Arī Latvijā ieviesīs depozīta sistēmu

Ar sesto mēģinājumu

Pirmais mēģinājums ieviest Latvijā depozīta sistēmu tika īstenots jau 2002. gadā, taču tālāk par noteikumu izstrādi toreiz netika. Tālākie plāni paredzēja dzērienu iepakojumu nodošanas sistēmas ieviešanu gan 2010., gan 2011., gan 2012., gan 2015. gadā, taču tas tā arī nenotika, bet īstais uzvaras gājiens sākās pirms diviem gadiem, kad Saeima uzdeva Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai izstrādāt informatīvu ziņojumu par iespējām izveidot iepakojuma depozīta sistēmu. Pirmajā lasījumā attiecīgās izmaiņas Iepakojuma likumā tika pieņemtas pagājušā gada oktobrī, bet gadu vēlāk Saeima par tām vienojās ar galīgajā lasījumā, nolemjot, ka depozīta sistēma stāsies spēkā 2022. gada 1. februārī. No Baltijas valstīm pirmā šādu sistēmu ieviesa Igaunija, kurā tā darbojas kopš 2005. gada, bet 2016. gadā šāda sistēma sāka darboties arī Lietuvā. Jāpiebilst, ka iepakojuma depozīta sistēma nenozīmē tikai to, ka tagad par dzērienu stikla, skārda vai plastmasas iepakojumu varēs saņemt konkrētu naudas summu. Iegādājoties dzērienu, iepakojuma cena tiks pieskaitīta kopīgajai summai, bet vēlāk to varēs atgūt, nododot pudeli vai bundžu manuāli vai īpašā aparātā. Tam vajadzētu stimulēt iedzīvotāju interesi par dažādu iepakojumu nodošanu otrreizējai izmantošanai vai pārstrādei un mazināt to nonākšanu dabā.

Kā tas strādā?

Patērētājs, pērkot preci depozīta iepakojumā, samaksās preces cenu un depozīta maksu, kas atsevišķi būs norādīta uz cenu zīmes. Savukārt iepakojuma pieņēmējs depozīta maksu patērētājam atmaksās. Paredzēts, ka uz depozīta iepakojuma etiķetes būs jābūt speciālai norādei par šīs sistēmas piemērošanu. Grozījumi Iepakojuma likumā paredz, ka iedzīvotāji Latvijā par sistēmā nodoto dzērienu iepakojumu varēs saņemt gan skaidru naudu, gan čekus, kurus veikalos varēs mainīt pret preci vai skaidru naudu.

Līgums ar depozīta sistēmas operatoriem tiks slēgts uz septiņiem gadiem. Visbiežāk šos pienākums veic dzērienu ražotāju un tirgotāju organizācijas, un šādu ceļu plāno iet arī Latvija, neiesaistot atkritumu apsaimniekotājus. Šāda soļa pareizību skaidro Latvijas Alus darītāju savienības izpilddirektors Pēteris Liniņš: «Ražotāju interese ir iespējami samazināt depozīta iepakojuma apsaimniekošanas izmaksas, kam ir tieša ietekme uz galaprodukta izmaksām, savukārt atkritumu apsaimniekotāju intereses ir tieši pretējas – iespējami lēti nopirkt depozīta iepakojumu.» Savukārt Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis, atzinīgi vērtējot pieņemtās izmaiņas likumā, reizē arī izsaka cerību, ka tas ir solis videi draudzīgāka iepakojuma izmantošanas virzienā: «Iespējams, depozīta sistēma nākotnē rosinās iepakojuma lietotājus pārskatīt iespējas ražošanas procesā izmantot tikai 100% pārstrādājamus materiālus un kopumā rosinās vairāk izmantot daudzkārt lietojamos iepakojumus.»

Jābūt izmantojamai katram

Ieviešot iepakojuma depozīta sistēmu, Latvijā ienāks arī jauns aprīkojums – tā saucamie taromāti jeb aparāti, kuros varēs nodot dzērienu iepakojumu. Lai gan tie īpaši neatšķiras cits no cita ne pēc funkcijām, ne izskata, ir detaļas, kas daļai sabiedrības varētu kļūt par šķērsli aparātu izmantošanai. Piemēram, cilvēki ar nopietniem redzes traucējumiem nevarētu izmantot ierīces, kurām ir tikai skārienjutīgi ekrāni. «Ir būtiski, lai taras depozītu aparātiem būtu fiziskas pogas, kas arī cilvēkiem ar sliktu redzi ļautu izdarīt pareizo izvēli – izņemt čeku vai naudu ziedot. Ja vari pogas aptaustīt, tad vari arī, tās nemaz neredzot, iemācīties, kurā pusē ir kura. Daļa modernāko aparātu ir aprīkoti tikai ar skārienjutīgām pogām, un tādā gadījumā, ja ekrāns nav arī apskaņotas, cilvēks ar redzes problēmām nekā nevar tās izmantot. Ņemot vērā to, cik daudz tagad tiek runāts par vides pieejamību, tas būtu jāņem vērā, arī iegādājoties taras aparātus,» skaidro Latvijas Neredzīgo biedrības Ventspils nodaļas vadītājs Mārtiņš Zvaigzne. Viņš piebilst, ka ir personīgi uzrunājis dažus atbildīgos ministrus, kā arī vēstuli par to plānojusi rakstīt Latvijas Neredzīgo biedrība, tāpēc ir cerības, ka, veicot iepirkumu, tiks ņemtas vērā arī šīs nianses. «Pēdējā laikā tiešām daudz tiek domāts par vides pieejamību visiem. Mums ir, piemēram, skanoši luksofori, īpašas nobrauktuves cilvēkiem ratiņkrēslā, tāpēc būtu tikai pareizi, ja par to padomātu, arī ieviešot jauno sistēmu,» spriež Zvaigzne.

