Latvijā un mēs, tās iedzīvotāji, varam patiesi lepoties ar Dieva dāvāto milzīgo bagātību – teju neskartu dabu. Latvijas teritorijā atrodas 655 īpaši ar likumu apsargājamu dabas teritoriju un objektu, toskait trīs objekti atrodas Ventspils teritorijā.
Mūsu valstij ir milzīgas dabas bagātības – 500 kilometru jūras piekrastes, meži, upes, ezeri, purvi, mežiem bagātas kāpu piekrastes, smilšu–akmens nogāzes, atsegumi, kraujas, retas koku sugas. Rīkojot dabas resursu aizsardzības pasākumus, Latvija tādējādi sniedz lielu ieguldījumu Eiropas dabas mantojuma saglabāšanā.
No Vides aizsardzības pārvaldes informatīvajiem avotiem izriet, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) aizņem 11,9% visas Latvijas teritorijas. Vai tas ir daudz vai maz – to var saprast tad, ja salīdzina ar citām valstīm. Nīderlandē ar daudz lielāku iedzīvotāju blīvumu nekā Latvijā īpaši aizsargājama teritorijai ir atvēlēti 20,2% valsts teritorijas, Slovēnijā, kas ir daudz mazāka par Latviju, – 36,3%, bet pundurvalstī Luksemburgā – teju 19%.
Latvijā teju visi ĪADT ir atvērti brīvai pieejai. Likums aizsargā 655 dabas teritoriju un objektu, kas tiek iedalīti 8 kategorijās: nacionālais parks, biosfēras rezervats, dabas parks, apsargājamo ainavu apvids, dabas liegums, dabas rezervētas, dabas piemineklis, aizsargājamā jūras teritorija. Kurzemē arī ir izvietotas aizsargājamās dabas teritorijas – Slīteres nacionālais parks, Papes dabas parks, dabas rezervāti, dabas pieminekļi un citi. Ļoti daudz aizsargājamu dabas teritoriju ir Ventspils novadā. Ventspilī ir trīs tādas teritorijas. Tas ir dabas liegums Būšnieku ezera krasts un divi ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi – Staldzenes stāvkrasts un Dampeļu atsegums.
Aptuveni puse visu apsargājamo Latvijas teritoriju – 333 – ir iekļautas Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000. Šajā tīklā iekļauts arī Ventspils liegums Būšnieku ezera krasts. Pateicoties Eiropas dabas aizsardzības projektiem, Latvijā veikti aizsargājamo teritoriju izpētes, izveidoti infrastruktūras objekti – uzbūvēti novērošanas torņi, uzstādītas dēļu laipas un izveidotas takas floras un faunas vērošanai.
Dabas aizsargājamās teritorijas tiek veidotas retu sugu un tur dzīvojošo organismu aizsardzībai, kā arī tradicionālās ainavas saglabāšanai. Pateicoties aizsargājamajām teritorijām, izdodas saglabāt dabas daudzveidību, atstāt vietas pētījumiem, kā arī cilvēku atpūtai un izglītošanai. Katrai aizsargājamai teritorijai tiek izstrādāts Vides aizsardzības plāns. 2008. gadā Ventspils pašvaldība kopā ar Vides aizsardzības pārvaldi izstrādāja Vides aizsardzības plānus trīs aizsargājamām teritorijām Ventspilī. Plānu darbības laiks – 10 gadi, attiecībā uz Ventspils objektiem plānu darbības laiks ir pagarināts. Pie dabas pieminekļiem pieskaitāmi arī dižkoki, kuri savā attīstībā sasnieguši konkrētu stumbra apkārtmēru. Ventspilī ir aptuveni 80 tādu koku. Ap katru koku ir aizsargjosla.
Aizsargājamās teritorijas statuss nenozīmē, ka turp nevar doties cilvēks. Vides aizsardzības plāns, kā arī īpašie Ministru kabineta noteikumi nr. 264 nosaka, ko drīkst un ko nedrīkst darīt aizsargājamajā teritorijā.
Dabas liegumu teritorijā ir aizliegts:
*veikt jebkuru darbību, kas var negatīvi ietekmēt dabiskos biotopus, savvaļas dzīvniekus, augu un sēņu sugas;
*nobraukt no ceļa un pārvietoties ar mehāniskiem transportlīdzekļiem, mopēdiem, motorolleriem, pajūgiem un zirgiem mežā un lauksaimniecības teritorijās;
*rīkot nometnes un uzstādīt teltis ārpus norādītajām vietām;
*kurt ugunskurus ārpus norādītajām vai speciāli aprīkotām vietām;
*veikt darbību, kas izraisa augsnes eroziju.
