Cilvēks domā, bet daba dara savu

Tas tāpēc, lai plānotā gada galvenā izmantošana (6–7 miljoni m3) nepārsniegtu meža gada pieaugumu.

Cilvēks domā, plāno, bet daba dara savu. 1967. un 1969. gadā vētra divās naktīs nodarīja tādus meža postījumus, salaužot un nogāžot gar zemi valsts mežos ap 30–40 miljoniem m3 koksnes, gan vecās audzes, gan jaunaudzes. Pašu spēkiem to nebija iespējams novākt. Tāpēc sauca palīgus no citām republikām: Baltkrievijas, Ukrainas, Krievijas. Un, lūk, šī dabas stihija Latvijas meža pieaugumu vēl vairāk samazināja. Lai pēc tam sāktu pareizi apsaimniekot Latvijas mežus, bija no jauna jāveic aprēķini un pēc vētras postījumu likvidēšanas jāizved jauna meža ierīcība visā Latvijas Republikā. 1991. gada 19. novembrī par meža ministru kļuva Kazimirs Šļakota. 1992. gada 1. jūnijā spēkā stājās likums Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu, kas noteica visu Latvijas mežu apsaimniekošanas kārtību un pamatnostādnes. Pēc 1993. gada 5. Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanām Latvijas mežu valsts ministra amatu Zemkopības ministrijā saglabāja Kazimirs Šļakota (11.1991.– 30.12.1994.). Uz līdzšinējās Meža ministrijas bāzes Zemkopības ministrijas sastāvā tika izveidota patstāvīga mežsaimniecības nozares pārvaldes institūcija – Valsts meža dienests (VMD). Šis Valda Birkava valdības lēmums ir jāuzskata par pamatu Valsts meža dienesta funkciju atjaunošanai pēc 68 gadiem atjaunotajā Latvijas Republikā.

1994. gada 24. martā Saeima pieņēma un 6. aprīlī Valsts prezidents izsludināja jauno likumu Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu. Ar likuma stāšanos spēkā tika atcelts 1992. gada meža apsaimniekošanas un izmantošanas likums. 1997. gada 13. februārī darbu sāka Andra Šķēles 2. Ministru kabinets. Arvīdu Ozolu iecēla par Meža departamenta direktoru. Nolikums par VMD, kas atrodas Zemkopības ministrijas pārraudzībā un ko vada valsts galvenais virsmežzinis. Par valsts galveno virsmežzini tika iecelts Arnis Melnis. Viņš tūlīt pēc stāšanās amatā veica VMD projekta izpildi un lielo tīrīšanu. Runājot R. Strīpnieka vārdiem: «A. Melnis jau pašā VMD izveidošanas brīdī ar pilnu atbildības sajūtu un politiskā pienākuma apziņu ķērās pie paša vadītās iestādes reformas, to optimizējot tik tālu, ka tā zaudē savu būtību veikt meža uzraudzības, kontroles un atbalsta funkcijas. Tas Melnim bija ārkārtīgs slogs cilvēciskā ziņā.» Bet šis slogs tika bagātīgi atlīdzināts, jo A. Melnis kļuva par vienu no vadošajiem akcionāriem AS Latvijas valsts meži. Viņam pienākas VMD pirmā kaprača gods.

30. aprīlī Meža un medību valsts inspekciju, bet 6. maijā arī Ogres Meža tehnikumu nodeva Zemkopības ministrijas pakļautībā. Šķēles kungs savu bija izdarījis. Tika likvidēta jebkāda valsts kontrole ne tikai par koksnes eksportu, bet arī importu un vietējo patēriņu. Kokmateriālu eksports aizgāja autopilotā, pavērās ceļš valsts meža izzagšanai. Parādījās viltus firmas, kas pirms esošo likumīgo firmu vārtiem pārpirka kokmateriālu kravas, maksājot augstāku cenu, formēja viltus eksportu un saņēma pievienotās vērtības maksu, nemaksājot valstij nekādus nodokļus. 1999. gads valsts vēsturē palicis kā lielās reformas laiks Latvijas meža pārvaldē, jo notika daudzas būtiskas izmaiņas gan likumdošanā, gan pārvaldes organizācijā.

