēt mierā, viņš turpina savu profesionālo darbību, konsultējot meža īpašniekus. Pārdomu un atziņu par to, kas notiek meža nozarē, viņam sakrājies daudz. Ar tām viņš labprāt dalās sarunā ar Ventas Balsi.

Mēdz teikt, ka pusi Latvijas sedz meži: puse pieder privātajiem, bet otra puse – valstij. Vai tā ir?

– Jā, apmēram. Taču privāto īpašumu varētu būt vēl vairāk, jo ir aizaugušās lauksaimniecības zemes, kas ir kā potenciāls mežs. Taču īpašnieks var izlemt arī nocirst. Ja kokus cērt uz lauksaimniecības zemes, tad nav vajadzīgs ciršanas apliecinājums. Pietiek ar pašvaldības atļauju. Taču var arī aizaugušu lauku notaksēt un reģistrēt kā mežu. Esmu redzējis vietā, kur ir prestiži apbūves gabali, ka bez cilvēka palīdzības ir uzaudzis skaists mežs. Taču īpašnieks to nocērt, sašķeldo un gaida, kad būs kāds pircējs, kas šo zemi pirks kā apbūves gabalu. Man personīgi rokas neceltos cirst, ja veidojas augstvērtīgs mežs. Es labāk uzturētu to par mežu. Taču katram ir savas privātās intereses.

Kā ar mežu apsaimniekošanu sokas valstij, kā privātajiem?

– Kad nodibināja valsts akciju sabiedrību Latvijas valsts meži, mēs visi balsojām pret. Mēs, Meža dienests, toreiz uzskatījām, ka tas, kā mēs strādājām kopā ar mežizstrādi, jau bija optimālākais variants, kā būtu pareizāk saimniekot. Mēs balsojām pret, bet uzskatīja, ka, tā kā esam sapulcē piedalījušies, esam balsojuši par, bet tā nebija. Pēdējā sanāksmē, ko Strīpnieks (Roberts Strīpnieks tagadējais AS Latvijas valsts meži valdes priekšsēdētājs, prezidents – red. piez.) vadīja, viņš prezentēja to projektu. Es arī tur biju klāt un lielākā daļa no mums atteicās šo projektu īstenot, taču tas neko nemainīja. Tikko nodibināja valsts akciju sabiedrību, mainīja Meža likumu, samazināja cirtmēru jau par 20 gadiem katrai sugai. Piemēram, priedei bija 120 gadi, tagad – 101. Es uzstājos Ogrē, kur notika mežziņu tikšanās, un pateicu, ka praktiski tā visa ir lobēšana no zviedru firmām. Pēkšņi ar valsts akciju sabiedrības dibināšanu mūs vienkārši nopirka zviedri. Un mūsu pašu bāleliņi to lobēja. Kāpēc vajadzēja mainīt mūsu pamatprincipus, kas bija izpētīti un pārbaudīti gadu gadiem? Mums, vecajai skolai, pamats ir vācu un krievu mežkopības principi. Kāpēc mums bija jāpāriet uz zviedru modeli? Neredzu tam arī ekonomisku pamatojumu. Man teica tu tā nerunā vairs. Atbildēju, vai tad jūs neredzat, kā tas viss notiek? Kā lai es nerunāju?! Tajā laikā dažiem cilvēkiem, kuri strādāja augšā, pārvaldē, tika jau firmas dibinātas. Un bija noslēgti ilgtermiņa līgumi. Visa likumdošana ir pakārtota tikai Latvijas valsts mežiem, arī meža nozares zinātnieki strādā tikai viņu labā. Latvijas valsts meži ir vieni no tiem, kas dempingo cenas. Viņi cērt jebkurā laikā, jo ir iespējams izvēlēties vietu, ceļi pie cirsmām ir sataisīti. Viņi brīžiem pārdod koksni par cenām, kas ir zem tirgus vērtības. Viņiem ir ilgtermiņa līgumi ar zviedriem un citiem. Viņi ir liels piegādātājs, viņiem ir citas cenas, privātiem tā nav. Neuzskatu, ka visur, kur valsts mežos tiek būvēti ceļi, tas būtu lietderīgi. Praktiski visur tagad var iebraukt ar mašīnu. Protams, tas sekmē arī malu medniecību. Vajadzētu drīzāk atstāt tādus meža masīvus, kur cilvēks patiešām var ieiet tādā kā pirmatnīgā dabā. Zviedri ir sapratuši, ka Latvija ir bagāta ar mežiem. Un arī to, ka viņiem ir izdevīgāk pirkt izejvielas Latvijā. Mums būtu bijis nepieciešams būvēt savu papīrfabriku, pārstrādāt pašiem celulozi. Bet tas tika bremzēts. Ja mums būtu sava papīrfabrika, tad mēs paši diktētu noteikumus. Piemēram, zviedri ir pateikuši, ka viņiem šobrīd nevajag papīrmalku. Bet ko mēs darām? Mēs cērtam. Un brīžam Latvijas valsts meži šo vērtīgo sortimentu atdod par malkas cenu, un tās vērtība sakarā ar silto ziemu arī vēl ir nokritusies. Ja mums būtu savs pārstrādes uzņēmums – sava papīrfabrika –, būtu pavisam savādāk. Kāpēc mūsu rūpniecība nepāriet uz šķeldas katlumājām, kāpēc mēs vēl izmantojam gāzi? Mums pietiek dabas resursu, bet mēs paši tos vedam ārā.

