Skrējiens, vēziens, atspēriens

«Audzēkņu ir daudz, un visi tīri labi startē. Tikko bija Latvijas čempionāts U18, U20, tur mani audzēkņi ieguva trīs zelta medaļas, vienu sudraba, divas bronzas,» treneris, priecājoties par Brendas sasniegumiem, neaizmirst paslavēt arī citus. Sporta skolā Spars Andrim Kronbergam ir divas lielās grupas un viena ar gados jaunākiem sportistiem, kopumā audzēkņu skaits esot pie 30. «Nav man tādas receptes – ja tu tieši tā darīsi, tad būs arī rezultāti. Katrs cilvēks ir īpašs, kas vienam der, citam var nederēt. Vienam veicas sprintos, citam barjerskriešanā,» teic treneris. Visam pamatā, protams, ir darbs un disciplīna: «Sevi par baigo tirānu neuzskatu. Es pat salīdzinoši ļoti maigi izturos pret saviem bērniem. Man ir labas attiecības ar audzēkņiem, esam uz tu, un viņi mani sauc vārdā par Andri. Mazajā grupiņā pēc skolas citreiz aiz inerces mani par skolotāju nosauc. Tad es saku: Šeit ir vai nu treneris, vai Andris!»

Ar vieglatlēti Brendu Džilianu Apsīti sadarbība sākusies 2021. gada septembrī. «Tad viņa bija vēl maziņa, tagad jau liela dāma izstiepusies!» atceras treneris. Drīz vien pēc sadarbības uzsākšanas pārrāvumu izraisījis kovids. «Sākumā darījām visu, bet Brendas gadījumā trīssoļu lēkšanā jau no pirmajiem mačiem varēja redzēt, ka tur ir. Uzmetu acis viņas rezultātiem – 35 reizes viņa sacensībās ir piedalījusies, vienu reizi tikai zaudējusi. Jau pirmajās sacensībās viņa uzlēca, ja pareizi atceros, 11 metrus un 57 centimetrus. Mazais Brenduks! Visi brīnījās.» Un tā pamazām uz priekšu – viens rekords pēc otra. Treneris par Brendas sasniegumiem saka tā: «Viņai ir talants, darbaspējas un gribēšana. Viņa grib trenēties un uzvarēt! Ja bērns pats negrib, piespiest tu nevari.»

Andris Kronbergs savā jaunībā izmēģinājis dažādus sporta veidus: «Es biju aktīvs bērns. Kādā septītajā klasē mani pie sevis trenēties uzaicināja Māris Grīva. Laikam tīri labi metu bumbiņu un šķēpu. Sākumā visu darīju, tad kādu laiku aizgāju uz riteņbraukšanu. Pabraukāju. Ziemā, salā braukājām un kritām, mamma teica: Nē, kāds tu būsi tāds apdauzīts! Aizgāju no riteņbraukšanas prom, un tad, atceros, vienu rītu pamodos un nolēmu – jāiet uz vieglatlētiku riktīgi trenēties, lai nav tāda mētāšanās. Tā ar notika.»

Deviņdesmito gadu sākumā pabeigts Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts, kurš tagad pārdēvēts par Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. «Beidzu tajos juku laikos, kad atguvām neatkarību, atceros, ka jau pēc absolvēšanas uz barikādēm braucām. Studiju laikos paguvu izbaudīt visu, kas studentu dzīvei piestāv. Braucām studentu vienībās uz Jakutiju celtniecībā strādāt trīs vasaras, labi nopelnījām. Biļešu naudu sedza komjauniešu organizācija, mājās pārradāmies ar lielām algām – ap diviem tūkstošiem rubļu. Varējām mierīgi gan mācīties, gan izklaidēties, visam pietika,» atceras Kronbergs un turpina: «Krievu laikos es paguvu pastrādāt zvejnieku kolhozā par sporta metodistu, pēc tam sāku strādāt sporta skolā. Vieglatlētikas treneru pozīcijas tobrīd bija aizņemtas, tāpēc trenēju gan basketbolistus, gan volejbolistus. Kā vieglatlētikas treneris strādāju no 2008. gada. Strādājam duetā ar treneri Juri Petroviču. Esmu strādājis kā sporta skolotājs arī skolās – gan tehnikumā, gan 4. vidusskolā, gan ģimnāzijā. Tagad tikai pēdējos sešus septiņus gadus skolā vairs nestrādāju.»

Abi ar treneri Juri Petroviču mēdzot arī papētīt, ko labu vai ne tik labu dara citi. Pozitīvā pieredze tiekot pārņemta, bet par skriešanas tehniku un izplatītākajām kļūdām gan esot daudz ko teikt. «Visa pamatu pamats ir pareizs skrējiens. Man krīt acīs, kas nepareizi skrien uz pirkstgaliem, tad ikri ir piedzīti. Tā ir bezjēdzīgi liela slodze ķermenim. Pareizi jāskrien ir ar visu pēdu,» pamāca Kronbergs.

«Svarīgi ir treniņu apstākļi. Diemžēl šobrīd stadionā trenēties nav iespējams. Segums ir nodilis. Manēžā seguma kvalitāte vēl daudzmaz ir laba,» stāsta treneris un priecājas, ka šī gada pilsētas budžetā iekļauts jauns stadiona skrejceļu segums. Ja tas izdošoties, tad, kā saka Andris Kronbergs: «Cepuri nost!» Ļoti prasītos arī jaunas smiltis manēžas lēkšanas bedrei.

Treneris pats sevi sauc par azartisku dažādu sporta spēļu fanu: «Esmu tāds sportspēļnieks! Man tūlīt būs 60. Pirms gadiem 15 mani uzrunāja senioru sporta kluba vadītāja Dace Brakanska – vai negribu sākt piedalīties mačos. Kā lēcu tālumu, – menisks pa gaisu! Pēc tam kāja neliecās vairs, dabūju operēt. Kamēr sadakterēja celi, pagāja laiks.» Veterānu sportā Andris Kronbergs vairs atgriezties neplānojot: «Gribu atsākt kustēties priekš sevis. Kādreiz bērniem rādīju priekšā visādus vingrinājumus, tagad jūtu, ka vairs tā nevaru. Vairāk teorētiski stāstu.» Pats sev un ikvienam ventspilniekam treneris novēl: «Sportojiet! Priekš sevis. Mazliet paskrieniet, pavingrojiet!»