Glabāja zem zemes un krāva kaudzēs

Lauku mājas šarms
- Kad mūsu rīcībā nonāca lauku īpašums Ventspils novadā, sastapāmies arī ar mantoto atkritumu problēmu. Šajā mājā bija dzīvots apmēram 80 gadus, un, protams, ka pa šiem laikiem bija sakrājušies arī atkritumi. Cik man zināms, līdzīgi ir arī citās lauku mājās, jo cilvēki agrāk atkritumus neizveda, bet gan uzkrāja savā teritorijā. Aiz sētas žoga bija liela kaudze ar metāla atkritumiem, starp kuriem bija arī tādas senas lietas kā zirgu ratu riteņi un dažādas kalēju kaltas naglas, arī plītsriņķi un tamlīdzīgas lietas. Atsevišķa vieta dārzā maliņā bija atvēlēta veciem stikla traukiem, arī tur bija gan padomju laika pudeles un burciņas, gan senāki stikla trauku eksemplāri. Vislielākās grūtības sagādāja kāda kaudze, kurā bija gan zeme, gan dažāda veida atkritumi, jo tur nebija iespējams neko sašķirot un nodot pa atkritumu veidiem, nācās samaksāt par tās izvešanu uz atkritumu poligonu.

Nederīgie izrakteņi
- Pirms 16 gadiem iegādājāmies privātmāju pilsētā. Līdz ar ievākšanos pārveidojām dārzu, visas iepriekšējo saimnieku dobes likvidējot, ierīkojot zālienu, pavisam nelielu garšaugu dobīti un dažas puķu dobes. Šogad pavasarī radās ierosme paplašināt puķēm atvēlēto teritoriju. Uzrokot zemi, ik lāpstas vēziens izcēla kādu iepriekšējo (vai vēl senāku) saimnieku dzīves liecinieku – stikla un porcelāna lauskas, sarūsējušas naglas u.c. drazas. Taču īstens atradums atklājās šoruden, kad vēlējos iestādīt ziemcieti. No nepilna kvadrātmetra liela zemes pleķīša izraku veselu spaini dažādu lausku un citu drazu, kā arī samērā sekli bija aprakti vairāki ķieģeļi, tostarp veseli. Viss guvums kopā svēra ap 35 kg – to uzzinājām, kad nederīgos izrakteņus nodevām atkritumu šķirošanas laukumā. Tā kā tie tika klasificēti kā būvgruži, par šiem atkritumiem bija arī jāsamaksā. Secinām, ka šī vieta pagalmā iepriekšējiem saimniekiem kalpojusi atkritumu apglabāšanai. Domājams, ka arī turpmāk dārza darbi var sagādāt līdzīgus atradumus.

Piegānītais mežs
- Nesen Staldzenē iegādājāmies zemes gabalu ar piegulošu meža pleķīti. Kad sākām pauguraino meža gabalu attīrīt no krūmiem, vairākās vietās atklājās atkritumu bedres, kas bija apbērtas ar nelielu zemes kārtu, tāpēc sākotnēji par tām mums nebija ne jausmas. Sākumā nešķita, ka atkritumu būs tik daudz. Sarīkojām sakopšanas talku un pasūtījām vienu lielo konteineru. Taču beigās pielasījām trīs lielos konteinerus un strādājām vairākas dienas. Kļuva skaidrs, ka šis meža stūris bija kalpojis par sadzīves atkritumu izgāztuvi apkārtējām dzīvojamām mājām. Tie pamatā bija padomju laikos saražotie sadzīves atkritumi un nedaudz arī no mūsdienām, visticamāk, no valsts neatkarības sākuma gadiem. Vēlāk atklājām, ka mūsu mežiņā plēves strēmeles un stikla gabali spraucas no vēl vienas vietas. Šīs vietas sakopšana mums vēl ir priekšā.

Rokoties pa gadu gadiem sakrātiem atkritumiem, gadās arī interesanti atradumi, kā, piemēram, šis sarūsējošais metāla motobraucējs.

Neliels zemes pleķītis sevī glabājis kaudzi atkritumu.

Primārais bija iztikt un piesegt miesu

Atkritumus ne vien radām šodien, bet tos mantojam arī no iepriekšējām paaudzēm. Par to, kādi senāk bija cilvēku paradumi, stāsta vēsturniece Ingrīda Štrumfa.

Atkritumi var būt arī vērtīgs izziņas avots vēsturniekiem. «Atkritumi ir arheologu maize un arheologu iztikšana,» atzīst pensionētā vēsturniece Ingrīda Štrumfa. Viņa norāda, ka, veicot arheoloģiskos izrakumus pie pilīm, zelta bedre parasti atklājas tajās pusēs, kur agrāk uzkrāti atkritumi. Vēsturniece atminas savus studiju gadus, kuru vasaras pavadītas arheoloģiskajos izrakumos, pētot senās mezolīta un neolīta laikmeta apmetnes. Toreiz ap ugunskura vietu atklājušies metriem biezi slāņi, ko veidoja zivju zvīņas, asakas u.tml. atliekas. Štrumfa akcentē, ka cilvēks visos laikos ir dzīvojis kopā ar saviem atkritumiem.

