Svarcēlājam ARTŪRAM PLĒSNIEKAM šis ir labs gads. Nupat puisis pirmo reizi kļuvis par Eiropas junioru čempionu, un zelts iegūts, pateicoties ne tikai paša prasmēm, bet arī prasīgā trenera Eduarda Andruškēviča uzstādījumiem. Artūra sapnis ir pacelt 176 kilogramus, bet grūšanā gribētos pievārēt 220 kilogramus.
Cik sen sevi uzskati par ventspilnieku?
– Šurp atnācu, kad man bija 15, nu janvārī būs 20. Es joprojām daļēji dzīvoju arī Dobelē, kur ir mana ģimene, bet Ventspils ir vieta, kurā mācos un trenējos, lai sagatavotos augsta līmeņa sacensībām. Apmeklēju 6. vidusskolu, mācos 12. klasē.
Tev ir aizkustinošs stāsts par attiecībām ar tēti, kurš nomira, būdams jauns, par laimi, pagūstot aizvest tevi uz treniņiem.
– Jā, kad man bija deviņi gadi, tētis Valdis mani aizveda uz sporta zāli Dobelē ar domu, lai es būtu fiziski sagatavots un veselīgs. Toreiz satiku sava tagadējā trenera Eduarda brāli Juri, kurš tolaik trenēja jaunāko grupu. Juris parādīja dažādus vingrinājumus, mācīja noslīpēt tehniku. Toreiz jau nedomāju par lielo sportu, trenējos savam priekam, bet... mana desmitā dzimšanas diena atnāca ar bēdīgu ziņu, jo nomira tētis. Un pēc tam, kad man, tāpat kā citiem puikām, uznāca apnikums, es atcerējos viņu un nepadevos, lai gan brīžiem, protams, gribējās padoties. Par laimi, es bieži varēju braukt uz mačiem, mājās atgriežoties ar medaļām, par kurām priecājos ne tikai es, bet arī mamma un omīte.
Kad pirmo reizi piedalījies sacensībās ārvalstīs?
– 14 gados man piedāvāja aizbraukt uz Zviedriju U17 grupā, bet toreiz atteicos, jo nebiju vēl gatavs un sapratu, ka rezultāti nav tik spīdoši, lai mačos iegūtu labu vietu. Savukārt pēc tam, kad 2007. gadā startēju Itālijā, divcīņā paliku ceturtais, tikai nedaudz zaudējot trešās vietas ieguvējam, un tas man deva ļoti lielu gandarījumu! Atbraucis mājās, klusītēm sapņoju, kas notiks, kādi būs rezultāti, ja trenēšos tālāk, un šī intriga man palīdzēja. Jo, kad bija grūti, atkal pasapņoju, kā būs, kad dabūšu medaļas – turklāt Eiropas līmeņa medaļas!
Esi vienīgais bērns ģimenē?
– Man ir divi brāļi, abi Igori. Viens no viņiem mēģināja nodarboties ar svarcelšanu, tomēr bērnībā gūto traumu dēļ nekur tālu netika, savukārt mūsu vecākais brālis trenējās gan svarcelšanā, gan boksā, bet šis Igors tik ļoti netiecās pēc profesionālā sporta kā es.
Vai arī bērnībā vienmēr apzinīgi apmeklēji treniņus?
– (Smaida) Ne vienmēr! Atceros, kā reiz, pārnācis mājās, pateicu omītei, ka svarcelšana ir bankrotējusi un man nekur vairs nav jāiet. Tagad tas šķiet ļoti muļķīgi, bet puikas gados jau izstrādā dažādas muļķības. Līdz 15 gadu vecumam visbiežāk piespiedos tēta piemiņas dēļ, pēc tam, kad parādījās pirmās medaļas, radās ļoti liels stimuls sasniegt labus rezultātus.
Tevi zināmā mērā var dēvēt par Viktora Šcerbatiha pēcteci. Jūs abi trenējāties Ventspilī, jūsu skolotājs ir Eduards Andruškēvičs, abiem ir iespēja kvalificēties olimpiādei.
– Jā, tagad cītīgi gatavojos olimpisko spēļu kvalifikācijas mačiem, kas oktobrī notiks Parīzē, turklāt mans mērķis ir ne tikai darīt visu, lai varētu nākamvasar aizbraukt uz Londonu, bet arī labot savus personiskos rekordus un ieņemt stabilu vietu pasaules labāko svarcēlāju rangā. Mēs abi ar Viktoru ceram aizbraukt uz vasaras olimpiskajām spēlēm Londonā, un cerams, mums izdosies!
Tu bieži esi ceļā, nākas kavēt skolu, kādas ir tavas sekmes?
– Mācos vidēji, apzinos, ka varētu un vajadzētu labāk, bet cenšos, cik varu. Ja esmu mačos un nevaru būt skolā, uzzinu, ko klasesbiedri apguvuši, un tad mājās pamācos. Arī kontroldarbiem bieži gatavojos patstāvīgi; gadās, ka rezultāts mani neapmierina, tad mācos atkal un atkal kārtoju pārbaudījumus. Manā klasē ir daudz futbolistu, tāpēc skolotāji un mēs paši esam pieraduši, ka klasē bieži ir tukšas vietas, jo kāds ir sacensībās.
Tavā klasē ir tikai dažas meitenes, bet kā domā, vai meitenēm patīk sportiski puiši?
