Vilnis Baltiņš: Ventspils bija celmlauzis

Tolaik to vadīja Vilnis Baltiņš, olimpiskās kustības atjaunotājs Latvijā. Pēc atbildīgā amata atstāšanas Vilnis Baltiņš tika ievēlēts par LOK Goda prezidentu uz mūžu un šobrīd savas dienas vada Ventspils novadā – ģimenes īpašumā, savā bērnības zemē, kur iekārtojis pļavu golfa laukumu. Jubilejas reizē aicinājām viņu atcerēties tā laika notikumus.

Kā tas viss radās, un kāpēc tieši Ventspilī tapa viens no pirmajiem olimpiskajiem centriem Latvijā?

– Tas bija tāds laiks, kad vajadzēja organizēt sporta dzīvi valstī pēc padomju sistēmas sabrukuma, kur visu noteica centrs, kā armijā. Olimpiskā komiteja bija izveidojusies par tādu smadzeņu centru – bija sapulcināti cilvēki, kas kaut ko spēj izdarīt. Viens no variantiem bija tāds, ka jātuvina sports, arī kvalitatīvais sports, vietai, kur cilvēks dzīvo, lai nav bērni jārauj prom uz Murjāņiem vai vēl kaut kur. Lai būtu viss kvalitatīvi.

Lielā diskusijā uzvarēja mana koncepcija – neiesim pie valsts kases lodziņa prasīt naudu, jo valsts jābūvē ir – izglītība, policija, armija – un naudas nav. Labāk prasīsim tā saucamo makšķeri – lai dod mums dīķi, makšķeri, un tad dabūsim vairāk naudas, nekā varēs izprasīt no trūcīgās valsts. Reizē mācīsimies, ka cilvēkiem arī jābūt patstāvīgiem, – meklēt, nevis gaidīt, lai kāds iedod. Toreiz bija daudz atsaucīgāki valsts veidotāji, cilvēki bija citādāki, lielāki entuziasti. Akceptēja mums labāko sponsorēšanas likumu pasaulē. Tā jau nav sponsorēšana – tā ir valsts atļauja iedot daļu no valstij pienākošās naudas kaut kam, ko tu uzskati par svarīgu.

Ņemot vērā to, ka mēs bijām panākuši Saeimā tādu iespēju uzņēmumiem sponsorēt caur Olimpisko komiteju, aizbraucu uz Ventspili. Ilgi nebija jārunā, Lembergs ļoti ātri aptvēra, ka tas ir vērtīgi un ka mēs kopīgi to varam darīt – tāpēc, ka tā varēja nodrošināt finansējumu. Būtībā tie bija nodokļu atvieglojumi, tas viss notika caur Olimpisko komiteju. Lembergs ideju ātri uztvēra, daudz nekas nebija jāskaidro. Brīnījos – man vajadzēja piecas minūtes norunāt, viņš teica – o, jā, tas ir labi, aiziet!

Kāpēc izveidojās olimpiskie centri Ventspilī, Liepājā, Jelgavā, Valmierā, Daugavpilī? Jo visu Latviju nevar noklāt ar super bāzēm – nav tādu līdzekļu un nekad nebūs. Ir jāizvēlas, kur. Vēsturiskajos centros. Tur, kur ceļi gāja, kur tirgi bija. Bet bija vēl viens jauns faktors, kas veicināja to, – augstskola. Ja ir augstskola, tad bērnam, kas nopietni grib nodarboties ar sportu, mēs esam radījuši apstākļus, ka viņš tur var turpināt mācīties, nekur nav jāskrien prom.

Protams, Ventspils bija celmlauzis. Tā bija faktiski tāda provokācija, pārējie noskatījās un domāja – kāpēc mums nē?

Pasaulē vidējais sports balstās būtībā uz armiju, policiju, augstskolām. Ja būtu īstenojusies visa ideja par olimpiskajiem centriem – mums bija ieplānots vēl policijas olimpiskais centrs, armijas olimpiskais centrs –, tad varēja būt tāda sistēma. Man bija sapnis izveidot to visu kā vienotu sistēmu. Bet diemžēl tā ir nojukusi, un viss ir citādāk. Atkal atgriežas pie valsts budžeta lodziņa un kaujas ap valsts kasi, un tā mūsu labi aizsāktā, izstrādātā ideja jau ir nomirusi. Tagad no olimpisko centru sadarbības ir palikuši sporta mači vienreiz gadā. Katrs dzīvo par sevi.