Kad izveidojās pilsētas kā apdzīvotas vietas, to likumdošanā jau viduslaikos un vēlākā periodā bija minēti punkti, kas saistās ar atkritumiem un to apsaimniekošanu. Piemēram, 18. gadsimtā Ventspils iedzīvotājiem tika norādīts, lai lopi nestaigā pa kapsētu (tā atradās gandrīz pretī tagadējai Amatu mājai). Tāpat bija noteikts, lai atkritumi mājas priekšā nestāv ilgāk par trim mēnešiem. Ielas tolaik nebija bruģētas, kanalizācijas nebija. «Ne jau estētika un labiekārtošana bija primārais, ar ko cilvēks nodarbojās. Tajos laikos primārais bija iztikt un miesu piesegt, lai nav pliks,» tā laika dzīves prioritātes iezīmē vēsturniece. Viņa vērš uzmanību, ka viss, kas tolaik tika saražots, tapa ar lielākām vai mazākām grūtībām, jo praktiski lietojamie priekšmeti bija amatnieku roku darbs – tas viss bija dārgs un vērtīgs, tāpēc tika glabāts un pēc iespējas maksimāli izmantots. Kad sākas rūpnieciskā ražošana, lietas saražot kļuva vienkāršāk un tas notika masveidīgāk.

Arī pret tīrību un higiēnu agrāk cilvēki attiecās citādi, kā tas ir mūsdienās. Pret lipīgām slimībām cīnījās ar lūgšanām. Par higiēnu un to, ka tai ir saistība ar slimībām, cilvēki sāka aizdomāties vien 19. gs. sākumā.

20. gs. sākumā, kad Ventspilī iedzīvotāju skaits strauji pieauga, vēl nebija ne kanalizācijas, ne ūdensvada. Vecpilsētā jau bija uzcelti lielie nami, bet kanalizācija pa taisno tika novadīta Ventā. Asenizatori mucās no pilsētas dažādām vietām izveda ateju saturu un izgāza mežā noteiktā vietā, to pat nepiesedzot vai neaprokot. Latvijas laikā cietums pieņēma pasūtījumus ateju izvešanā, par mucas izvešanu maksājot 2 latus. Liela muca tika uzriktēta uz vāģiem, un zirdziņš to vilka.

Arī ūdensvada nebija, cilvēki ūdeni ņēma no akām. 19. gs. beigās bija mēģinājums taisīt dziļurbumus, lai uzietu, vai šeit nav kāds laba dzeramā ūdens slānis, bet neatrada – Ventspils apkaimē ūdens nav labs.

Atkritumus katrs uzkrāja savā mājā. Un, kur atzina par iespējamu, tos izgāza. Padomju laikā ļoti populāri bija atkritumus izgāzt mežā, un tā rīkojās ne tikai privātpersonas. Mūsdienīgas izgāztuves, kā Pentuļi, ir jauno laiku darījums. Šodien ir iespējas atkritumus nodot legālās savākšanas vietās, bet diemžēl joprojām ir cilvēki, kas tos ved uz mežu.

Protams, agrāk cilvēks atkritumus ražoja ievērojami mazākā apjomā, nekā darām to šodien, un katrai lietai bija vērtība. «Šodien ražo neprātīgi daudz visa kā nevajadzīga. Cilvēks ir badīgs un kampj visu – šodien nopērk, rīt izmet. Un plastmasa! Tā mūsdienās rada atkritumu bīstamāko sadaļu un piegāna pasauli,» uzskata Štrumfa. «Postpadomju cilvēks ir nonācis patērētāju sabiedrībā un tad savā neapremdināmajā rijīgumā pērk visu, ko nevajag. Aizejiet uz lielveikalu un apskatieties ar tādu atsvešinātu skatu, kas tur viss tik nav saražots un sabāzts. Mīļā pasaulīt! Cilvēki grib nograuzt šo planētu kā siseņi, un tie atdusēsies savos atkritumos. Viss radīts cilvēka īslaicīgas labsajūtas apmierināšanai, pilnīgi nedomājot par sekām. Plastmasas pudeles! Tās saražot var miljoniem. Bet kā ar tām tiks galā, nezina. No vienas puses, cilvēki savā attīstības pakāpē tehnoloģiski nodrošina atkritumu savākšanu, to mēs varbūt arī spējam, bet neradīt atkritumus – to gan mēs nespējam.» Domājot par šo pasauli, ikvienam būtu jācenšas atkritumus radīt pēc iespējas mazāk. Protams, kaut kas jau vienmēr paliks pāri – krūzīte saplīsīs un mēbele nodils. Taču nepirkt neko lieku un dzīvot atbildīgāk varam ikviens, ja par to domājam un attiecīgi rīkojamies.

Projekts: DZĪVES VIDES NOSPIEDUMI VAKAR, ŠODIEN, RĪT.