Vides aizsardzības vēsture Latvijā
*1912.g.– izveidots pirmais Moricsalas rezervāts
*1923.g. – izveidots pirmais oficiālais aizsargājamo vides objektu saraksts
*1936.g. – valsts aizsardzībā atrodas 978 aizsargājamo vides objektu
*1977.g. – izveidota vienota aizsargājamo vides objektu sistēma
*1993.g. – pieņemts likums Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām
Īpaši aizsargājamās teritorijas Latvijā
*nacionālie parki – 4
*biosfēras rezervāti – 1
*dabas parki – 42
*aizsargājamo ainavu apvidi – 9
*dabas liegumi – 261
*dabas rezervāti – 4
*aizsargājamās jūras teritorijas – 7
*dabas pieminekļi – 327
Dabas liegums izveidots 2004. gadā 49 ha platībā, lai saglabātu Eiropas nozīmes biotopus. Šajā pašā gadā liegums iekļauts Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000.
Lieguma Būšnieku ezera krasts teritorijā atrodas aizsargājami biotopi – kaļķainie zāļu purvi ar rūsgano melnceri, pārejas purvi un slīkšņas. Būšnieku ezera krastā atrasti reti un īpaši aizsargājamas augu sugas – tādas kā brūnganais baltmeldrs, bagātīga Lēzeķa lipares populācija, kas ir iekļauta Eiropas direktīvā, parastā vairoglape, rūsganā melncere u.c. Ezera krastā ir atrasta viena no retākajām vietām, kur aug Teodora pīlādži.
2008. gadā liegumam tika sastādīts Vides aizsardzības plāns, kurā apkopota informācija par aizsargājamo teritoriju un tās vērtībām, veiktas ekosistēmas pašreizējā stāvokļa izpētes, noformulēti mērķi un uzdevumi, saglabājot un apsaimniekojot krasta ekosistēmu, kā arī sastādīta lieguma pārvaldīšanas rīcības programma. Pēdējā laikā galvenā uzmanība tiek veltīta aizsargājamās teritorijas apmeklētāju plūsmas organizēšanai. Ap Būšnieku ezeru izveidota bagātīga atpūtas, veselības un dabas novērošanas infrastruktūra – darbojas laivu bāze, ierīkota veselības taka ar informatīviem stendiem un veloceliņš, aprīkotas peldvietas un atpūtas vietas, uzstādītas laipiņas makšķerniekiem, izveidotas putnu novērošanas laipas.
Būšnieku ezera krasts kļuvis par iemīļotu ventspilnieku un tūristu atpūtas vietu, par ko liecina pieaugošais aizsargājamās teritorijas apmeklētāju skaits.
Būšnieku ezera krasts ar tā retajiem un aizsargājamajiem biotopiem ir viena no ventspilnieku iemīļotākajām atpūtas vietām.
Šis ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis kā aizsargājamais objekts tika izveidots 1957.gadā. Vēlāk, 2001.gadā, teritorija iekļauta aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko dabas pieminekļu sarakstā, nosakot tā platību 3,5 ha.
Dampeļu atsegums nozīmīgs ar to, ka te vairāk nekā pirms 50 gadiem pirmo reizi Latvijā ģeologs E. Grīnbergs atklāja un izpētīja Ancilus ezera (senā Baltijas jūras stadija, kas pastāvēja apmēram pirms 9000 gadu) nogulumus ar raksturīgo molusku formu. Vēlākie pētījumi precizēja Ventspils lagūnas eksistēšanu Ancilus ezera laikā. Pateicoties šiem pētījumiem, izdevās noteikt Litorīnas jūras aizsākumus. Litorīnas jūra kļuva par vēlāku Baltijas jūras izveidošanās stadiju (aptuveni pirms 7000 gadu). Lagūnā, kurā ietecēja Venta, veidojās plaša sazarota upes delta. Deltas gultnes vēl šodien redzamas dabā un aerofoto uzņēmumos starp Ventspili un Vārvi.
2008. gadā šim dabas piemineklim tika izstrādāts dabas aizsardzības plāns., kura mērķis ir saglabāt Ancilus ezera un Litorīnas jūras nogulumu atsegumus senajā Ventspils lagūnā. Ventspils pašvaldība veic šeit labiekārtošanas un apmeklētāju plūsmas organizēšanas darbus.
(Nākamajās tematiskajās lapās turpināsim iepazīstināt lasītājus ar aizsargājamām teritorijām Ventspilī un Ventspils novadā)
Projekts: DZĪVES VIDES NOSPIEDUMI VAKAR, ŠODIEN, RĪT.
Komentāri (0)