Un kā, jūsuprāt, sokas privātajiem?

– Trakākais ir tad, ja īpašnieks domā tikai par to, kā no meža dabūt naudu, un nesaprot, ka daļa naudas ir jāiegulda atpakaļ. Kā domāja un darīja mūsu senči? Ja viņi nebūtu domājuši tālredzīgi, mums tādu mežu nemaz vairs nebūtu. Mežā ir jāiegulda. Izsaimniekot jau mēs varam jebkurā brīdī.

Vai es pareizi saprotu, ka jūs tagad konsultējat privātīpašniekus par to, kā pareizi savu mežu apsaimniekot?

– Mēs kā kooperatīvs (Mežsaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība L.V. Mežs – red. piez.) konsultējam, stāstām, kas jādara, braucam uz mežu skatīties. Ar Eiropas projekta atbalstu konsultācijas sniedzam par velti. Ja īpašnieks grib cirst mežu, bet nevēlas pats ar to nodarboties, tad var slēgt līgumu ar mums, un mēs to palīdzam izdarīt. Kārtojam dokumentus un darām visu nepieciešamo. Organizējam koku ciršanu, pārdošanu, meža atjaunošanu. Esam savā ziņā kā starpnieki, bet mēs palīdzam, lai tam cilvēkam nav jāiziet visi birokrātiskie šķēršļi. Kamēr nonāk līdz pareizai apsaimniekošanai un ciršanai, ir jāpāriet pāri daudziem birokrātiskiem šķēršļiem, kurus parasts cilvēks ne vienmēr var pārvarēt. Man lielākais gandarījums ir par to, ka cilvēki ir apmierināti. Es daru no sirds. Bet visskumjākais ir, kad es sastopos ar īpašniekiem un konsultācijā pirmais, ko viņš man saka, ir, cik es par to mežu varu dabūt. Reti kad kāds interesējas par to, kā sakārtot savu mežu, kur, piemēram, agrāk ir notikusi ciršana un nav notikusi atjaunošana. Mēs saskaramies ar diezgan smagiem īpašumiem, mēs ņemamies, darām, bet tā ir mūsu sūtība savā ziņā, ka mēs cenšamies to darīt, bet brīžam mēs strādājam arī ar zaudējumiem. Pēc būtības esam bezpeļņas organizācija.

Jūs esat pensijā, varētu atpūsties un nestrādāt...