Bet, paldies Dievam, olimpiskie centri ir, tie darbojas. Varbūt grūtāk tagad ir ar naudām, bet tie var cilvēkam nodrošināt uz vietas visus apstākļus. Tas arī ir zināms politiski svarīgs faktors, jo cilvēki redz, ka viņu mājās ir normāli apstākļi, pasaules līmenis. Ķīnieši te brauca un brīnījās – kā tādā mazā pilsētā kaut ko tādu var uztaisīt? Viņi saka – mums apmēram kādu miljonu iedzīvotāju vajadzētu tai vietā, lai būtu tik lepnas sporta bāzes. Tas rada arī prieku par savu dzīvesvietu un varbūt kaut kādā mērā veicina nebraukšanu prom.

Olimpiskais centrs tika veidots faktiski tukšā vietā?

– Nē, tā nebija. Es jau ventspilnieks esmu, atceros, kā mani maziņu aizveda uz stadionu. Tur tāds garš dīķis bija – kad aizsala, slidojām. Bija treks un lielā manēža, kur saldējumu varēja nopirkt, tur pēc tam Māris Grīva strādāja, sagatavoja čempionus. Tā vieta – man viņa ir svēta, tur es sportu pirmoreiz sapratu, tas uzrunāja.

Tur jau ne no nulles, bet no mīnusa bija jāsāk, jo vajadzēja nojaukt. Nulle – tukša vieta – ir vienkāršāk. Bet, ja tur kaut kas ir, kas jānojauc, jo traucē, tas ir vēl sarežģītāk. Vispār jau, kaut ko radot, nav ko mēģināt vecus lūžņus uzlabot – nojauc visu un taisa pa jaunam.

Bija jau pa ceļam arī visādas grūtības. Drusku nācās arī pacīnīties. Piemēram, par viesnīcu. Viesnīcu Lembergs negribēja. Viņš saka – redz, kur ir kempings! Bet kur ir kempings? Es taču zinu, ko nozīmē sportistam, ka nav jāpārģērbjas – tu tur vari gulēt, trenēties, ēst. Bet pārģērbties, kāpt autobusā un kaut kur braukt – tas sarežģī dzīvi. Ja ir labi apstākļi, tad paši no sevis cilvēki piesaistās.

Ja šodien jums būtu jāpieņem šāds lēmums, vai jūs vēlreiz izvēlētos Ventspili par celmlauzi?

– Bez šaubām – Lemberga dēļ. Bez viņa nekas tur nebūtu bijis. Viņš ir gudrs – ja viņam izstāsti racionālu ideju, kas dos labumu, viņš uzreiz saprot. Viņam jau nevar iepūderēt smadzenēs kaut ko. Viņš daudzas mūsu izstrādātās idejas atbalstīja un veicināja, un ar viņa palīdzību arī daudz kas tika radīts. Teiksim, Latvijas olimpiādes. Es stāstīju, stāstīju, ka vajag ieinteresēt pašvaldību vadītājus, lai iet savu komandu priekšgalā, tad viņi domās par attīstību. Neviens neuztver. Lembergs klausās, klausās – ā, viņš saka, tas tā kā dziesmusvētki, ja? Jā, sporta dziesmusvētki! Ventspilī arī pirmo Latvijas olimpiādi sarīkoja.

Ne jau tikai Lembergs uztvēra, atbalstīja, arī pārējie saprata. Ļoti daudzi cilvēki piedalījās. Ventspils parādīja piemēru visai valstij.

Aivars Lembergs: Mums jābūt labākiem

Tā laika Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs, šobrīd domes deputāts Aivars Lembergs ir otrs cilvēks līdzās Vilnim Baltiņam, bez kura iesaistes Olimpiskais centrs Ventspils noteikti nebūtu tāds, kāds tas ir šobrīd. Arī viņu aicinājām pakavēties atmiņās par sporta infrastruktūras attīstību Ventspilī.

Kā jūs atceraties Olimpiskā centra «Ventspils» izveidi pirms 30 gadiem?

– Te jāsāk ar to, ko Ventspils mantoja no padomju laika faktiski jebkurā nozarē. Nebija nevienas nozares, kurā būtu mantota daudzmaz tam laikam pieņemama kvalitāte. Sāku strādāt 1988. gada beigās, tie bija lielie juku laiki, vides, riska problēmas, cīņa par valūtas atskaitījumiem. Tad nāca neatkarība. Viss bija katastrofāli sliktā stāvoklī. Piemēram, centralizētā ūdensapgāde bija līdz otrajam stāvam, gandrīz katru dienu bija plīsumi tīklā, ūdeni saskaloja, izkustināja, un pa krānu nāca pilnīgi brūna rūsa. Vajadzēja to, to, to un to – visu vienlaicīgi, bet visu vienlaicīgi nevar izdarīt. Protams, bija pirmās absolūti neatliekamās lietas.