Esošā sistēma jāsaglabā

Latvijā jau darbojas atkritumu šķirošanas sistēma, kas piedāvā arī atsevišķos konteineros ievietot stikla un plastmasas pudeles. Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas izpilddirektors Armands Nikolajevs ir pārliecināts, ka depozīta sistēmai ir jāpapildina jau esošā kārtība: «Jaunajai sistēmai jābūt maksimāli pārdomātai un jākļūst par efektīvu rīku atkritumu šķirošanas attīstībā, nevis jāiznīcina jau izveidotā infrastruktūra un tajā veiktie ieguldījumi.» Starp citu, tas nebūtu nekas jauns, jo abas šīs sistēmas labi sadzīvo citās valstīs. Piemēram, Dānijā, kurā iepakojuma depozīts ieviests jau 2002. gadā, joprojām ir pieejami arī konteineri stiklam, skārdam, plastmasai, kartonam, papīram un citiem atkritumiem. Tāpat tiek strādāts pie depozīta sistēmas paplašināšanas, līdz kam ar laiku varētu nonākt arī Latvijā. «Ir svarīgi jau laikus likumā nodefinēt plašāku tvērumu, lai radītu priekšnoteikumus modernas depozīta sistēmas attīstībai un liktu depozīta operatoram izraudzīties inovatīvas tehnoloģijas, kas ir programmējamas un pielāgojamas citiem iepakojuma veidiem,» izteicās VARAM parlamentārais sekretārs Artūrs Plešs. Starp citu, pie mums jau izgatavotas pat divas iekārtas, ka atpazīst arī citus iepakojuma veidus un ar laiku var tikt izmantotas ikdienā.

Stikla taru Latvijā iespējams nodot arī šobrīd, bet pudeļu cenas šajos punktos svārstās no 1 līdz 4 centiem. Tomēr intereses par šādu iespēju atbrīvoties no pudelēm tāpat netrūkst. Piemēram, taras pieņemšanas punktā Durbes ielā apmeklētāji mēdz ierasties gan ar dažām pudelītēm, gan krietni ievērojamāku kravu. Tiesa, ņemot vērā, ka likuma grozījumi uzliek par pienākumu ar taras pieņemšanu nodarboties arī tirgotājiem, nozares pārstāvji spriež, ka vismaz daļa no pašreiz strādājošajiem kioskiem varētu pazust.

Visu sāka skandināvi

Protams, ideja par dzērienu iepakojuma pieņemšanu, pretī izsniedzot kādu naudas summu, nav nekas jauns. Pirmais šāds gadījums fiksēts Īrijā jau 1799. gadā, kad par duci ūdens pudeļu varēja saņemt divus šiliņus. Aptuveni pēc gada līdzīgu iespēju sāka piedāvāt šveiciešu uzņēmums Shweppes, un pamazām tas iegājās daudzās pasaules valstīs. Taču iepakojuma depozīta sistēma, kad piemaksa par taru un iespēja šo summu atgūt tiek noteikta ar likumu, parādījās vien pagājušā gadsimta otrajā pusē, un par pirmrindniekiem kļuva zviedri. Zviedrijā kopš 1984. gada iepakojuma depozīta sistēmā obligāti jāpiedalās visiem dzērienu ražotājiem un importētājiem, kuru dzērieni ir pildīti stikla vai plastmasas pudelēs, kā arī skārdenēs, un tās ir atbilstoši jāmarķē. Lielākā Zviedrijas depozīta sistēma Returpack pieder Zviedrijas alus darītāju asociācijai un divām mazumtirgotāju asociācijām. Piecus gadus vēlāk līdzīgas izmaiņas likumdošanā veica arī Islande, 1996. gadā depozīta sistēmu ieviesa somi, bet vēl pēc trim gadiem – norvēģi. Tā darbojas arī Dānijā, Vācijā, Nīderlandē, Igaunijā, Horvātijā, Lietuvā, bet šī gada martā par šādas sistēmas ieviešanu nobalsoja Anglijā. Eiropas Savienībā vien jau šobrīd vairāk nekā 130 miljoni cilvēku dzīvo valstīs, kurās darbojas depozīta sistēma. To izmanto arī vairākumā Kanādas provinču, desmit ASV štatos un lielā daļā Austrālijas.

Zviedri arī pirmie – jau pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās – sāka lietot īpašas iekārtas, kurās varēja nodot stikla pudeles. Savukārt pirmo iekārtu, kas pieņēma visus trīs iepakojuma veidus, 1994. gadā izveidoja ASV uzņēmums Kansmacker no Detroitas, un tā piedāvā sistēma darbojas vēl joprojām.

Lai gan par pudeli iespējams saņemt vien dažus centus, pieņemšanas punktospar apmeklētāju trūkumu nesūdzas un par depozīta sistēmas ieviešanas sekām pagaidām neuztraucas.

Depozīta sistēmā iekļautā tara ir īpaši marķēta. Šāda zīme atrodama uz nododamajiem iepakojumiem Lietuvā un Igaunijā.

Materiāls sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.

Projekts: DZĪVES VIDES NOSPIEDUMI VAKAR, ŠODIEN, RĪT.