– Man nav miera, gribas kaut ko darīt. Lai arī esmu ieguvis divus maģistra grādus mežsaimniecībā, proti, man ir gan padomju laika diploms, ko pielīdzināja maģistram, gan tagadējos laikos aizstāvēts maģistra grāds, augstāk par mežziņa amatu nekad neesmu mērķējis. Padomju laikos mežziņa profesija bija pavisam cits prestižs. Salīdzinot ar šodienu, kā diena pret nakti. Tagad, strādājot kooperatīvā, esmu atradis to pašu darbu, ko veicu pirms 20 gadiem. Viss process notiek no sākuma līdz beigām. Es varu iesaistīties, runāt ar cilvēkiem, mācīt. Tikai skumji, ka cilvēki ir zaudējuši ticību ne tikai meža nozarei, bet arī visām citām jomām. Kad Latvijā nodibināja neatkarību, praktiski, kas uzvarēja? Ne jau profesionālie cilvēki. Uzvarēja populisti, visi, kas skaļāk varēja pabrēkt. Un kur viņi ir tagad? Tagad viņu nav. Praktiski Latvija ir zaudējusi daudzus profesionālus cilvēkus. Kāpēc Latvijas Valsts mežzinātnes institūts Silava nepiesaista profesionālus cilvēkus, kam ir prakse? Viņiem tādi cilvēki nav vajadzīgi. Viņiem vajag tādus, kas var lobēt citu intereses. Silava pēc būtības ir Latvijas valsts mežu filiāle. Tāpat Latvijas Lauksaimniecības Universitātē (LLU) nav jau to pasniedzēju. Nav jau kam pasniegt vairs, nav to cilvēku vairs. Vajag jau ne tikai jaunās tehnoloģijas zināt, jābūt praktiskam pamatam, zināšanām un pieredzei, citādi teorija ir bezjēdzīga. Negribu vainot līdzšinējo LLU Meža fakultātes dekānu, viņam jau jāstrādā ar tiem cilvēkiem, kas ir. Kā viens mans bijušais profesors teica, iegūstot neatkarību, esam zaudējuši veselu mežsaimnieku paaudzi. Palika vakuums, ko aizpildīja tie, kas mācēja skaisti runāt, veidot dažādus pierādījumus uz papīra ar neesošiem skaitļiem, vai arī tie, kuri bija pareizajā partijā. Tā izglītība, ko ieguvām padomju laikā, nav salīdzināma ar to, ko tagad pasniedz. Tā bija daudz vērtīgāka. Tagad izglītība ir konveijertipa, agrāk tā nebija.

Kā vērtējat daudz apspriestos jaunos koku ciršanas noteikumus, kas ļautu cirst arī tievākus, proti, jaunākus kokus? Kāpēc un kam šie jaunie noteikumi vispār būtu nepieciešami?

– Tirgus ekonomika, pieprasījums. Bet, ja nu pēc 20 gadiem mums vajadzēs resnos baļķus, ko tad darīsim!? Mums nav tālredzīgas politikas. Var jau lēkāt un katru gadu kaut ko mainīt, bet patiesībā mums ir jābūt ilgtermiņa domāšanai. Un meža funkcijas jau nav tikai kokmateriālu ieguve. Tur viss ar visu ir saistīts – tie ir dzīvnieki, cilvēku atpūta. Jaunaudzes ir ļoti skaistas, bet tur neaug ne sēnes, ne ogas. Kad cilvēks ieiet vecā mežā, viņš tur atrod kādu ķērpīti un daudz ko citu. Mežs nav kā burkānu dobe. Tas, protams, ir jākopj, bet tas ir jādara ar prātu.

Uzskatu, ka mūsu likumdošana ir pilnīgi normāla, lai mēs varētu normāli strādāt. Mums nevajag tievākas dimensijas, tikai tirgum to vajag. Taču ir arī iespējams taisīt plantāciju mežus uz lauksaimniecības zemēm, kur ciršana nav ierobežota. Tur nepastāv meža likumdošana. Nu, tad audzē savus tievās dimensijas kokus! Nevajag dzīvot uz citu paaudžu rēķina. Sevišķi vecajiem mežkopjiem tas ļoti sāp. Atceros, kad tikko nodibināja valsts akciju sabiedrību Latvijas valsts meži, mēs kā mežniecība gatavojām tā saucamo ciršanas fondu. Mēs gatavojām vissliktākās vietas, un visus skaistos un vērtīgos mežus – taupījām. Atnāca Latvijas valsts meži, viņiem atļāva cirst 20 gadus jaunākus kokus, un viņi cirta. Cilvēki ar asarām acīs noskatījās. Viņi taču arī varēja pataupīt! Kāpēc viņi to nedarīja? Padomju laikā Latvijas Mežu ministrijas vadītājs Leons Vītols aizstāvēja Maskavā mūsu intereses. Ja būtu kāds cits vadītājs, tāds kā, piemēram, tagad, kas danco pēc biznesa interesēm, mums jau puse no tagadējiem mežiem nemaz nebūtu.

Kur bija jūsu bērnības mežs?

– Esmu dzimis un audzis laukos – netālu no Kuldīgas. Tas bija kolhoza laiks. Manam vecamtēvam bija zirgi. Kolhozs parasti piešķīra malku. Braucu līdzi uz mežu zāģēt ar rokas zāģi. Divpadsmit gadu vecumā jau pats ar diviem zirgiem un ragavām vedu malku mājās no meža. Tā ir mana dzīve. Tā ir mana būtība. Esmu praktiski sācis no nulles. Normālam speciālistam, kas grib to lietu izprast līdz galam, tā arī būtu jābūt. Nevar būt tā, ka pabeidz augstskolu un domā, ka ir tik gudrs un pašpārliecināts.