Mākslīgās eglītes plusi un mīnusi

Runājot par vides jautājumiem, plastmasa kā dažādu priekšmetu materiāls bieži vien tiek vērtēta ne kā labākā izvēle. Taču, iespējams, jautājums par plastmasas Ziemassvētku eglīti kā alternatīvu koku ciršanai var nedaudz uzlabot šī materiāla slavu. Katrā ziņā ir cilvēki, kuri plastmasas eglīšu izmantošanā saskata arī ieguvumus.

Mode nemainās

«Par plastmasas eglītes iegādāšanos ģimenē izlēmām apmēram pirms trīs gadiem. Lēmumu palīdzēja pieņemt tas, ka mājās tobrīd bija mazs bērns, kurš, kā ierasts, grib visu izpētīt, paraustīt, papurināt, un suns, kas, protams, arī aktīvi vienmēr izrādīja interesi par no meža atvesto koku. Dēls, kuram tad bija 13 gadi, par šo lēmumu nebija sajūsmā, jo – kā tad Ziemassvētki bez īstas egles? Bet, izskaidrojot plusus un mīnusus, viņš beigās piekrita,» stāsta ventspilniece Madara.

Viņasprāt, viens no plusiem plastmasas eglītei ir tāds, ka nebirst skujas. Kad agrāk mājās bijusi dabiskā egle, Madaru, kura sevi raksturo kā diezgan lielu pedanti, kaitinājis tas, ka mazā meitiņa un suns nobirušās skujas iznēsā pa visu māju. Pluss esot arī tas, ka eglīte nav katru gadu jācērt mežā vai jāpērk no tirgotājiem. «Plastmasas eglīte jānopērk tikai vienu reizi, un to var izmantot kaut vai mūžīgi, jo, par laimi, eglīšu mode nemainās,» uzsver ventspilniece.

Viņasprāt, neliels mīnuss ir tas, ka mākslīgā eglīte nesmaržo tā, kā īsts koks, taču to varot kompensēt. «Smaržai var ielikt vāzē nelielu egļu zariņu. Nevajag cirst un postīt mežus, kuri tāpat pēdējā laikā netiek saudzēti,» uzsver Madara.

Viņas ģimene iepriekš vienmēr brauca uz mežu eglītes meklējumos, kas bija īpašs, ģimenisks pasākums. Taču tagad viņa sapratusi, ka var arī aizbraukt uz mežu tāpat, nenocērtot koku, – vienkārši tur pabūt, izrotāt eglīti ar kārumiem zvēriem un tādā veidā radīt prieku arī sev.

«Svētkiem beidzoties, noņemam no mūsu plastmasas egles rotājumus, izjaucam to, salokām un noliekam līdz nākamajiem Ziemassvētkiem. Tajā laikā pilsētā pie atkritumu konteineriem daudzdzīvokļu namu pagalmos mētājas izmestās īstās eglītes, un manī tas mazliet rada skumjas – nupat tu biji svētku galvenā viešņa, bet nu jau nevienam nevajadzīgs mēsls. Un kas tad ir labāk? Plastmasas egle, kuru taupām, vai koks, par kuru papriecājamies un tad izmetam...» saka Madara.

Jābūt gaumīgai

Arī ventspilniecei Zandai vārdu salikums mākslīgā eglīte noteikti neizraisot negatīvas emocijas. Taču viņa uzsver, ka, ja šādu plastmasas koku izvēlas, tam noteikti jābūt gaumīgam. «Es noteikti nepirktu eglīti par sešiem eiro, bet izvēlētos dārgāku, jo kvalitāte tomēr iet roku rokā ar cenu. Esmu redzējusi skaistas mākslīgās eglītes – no tāluma pat vispār nevar pateikt, ka tas nav koks, bet rūpnīcā tapis priekšmets. Nevaru nosaukt nevienu mākslīgās eglītes trūkumu – vien jau minēto gaumīgumu. Plastmasas egli var lietot daudzus gadus, tātad koki mežā var droši dzīvot, tai nebirst skujas, tā nesmaržo pēc kapiem, un, ja kaķis to apgāž, tās formu var atjaunot. Viedi cilvēki uzskata, ka egle ir sēru koks un to nevajag nest mājās. Piekrītu šim apgalvojumam, tādēļ mūsu mājās jau daudzus gadus nav egles. Tiesa, mums nav arī plastmasas eglītes, taču šāds mākslīgais kociņš man ik gadu ir darbā uz galda,» stāsta Zanda.