Latvijas Meža darbinieku biedrība 1999. gada 22. jūlijā paplašinātā padomes sēdē apstiprināja meža nozares institucionālās uzbūves optimizācijas Latvijas Meža pārvaldes projektu. LU profesors Georgs Lībermanis (Neatkarīgā Rīta Avīze, 28.08.): «Mežam draud briesmas. Oponentu balss.»

Meža nozares valsts pārvaldes institucionālas uzbūves optimizācijas projekts. Faktiski radīts mežu pārvaldes klasisks kroplis: liela galva Rīgā ar augsti atmaksātu ierēdņu lērumu un dārgām apvidus automašīnām un meža sīks ķermenis ar vārgām kājām un vājām rokām, kas nekādi netiks galā ar daudzpusīgiem un sūriem meža darbiem.

Akciju sabiedrības mērķis ir peļņa. Un tā jaunā kliķe sāka darboties. Brāķerus jau likvidēja, lai nemaisītos pa kājām, un sāka ķerties klāt meža sardzei. Viss notiek secībā: 35 virsmežniecību vietā ierosina atstāt 26, 260 mežniecību vietā 200, mežsargu skaitu no 1840 iecerēts samazināt līdz 820. Turpmāk mežsargus kā patiesās meža uzraudzības personas likvidēja.

Kas notika ar meža zagšanu turpmāk? VMD Meža apsardzības un aizsardzības daļas vadītājs A. Gertners 22.04.1999. norādīja, ka 1998. gadā nelikumīgi nocirsti 102 533 m3 meža, nodarīti zaudējumi 3,3 miljonu latu apmērā un pieaug nelikumīgas ciršanas gadījumu skaits. Arvien vairāk pieaug nelikumīgās ciršanas, bet nav, kas kontrolē mežu – kopš 2013. gada tādas vienības kā mežsargs nav. Vienam cilvēkam – mežsargam – ierādīja platību, kas līdzinājās mežniecības platībai. Kopš 2013. gada vairs nav neviena mežsarga. Mežniecību apgaitas Latvijā izveidotas 420.

Beidzot palicis viens uzņēmums, kas traucē normāli strādāt mežā, – tas ir Valsts mežierīcības institūts. Mežierīcības institūts savā gandrīz simts gadu pastāvēšanas laikā bija izveidojies par spēcīgu pirmrindas uzņēmumu ar augstu potenciālo līmeni. Jau līdz 1989. gadam Latvijas mežierīcības uzņēmums bija viens no vadošajiem pirmrindas uzņēmumiem Padomju Savienībā. Tas bija Latvijas mežkopju priekšpulks. Nenoniecinot Latvijas mežkopju praktiķu darbu uz vietas uzņēmumos, tomēr jāatzīst, ka mežierīkotājam bija jābūt soli priekšā praktiķim, jo, plānojot mežsaimniecības pasākumus nākamajiem desmit gadiem (mežierīcības periods), bija jāpārzina mežsaimniecības attīstības tendences, to virziens un jānosaka visefektīvākais apsaimniekošanas modelis katram meža nogabalam. 1999. gada 1. novembrī uzņēmumā strādāja augsti kvalificēti 137 mežkopji ar bagātu darba pieredzi.