Grūdienu detalizētāk un apjomīgāk pievērsties sporta infrastruktūrai, sporta un fizisko aktivitāšu nozarei man deva Māris Grīva. Liekas, tas bija 1993. gads, kad viņš atnāca pie manis un stāstīja, ka treniņā pūš silto gaisu, kājas ir pilnīgi aukstas un stīvas, bet galva – karstumā. Vārdu sakot, nenormāli apstākļi. Protams, zināju, kādi ir apstākļi, bet vēlreiz aizbraucu un izstaigāju. Vieglatlētiem bija tāda absolūti noplukusi nojume. Bija treks, kam reizi piecos gados vai biežāk bija jāmaina koka segums, jo treks bija bez jumta. Vārdu sakot, nebija, kur trenēties. Basketbola komanda mums tai laikā jau bija, bet 6. vidusskolā sporta zāle bija bez tribīnēm – cilvēki sēdēja balkonā, un no viņu apaviem tiem, kas bija lejā, uz galvas bira smiltis. Tepat netālu, Tārgales skolā, bija skolas sporta zāle, kur bija tribīnes ar 200 vai 300 vietām. Ventspilī tādas vispār nebija.

Pirmā doma – tai laikā vēl nebija runas par olimpisko centru – bija būvēt nopietnāku sporta zāli tur, kur tagad veikals Tobago, tur bija tukša pļava. Tur bija ļoti slikta grunts nestspēja, tāpēc dziļi bija jādzen pāļi, līdz ar to – ļoti dārgi. Tai laikā biju jau atjaunotās Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) izpildkomitejas loceklis. Tai laikā LOK izpildkomitejā bija arī ministri, Valsts kontroliera vietnieks, tāda ļoti nopietna publika. Neatceros, kam tieši bija ideja par olimpisko centru. Jebkurā gadījumā nosaukt to par olimpisko centru bez LOK akcepta nevarēja. Mums bija vienāds viedoklis, un tā bija arī mana stingra pieeja, ka, veidojot olimpisko centru, no īpašuma viedokļa vairākumam ir jābūt pašvaldībai, teiksim, 51%, bet 49% jābūt LOK kā starptautiskai organizācijai, kas vada Latvijā olimpisko kustību. Par to arī mēs ar LOK prezidentu Vilni Baltiņu vienojāmies.

Vienlaicīgi nolēmām, ka olimpiskais centrs jāveido tur, kur tas tagad ir. Galvenā ideja tāda – lai rokas stiepiena attālumā būtu visas galvenās sporta bāzes, kas nepieciešamas, pirmkārt jau vieglatlētikai, jo vieglatlētika ir pamatu pamats jebkuram sporta veidam. Bija jautājums – kā veidot sporta zāli? Viens variants, ko izskatījām, – veidot slēgto treku, kur ir veloceliņi, tribīnes un vidū basketbola laukums, un tas viss būtu zem jumta. Aprēķini parādīja, ka tas ir ārkārtīgi dārgi. Ar riteņbraukšanu trekā ļoti maz cilvēku nodarbojas. Mana pieeja beigās bija tāda – ja Latvijai vajag treku, labi, lai būvē Ventspilī. Bet tā, ka Ventspils iegulda milzu naudu, dodot priekšroku trekam, nevis basketbola hallei, – tā lieta neiet cauri. Tai brīdī intereses par treku Latvijai nebija. Tai laikā treks jau nedarbojās, tāpēc nāca lēmums, ka vieta ir jāatbrīvo un tas, kas bija no tā palicis, jānojauc, iegūstot ļoti labu vietu, kur tagad ir Ledus halle.

1994. gadā tika izveidota profesionāla basketbola komanda ar ambīcijām būt par Latvijas čempioniem, startēt Eiropas kausos. Bija savas prasības, ar cik skatītāju vietām jābūt hallei. Mēs jau projektējām halli, kad prasības mainījās no 1500 uz 3000 skatītāju vietām. Pie reizes hallē ieprojektēja telpas vingrotājiem, trenažieru zāli. Bokss tai laikā bija attīstīts, treneri bija labi un rezultāti arī – nu tad boksa zāle. Tā mēs nonācām ne tikai līdz tam, ka jāveido kapitālsabiedrība Olimpiskais centrs «Ventspils», bet arī jau līdz attīstības plāniem, kur pamatu pamats bija basketbola halle ar trim laukumiem.