Pazūd svaiguma sajūta

Ventspilnieks Andrejs savukārt uzsver, ka plastmasas eglītes rada mākslīgu svētku sajūtu, un salīdzina tās ar mākslīgajiem ziediem. «Es saprotu, ka šādu eglīti var izmantot daudzus gadus pēc kārtas, bet tad pazūd svaiguma sajūta, ko mums dāvā dabiska eglīte. Manuprāt, vienīgie mākslīgās eglītes plusi ir viegla ekspluatācija un birstošu skuju neesamība,» saka ventspilnieks. Taču viņš uzsver, ka, ja mājās ir dabiskā egle, pastāv dažādi paņēmieni, kā risināt birstošo skuju problēmu. Piemēram, eglīti var iespraust spainī ar smiltīm un ik pa laikam apliet. Tāpat ir iespējams iegādāties eglīti, kas aug podiņā.

«Dabiska, dzīva eglīte Jaunā gada priekšvakarā mājās sniedz daudz vairāk patīkamu sajūtu, un neaizstājama ir arī īsta skuju smarža. Protams, varētu iztikt ar dažiem egļu zariņiem, taču man tie nespētu radīt atbilstošu atmosfēru,» skaidro Andrejs.

Jālieto ilgi

Vides aktīviste Sanita Rībena uzsver, ka, domājot par to, kādu eglīti uz svētkiem mājās sarūpēt – nocirstu mežmalā, podiņā augošu vai ražotu no plastmasas –, vissvarīgākais ir nekrist galējībās un rūpīgi izsvērt visus par un pret. «Būs cilvēki, kam plastmasas eglīte šķitīs labs risinājums, jo tā ir ilgstoši lietojama, savukārt citiem būtiska būs skuju smarža,» saka Rībena. Viņasprāt, nocirst eglīti tam paredzētā vietā, tai skaitā, grāvmalēs un zem elektrolīnijām, nav «liels grēks». Savukārt attiecībā uz plastmasas eglīti jāņem vērā, ka tā var būt ilgtspējīgs risinājums tikai tad, ja to lieto vairākus gadus. «Ja katru gadu pērk jaunu plastmasas eglīti, tad tas nav ne saprātīgi, ne ilgtspējīgi, ne videi draudzīgi,» uzsver vides aktīviste.

Citi vides eksperti kā mākslīgo eglīšu mīnusus minējuši to, kas plastmasas kociņus pārsvarā ražo Ķīnā un tātad tie līdz Latvijai mēro tālu ceļu, kā arī to, ka šīs eglītes ražo no plastmasas, kas nav nododama otrreizējai pārstrādei. Cik gadu būtu jālieto mākslīgā eglīte, lai attaisnotos ražošanā, transportēšanā un piegādē radīto emisiju daudzums, uzskati atšķiras. Vieni apgalvo, ka pietiktu tikai ar pieciem gadiem, bet citi uzsver, ka koki, kas gatavoti no plastmasas, sevi attaisnotu tikai tad, ja tos izmantotu paši, bērni, bērnu bērni un vēl bērnu bērnu bērni.

Plastmasas egles ir ļoti dažādas – gan dizaina, gan izmēra ziņā, un tās nebūt nav lētas. Piemēram, 180 cm augsta egle var maksāt arī vairāk nekā 200 eiro.

Materiāls sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Projekts: DZĪVES VIDES NOSPIEDUMI VAKAR, ŠODIEN, RĪT.