Faktiskais Mežierīcības institūta likvidēšanas iemesls meklējams pavisam citā apstāklī. Meža departamenta vadība jeb Ozola grupa ļoti labi apzinājās Mežierīcības institūta intelektuālo potenciālu, tā autoritāti valsts mežkopju saimē. Institūta kolektīvs bija labi organizēts un vienots. Tā darbība bija balstīta uz visu jaunāko un praksē aprobēto zinātnieku sasniegumu pamata. Departamenta vadība saprata, ka šāds kolektīvs nav pakļauts kādas interešu grupas iegribu realizēšanai, bet tas darbosies, pamatojoties uz daudzu gadu pieredzi un likuma pantiem. Un tā no 2000. gada 1. janvāra likvidēja pēdējo – Mežierīcības institūtu. Un sāka darboties! Pateicoties kabineta ierēdņu pūlēm, minētie cirtmeta gadi tika pārsaukti par vecuma klasēm: priedes 120 gadi pārtapa par VI vecuma klasi, egles – par V vecuma klasi. Pēc tam par ciršanas vecumu pieņēma vecumklases zemāko robežu: priedei – 101 gads, eglei – 81 gads. Un A. Ozols televīzijā un pa radio sacīja, ka Latvijā ir tik daudz meža, ka visu nemaz nespēšot izcirst. Kamēr vecuma klases tika ieviestas, tikmēr vecuma klašu robeža tika pārsniegta, un 2016. gada decembrī presē publicēja Dr. silv. Dagņa Dubrovska, LLU Meža fakultātes dekāna, profesora, interviju Meža kanoni jānomaina. Profesors uzskata, ka «līdzšinējās plānošanas metodes, kādas izmanto Latvijas valsts stratēģisko jautājumu risināšanā, ir jāmaina. Vērtējot meža resursus pēc platības un kubikmetriem, mēs nosakām īsto vērtību. Tirgus ekonomikas apstākļos tieši vērtība ir izšķirošā». Lai realizētu jauno plānošanas metodi, viņš iesaka priedes cirtmetu (ciršanas vecums) samazināt par divām vecuma klasēm, t.i., cirst audzes no 60 gadu vecuma.

Pagājušā gadsimta 30. un 50. gados ZA Mežsaimniecības problēmu institūta zinātnieki veica nopietnu darbu – ar stumbru analīzes metodi noskaidroja, ka vadošā koksnes sortimenta – zāģbaļķa – pieaugums Latvijas mežaudzēs priedei kulminē 120 gadu vecumā, bet eglei –100 gadu vecumā.

Pēc AUGŠANAS GAITAS TABULĀM NORMĀLĀM AUDZĒM var salīdzināt priedi – 120 gadu vecu ar 60 gadu briestaudzi. Tāpat arī egli.

Bet ko tad plānojusi cirst AS Latvijas valsts meži 2016. gadā pēc pašu sastādītas tabulas mājaslapā?

1. Priedi – 6967,7 ha, iegūstot 607 027 m3 koksnes, t.i., no 1 ha iegūstot 87,12 m3.

2. Egli – 3952,1 ha, iegūstot 393 224 m3 koksnes, t. i., no 1 ha iegūstot 99,50 m3.

3. Bērzu – 8248,4 ha, iegūstot 939 880 m3 koksnes, t.i., no 1 ha iegūstot 113,95 m3.

Šķiet, ka šinīs platībās tiek cirstas audzes, kas ir jaunākas par 60 gadiem. Tāds iespaids rodas.

Lai iegūtu to pašu koksnes daudzumu, ko iegūstam no 120 gadu vecām priežu audzēm un 100 gadu vecām egļu audzēm, cērtot 60 gadu vecas briestaudzes, jānocērt gandrīz divas reizes lielāka platība. Ja rēķinām AS Latvijas valsts meži – jānocērt vēl lielāka platība, iegūstot to pašu m3 daudzumu, divas vai trīs reizes lielāka platība jāapmežo, kultūras un jaunaudzes jākopj. Kur šeit rodas jēdziens ekonomiski neizdevīgs cirst 120 gadu vecu priežu audzi? Tā tas rodas, ka neprašas pielaiž pie meža apsaimniekošanas. Tā tas notiek, ka ieceļ par lauksaimniecības Meža departamenta direktoru.

Jurģis Jansons, kurš Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu Silava vada jau desmit gadu, izsaka savas tēzes: «Kad nozarē skaidri iezīmējas divi virzieni – mežsaimniecība un kokrūpniecība –, man nav skaidrs, kāpēc Meža fakultātē tiek izdalīta vēl trešā specialitāte, kas nosaukta par meža zinātni.» Man radās tāds iespaids, ka Jansona kungam nav nekādas skaidrības par mežkopības jautājumiem un ka viņš studiju laikā nav nopietni iedziļinājies par Latvijas meža zinātnieku materiālu pētījumiem 19. un 20. gadsimtā. Kā var mežkopība attīstīties, ja nav pētījumu materiālu un pētījumu analīzes?