Basketbola halles atklāšana 1997.gada oktobrī. No kreisās: šķēpmešanas treneris Māris Grīva, Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents (1988-2004) Vilnis Baltiņš, olimpiskie čempioni Dainis Kūla, Inese Jaunzeme, Jānis Lūsis, Uļjana Semjonova un Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs (1988-2021) Aivars Lembergs.

Protams, pašvaldībai bija nauda, bet ne tik daudz. Tai laikā nebija pieejamas ES fondu naudas, un valsts budžetā arī nebija naudas. Bija skaidrs, ka mums tā ir jāpiesaista. Es ar to nodarbojos jau no 1989. gada, ka Ventspilī esošajiem uzņēmumiem un vienam otram Rīgas arī, piemēram, Latvijas kuģniecībai, kur man bija labas personīgas attiecības ar vadību, ir jāieguldās mūsu pilsētas jaunās, modernās infrastruktūras veidošanā, tai skaitā sporta infrastruktūras. Savu ieguldījumu deva gan Ventspils nafta, gan Kālija parks, gan Ventamonjaks, arī citi, bet mazākā mērā. Visi bija ar valsts kontroli, līdz ar to man vajadzēja faktiski vienoties ar valdību. Izdevās, un tad mēs arī saplānojām, ka mums ir vajadzīga ledus halle, jo Ventspilī arī vecajos laikos, kad bija citādāks klimats, nekāda diža slidošana nesanāca, un vieglatlētikas manēža, jo laika apstākļi neļauj cauru gadu trenēties stadionā. Tā mēs atvēzējāmies uz tam laikam milzīgu projektu un ne tikai izveidojām pirmo olimpisko centru, bet arī piepildījām to ar tam laikam labākajiem Eiropas standartiem atbilstošām sporta būvēm. Atceros, ka atbrauca ārzemju komandas no sadraudzības pilsētām, un viņi bija izbrīnījušies, kā šajā postpadomju pilsētā, valstī kaut kas tāds vispār var būt.

Kur braucāt skatīties, kādām jābūt sporta būvēm?

– Uz Zviedriju, Vāciju, skatījāmies sporta būves analoga kalibra pilsētās kā Ventspils. Piemēram, projektu, ka ledus halle atrodas zem viena jumta ar vieglatlētikas manēžu, nošpikojām no Zviedrijas. Arī to zāli ar trim laukumiem un maināmām tribīnēm, tolaik tas bija neiedomājams jaunums – ļoti īsā laikā transformējama zāle. Mēs visu špikojām no Rietumiem. Skatījāmies jaunāko, labāko, kas ir, kas derētu mums. Mana pieeja no pirmajām neatkarības dienām bija tāda – mums nav laika no nulles mācīties no savām kļūdām. Tas ir bezjēdzīgi. Mums vajag iepazīties ar labāko, kas ir Rietumos, kas atbilst mūsu vajadzībām un varēšanai, un vienkārši veidot ļoti labas kvalitātes uzlabotu kopiju.

Treneris Sandis Prūsis (no kreisās) no Aivara Lemberga rokām saņem simbolisku torti 2014.gada februārī pirms došanās uz olimpiskajām spēlēm Sočos.

Kāda bija ventspilnieku reakcija? Viņi varbūt bija pieraduši pie treka vai nojumes, kur trenējās vieglatlēti.

– Tai laikā viss bija bēdīgi, bet cilvēki nenāca un neteica, ka to un to vajag. Viņi bija pieraduši. Ja tu kaut ko piekrāso – ir jau labi! Bet, redz, Māris Grīva atnāca, LOK vadīja Baltiņš, kas arī gribēja pārmaiņas, jo viņš no citas sistēmas bija atnācis. Man vienmēr ir bijusi pieeja, ka mums ir jābūt ekselentiem. Es gribu, lai viss būtu jaudīgāks. Mums jābūt labākiem – nekā Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā. Nevajag mūs salīdzināt ar Bulgāriju, Rumāniju, Baltkrieviju. Protams, ja gribi, lai mēs būtu labākie, tu dabūsi tūkstoti punu un jautājumus – kam tas vajadzīgs, ko mēs te tā? Ko tad mēs! Un tev jāmeklē resursi, par tiem jācīnās.

Vai pirms 30 gadiem spējāt iztēloties, ka tas izvērtīsies tik plaši – būs vēl kalns, vesels komplekss Pārventā, akvaparki?