– Laikam, tomēr domāju, ka visvairāk patīk tie zēni, kas ir interesanti ne tikai sportā, bet arī dzīvē, kuri ir patīkami kā cilvēki un ar kuriem var aprunāties par dažādām tēmām.
Un tu esi interesants?
– Gan jau esmu, bet man jau četrus gadus ir draudzene, iespējams, nākotnē precēsimies, tāpēc citām meitenēm veltas cerības nedodu. Draudzene ir no Saldus, ikdienā neesam kopā, bet mūsu jūtām un attiecībām attālums nav šķērslis, jo vairāk tādēļ, ka varam sazināties pa telefonu, sarakstīties.
Kā jūs iepazināties?
– 2007. gadā Balvos notika svarcelšanas sacensības. Izrādās, viņa jau toreiz mani noskatīja, bet pēc dažam dienām saņēmu vēstuli Draugos, un tā viss aizgāja.
Tātad tev nav aizspriedumu pret iepazīšanos internetā. Kādas vēl ir tavas labās īpašības?
– Kā es sevi tā slavēšu, bet domāju, ka esmu sirsnīgs un labsirdīgs, arī nedaudz kautrīgs.
Tavs treneris Eduards teica, ka profesionālam svarcēlājam jāprot atteikties no citiem cilvēkiem ierastām lietām. No kā īsti jāatsakās?
– Vienā vārdā to varētu saukt par brīvību. Tas gan nenozīmē, ka man kāds kaut ko liek darīt ar varu. Tā nav, jo es pats saprotu, ka labus rezultātus sasniegšu tikai tad, ja ievērošu dzelžainu disciplīnu. Piemēram, patrenējos, paēdu un paguļu, lai atjaunotu spēkus pēcpusdienas treniņam, pēc kura atkal ēdu un guļu. Ja sākšu šķiest spēkus, nekad nesasniegšu labus rezultātus. No vienas puses, es varbūt gribētu kādu stundiņu paspēlēt, piemēram, futbolu, bet tad jārēķinās, ka nākamajā dienā būs švaks treniņš.
Tāpat nevaru pirms mačiem un saspringtajā treniņu laikā, kas ilgst trīs četras nedēļas, atļauties staigāt pat klubiem un diskotēkām. Īsāk sākot, man jāprot taupīt spēkus, jo vairāk tad, ja gribu ne tikai sasniegt labus rezultātus, bet arī uzlabot tos.
Ēšanas ziņā esi izvēlīgs, tev ir kādi ierobežojumi?
– Ierobežojumu nav, jo man vajadzīgs liels svars, spēks un enerģija. Visā ķermenī vajadzīga liela masa, augumam jābūt stipram un nedaudz stīvam. Lai to panāktu, ēdu visu, bet īpaši garšo saldumi, arī bulciņas un persiki. Es startēju svara kategorijā līdz 105 kg, mans svars parasti ir 103,8–104 kg, tāpēc pagaidām droši varu ēst pat saldumus. Kolu un čipsus gan cenšos nelietot, jo šie produkti uzdzen svaru un nav īpaši veselīgi – nevienam, ne jau tikai sportistiem.
Kādi līdz šim bijuši emocionālākie, ar sportu saistītie mirkļi?
– Piemēram, 15 gados, kad ieguvu pirmo sev nozīmīgo medaļu, domāju tā: «Labi, esmu uzvarējis, bet kā uzkāpšu uz pjedestāla?! Un kā tur vispār jāuzvedas?» Ļoti spilgtas emocijas bija arī pagājušajā gadā, kad uzvarēju mačos Bulgārijā. Grūti jau to izstāstīt, bet zosāda pat uzmetās, jo biju ļoti gandarīts par to, ka, smagi strādājot un nopietni gatavojoties, uzvarēju tikpat spēcīgu pretinieku no Ekvadoras. Šī uzvara gan priecēja, gan apmulsināja, skatījos, ko par manu startu raksta internetā, kādi ir komentāri.
Ventspils jau piecus gadus ir Latvijas svarcēlāju izlases treniņu vieta, kuru labprāt izmanto arī igauņi, norvēģi, lietuvieši, poļi... Viņi brauc no tālienes, bet tev ir pavisam ērti – sporta komplekss atrodas izstieptas rokas attālumā.
– Man Ventspilī ir ne tikai labi treniņapstākļi, bet arī materiāls atbalsts. Un ļoti patīkami, ka pēc mačiem mani sagaida ar apsveikumiem, tas vēl vairāk šeit liek justies kā mājās. Kā sportistam man ir svarīgi, ka Ventspilī viss ir tuvu un ļoti kompakti, un šādi apstākļi ļoti palīdz sasniegt labu rezultātu. Man nav jāuztraucas arī par, ko ēdīšu vai kur gulēšu; par visu ir padomāts!
Ko vēlies darīt pēc vidusskolas?
– Ja godīgi, neesmu vēl izdomājis. It kā jau vēl ilgs laiks priekšā, bet, no otras puses, pavasaris pienāks ātri. Varbūt izvēlēšos studijas Sporta akadēmijā, tomēr 100% neesmu drošs. Svarcelšanas treneris gan laikam negribētu būt, lai gan līdz tam brīdim, kad beigšu 12. klasi, domas varbūt atkal būs mainījušās.
Komentāri (0)