Pašreiz izskatās, ka Zemkopības ministrijas Meža departamenta direktors finanšu trūkuma dēļ nav spējīgs apmežot nocirstās priežu un egļu platības. Nocirstās platības atstājot dabiskai apmežošanai. Bez augsnes uzirdināšanas praktiski priežu audzes Latvijas mežos neieaugs un draud iznīkt.

Nezinot pareizo meža kultūras sēšanu un stādīšanu, Zemkopības ministrija 2017. gadā izdod kārtējos priekšlikumus Priekšlikumi normatīvo aktu efektivitātes uzlabošanai, lai izpildītu Saeimas ilggadējās komisijas lēmumā ieviesto uzdevumu, kā arī pamatojoties uz Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēm 2015.–2020. gadam. Zemkopības ministrija sadarbībā ar zinātniekiem un meža nozares pārstāvjiem izstrādā normatīvos aktus efektivitātes pilnveidošanai. Minēšu svarīgākos noteikumus.

1. priekšlikums – izslēgt nosacījumu par kailcirtes aizliegumu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes ierobežotas saimnieciskās darbības joslās sausās minerālaugsnēs augošās priežu mežaudzēs (priedes veido vairāk nekā 80% no mežaudžu šķērslaukuma). Kā var atļaut izcirst aizsargājamās joslas, kuras ar lielām pūlēm izdevās apmežot?!

2. priekšlikums – noteikt, ka atjaunotā platībā minimālais nepieciešamais kopējais ieaugušo koku skaits atkarībā no vadošās koku sugas ir: priedei – 2000 koku uz hektāra; eglei un pārējām koku sugām – 1500 koku uz hektāra. Jau sen pierādīts, ka labs mežs izaug tad, ja priedi stāda 6000–7000 kociņu uz viena hektāra, bet egli – 4000–5000 kociņu uz hektāra. Stādot meža kultūras pēc normatīvajos aktos minētā koku skaita uz hektāra, nebūs ne priežu, ne egļu mežu. Šinīs platībās ieaugs alkšņi, bērzi un graudzāles meža kultūras augšanas sākumā nomāks jaunos stādiņus. Ne priede, ne egle ar tādu mistrojumu nebūs spējīga cīnīties. Galotnes nositīs, un izaugs kaut kādi kroplīši. 50. gados priedes cirsmās galvenokārt sēja sagatavotos laukumiņos (laukumiņu skaits bija no 6000 līdz 7000, un katrā laukumiņā bija jāiesēj no 3 līdz 5 sēkliņām, atkarībā no to dīgtspējas). Tātad sākumā auga ap 20 000 priedes kociņu/ha; un kas par kokiem izauga un vēl aug, ja nav nocirsti!

3. priekšlikums – noteikt, ka mežaudzi reģistrē kā stādītu vai sētu, ja stādīto vai sēto koku skaits pārsniedz 80% no noteiktā minimāli nepieciešamā kopējā ieaugušo koku skaita. Tātad, ja ieauguši 1600 priedes kociņu, platība skaitās apmežota. Tāpat egle – ja ieauguši 1200 kociņi uz hektāra, platība skaitās apmežota. Tā var stādīt tikai Ziemassvētku eglītes. Ja tā turpināsies, Latvijai priežu un egļu audžu nebūs.

Kā piemērs parādīts priedes koks, kurš bija nokaltis un kuru nocirta 1973. gadā, sazāģēja 5 cm biezās blankās siltumnīcas būvei. Dažas blankas izmantoja kastes izgatavošanai, kā galdu, un tas atradās ārā zem klajas debess gan vasarā, arī lietainā laikā, gan arī ziemā. 2019. gada augustā blanku pārzāģēju un konstatēju: ciršanas brīdī koks bija 80 gadu vecs; priedes stumbra diametrs krūšu augstumā – 47 cm bez mizas; ja koks būtu audzis līdz 120 gadu vecumam, tā diametrs sasniegtu 50–60 cm un serdes izmērus lielākus nekā pašreiz.