– Nē! Kad sāktu sarēķināt, cik tas viss maksā, kas tur jāiegulda, liktos, ka tā ir utopija. Bet izdevās! Situācija mainās, un tā rodas arī tādas idejas, kuru agrāk nebija. Piemēram, NATO sporta zāle pie ģimnāzijas ar svarcelšanas zāli tapa, jo vienojos ar aizsardzības ministru Ati Slakteri, ka no kopējām izmaksām apmēram pusi finansēs Aizsardzības ministrija. Noslēdzām līgumu, ka militāristi nāks trenēties bez maksas.

Kalns, Piedzīvojumu parks radās tā – braucu uz darbu pilsētā, un man pretī nāk kravas mašīna, kas ved kaut kur izgāzt grunti. Ostā kaut ko būvēja tai brīdī, un viņi ved uz izgāztuvi novadā. Tur, kur tagad ir Piedzīvojumu parks, bija PSRS armijas atstāta gruvešu kaudze. Izdomāju – kāpēc vest kaut kur, var krāmēt to grunti te un par to iekasēt naudu – tādu pašu kā novadā, bet būvnieki vinnē, jo nav transporta izdevumu. Kalnu un Piedzīvojumu parku mēs izveidojām par to naudu, ko iekasējām par tiesībām gāzt tur grunti, un vēl peļņa bija – 500 tūkstoši eiro. Mēs dabūjām Piedzīvojumu parku un vēl nopelnījām! BMX trase radās, kad Starptautiskā Olimpiskā komiteja pateica, ka BMX būs olimpiskā disciplīna. Sarunājām ar valmieriešiem, kuriem bija lielāka pieredze, viņi uzprojektēja tādu kā Pekinā.

Bet akvaparki radās, jo mēs ap 2000. gadu varējām sākt piedāvāt Ventspili kā atpūtas vietu. Vispirms tapa atklātais akvaparks. Ideju mēs arī noskatījām no zviedriem, jo jūra ir vēsa un ir vējains. Savukārt ziemā tas nedarbojās, tāpēc bija vajadzīgs Ventspils kalibram atbilstošs akvaparks telpās. Tas viss radās evolūcijas ceļā – mēs pie tā visu laiku strādājam, domājam, ko vēl vajag uzlabot.

Cik svarīgi jums bija procesā noskaidrot cilvēku viedokli?

– Tas, ka ir jābūt ikdienas un pamatotai atgriezeniskajai saiknei, ir pamatu pamats pašvaldības darbā. Mums bija urnas, kur cilvēki meta iekšā priekšlikumus, regulāri rīkojām socioloģiskās aptaujas, prasījām, kādi ir labie darbi, kādi neizdarītie, kas būtu jādara, atbildes vērtējām. Visu laiku turējām ļoti precīzi roku uz pulsa par to, ko ventspilnieki domā. Un nevis tā, ka viens atnāk un saka, ka to vajag, bet to ideju mēs pārbaudījām uz ventspilniekiem. Un ventspilnieki arī bija gana aktīvi, socioloģiskajos pētījumos, aptaujās visu noskaidrojām, pārbaudījām. Gājām atbilstoši ventspilnieku vēlmēm.

Vai nav tā, ka cilvēki arī balso ar apmeklējumu? Ja viņi neietu uz sporta objektiem, viņi būtu pateikuši – mums nevajag!

– Precīzi. Kamēr nebija piedāvājuma, nebija pieprasījuma. Bet piedāvājums rada pieprasījumu, un pieprasījums prasa piedāvājumu. Mums likās – uzbūvēja olimpisko centru, vai tad nav, kur trenēties? Pārventā uzbūvēja halli – nu taču ir, kur trenēties! NATO sporta zāli uzbūvēja. Pēc tam man saka – nevar atrast laiku, aizņemtas zāles. Bet tas bija tā – jo vairāk piedāvāja, jo vairāk gāja. Tāpat ar fitnesa zālēm – bija Olimpiskajā centrā, tad to būtiski paplašināja, uztaisīja Pārventā. Tad radās privātās, un tās visas ir pilnas. Tā veidojas tradīcija.

Vai šodien ir gandarījums par to visu?

– Jā, protams. Pats eju basketbolu skatīties, mums viss atbilst visaugstākajiem standartiem – te jebkura komanda var braukt, nav svarīgi, kādā līgā viņi spēlē. Mums ir viss, kā pienākas. Bet – jāsāk modernizēt, citādi atpaliksim.