 

5 cm biezajam priedes dēlim, kurš āra apstākļos atradies gan vasarā, gan ziemā 46 gadus, serdes daļa nav puvusi. Nocērtot jaunu priedi, tai serde ir pavisam maza. Jo vecāka priede, jo serdes izmēri lielāki. Priedei augot, sveķi atrodas aplievas daļā. Kokam atmirstot vai to nocērtot, pa serdes stariem sveķi nonāk serdes daļā un to iekonservē, bet aplieva kļūst tukša no sveķiem. Lūk, šeit ir tā gudrība, ka vecākas priedes koksne ir vērtīgāka. Nocērtot priedi briestaudzes vecumā (60 gadu veca), serde sastāda 15 līdz varbūt 25% no kopējā stumbra.

Varam aprēķināt šīs priedes parametrus:

koka kopējais laukums (cm²): πr² = 3,14 x 23,5² = 1734,1 cm²;

serdes laukums F: πr² = 3,14 x 14,5² = 660,2 cm²;

aplievas laukums: 2πpd = 2 x 3,14 x 19 x 9,0 = 1073,9 cm²; p = vidējais rādiuss; d = aplievas platums;

serdes laukums (%): 660,2 x 100:1734,1 = 38,1%.

Un tagad pieprasa, lai atļauj cirst tievākus kokus! Jau uz šodienu jaunaudzes (ja tās visas var uzskatīt par jaunaudzēm) sastāda lielāko daļu meža, bet cērtamo koku cirsmu dabā tikpat kā nav. Ja vēl nocirtīs tās 60-gadīgās audzes, kuras mēs sējam (priedi), tad jau vairs nebūs, ko cirst vairākus simtus gadu. Un ko tālāk? Vai tad būs lieki līdzekļi, lai izkoptu jaunaudzes, kā to prasa gadsimtu pētījumi? Lai izaudzētu augstvērtīgu koksni, jākopj jaunaudzes pēc mežsaimniecības pareiziem pētījumu norādījumiem, citādi tur augstvērtīga meža nebūs, lai no viena ha iegūtu no 300 līdz 500 m3 koksnes. Tagad jau atskaitēs neparādās nocirsto koku masa kubikmetros, bet gan uzskaita platības, kurās pēc tagadējā standarta no hektāra iegūst 80 līdz 100 m3 koksnes. Vai tā nav izšķērdība?

Vienā Krustpunkta raidījumā piedalījās arī AS Latvijas valsts meži vadītājs A. Ozols. Raidījuma gaitā Ozols daudz runāja, bet neko jēdzīgu nepateica. Tad Pasaules dabas fonda valdes priekšsēdētājs Uģis Rotbergs uzdeva viņam jautājumu: vai viņa mežsaimniecības vadīšanas laikā var likt roku uz sirds, ka meža kapitālā vērtība pieaugusi par zināmiem procentiem? Vai ar tādu apsaimniekošanas veidu nav ietekmējis klimatu Latvijā? A. Ozols ilgi domāja un tad pateica, ka tas ir provokatorisks jautājums, lai maldinātu Latvijas iedzīvotājus. Pēc tam piecēlās un aizgāja.

Vēl vienā Krustpunktā piedalījās AS Latvijas valsts meži valdes loceklis Edvīns Zakovics. Atbildot uz jautājumu, cik tagad cērt galvenajā izmantošanā, minēja platības hektāros, bet par kokmateriālu daudzumu no platības ne vārda. Tādas atskaites var pasniegt cilvēkiem, kuri neizprot pareizo jautājumu. No platības nav nekāda secinājuma, cik tā ienesa kapitālu mežsaimniecībai. Galvenais kvalitatīvais rādītājs ir koksnes daudzums kubikmetros no hektāra. Platība būs jāapmežo, un tas prasīs daudz līdzekļu.

Rīgā nevar retināt priežu audzes. Mežā priede jāstāda 7000 kociņu uz hektāra, un to nedrīkst retināt bez vajadzības. Egle – 4000–5000 kociņu uz viena hektāra. Tikai tad izaugs mežs, ko varēs saukt par mežu un priecāties, ka līdz 100–120 gadiem vēl skaists, ar lielu serdes diametru, garu stumbru. Man žēl skatīties, kā izpostīti meža masīvi!

Egils Kiršpils

(Dzimis 1935. gadā, mācījies Aizupes Meža tehnikumā. Profesija –mežkopis. Ar mežu pazīstams kopš 1948. gada. Kuldīgas MRS Abavas mežniecības mežzinis.)