Par vienu turnīru mazāk

Izšķirošo cīņu ar beļģu Oostendi viesos mūsējie sāka visai labi, taču bija arī jūtams, ka uztraukums traucē rādīt labāko spēli. Tiesa, tas pats sakāms arī par mājiniekiem, un šāda situācijā nedaudz labāk pat izskatījās ventspilnieki. Problēmas sākas ar spēlētāju maiņām – Ventspils treneri jau pirmajā ceturtdaļā gandrīz pilnībā nomainīja starta piecinieku un tam bija pavisam nepatīkams efekts. Oostende ceturtdaļu noslēdza ar izrāvienu 13:1, izvirzoties vadībā 18:9.

Patiesībā viss mačs sastāvēja no dažu minūšu epizodēm, kuras summējot kopā arī veidojās gala iznākumus. Nevar apgalvot, ka beļģi visu maču aizvadīja stabili, bija arī pamatīgi kritumi, diemžēl mūsējie džentelmeniski atbildēja ar to pašu. Piemēram, pirmā puslaika beigās BK Ventspils beidzot atguva vadību, labi spēlēja aizsardzībā, varēja mest brīvu tālmetienu, nedaudz vēlāk arī divus soda metienus, taču neieguva no tā ne punktu. Mājinieki pretī lika divus pustālos, otro iemetot pēdējā sekundē, un atpūtā varēja doties pacilātā noskaņojumā – 31:28.

Otrajā puslaikā arī bija epizodes, kurās vajadzēja lauzt spēles gaitu, taču tā vietā komanda aizrāvās ar individuāliem uzbrukumiem, punktus negūstot un sagaidot brīdi, kad beļģi atjēdzas. Apjukuši šajā brīdī, šķiet, bija arī treneri, jo, neskatoties uz arvien apātiskāko komandas spēli, nebija nedz maiņu, nedz minūtes pārtraukumu. Pēdējās ceturtdaļas sākumā BK Ventspils basketbolisti jau bija piestūrējuši pavisam tuvu bezdibenim, tomēr spēja saņemties pēdējam cirtienam. 14 punktu deficītu izdevās samazināt līdz -6, turklāt mājinieki savā uzbrukumā meta garā, taču trīs ventiņu ielenkumā pie bumbas tika saspēles vadītājs Darels Mičels... Ņemot vērā kopējo spēles gaitu, laikam jau bija godīgi, ka pēdējās minūtēs mums tomēr neizdevās izglābties. Lauzt maču vajadzēja jau krietni agrāk, bet kaut kā pietrūka – rakstura, pacietības, ideju...

No vienas puses, FIBA Izaicinājuma kausā esam tikuši tālu, sākumā nosprausto mērķi pat krietni pārsniedzot, jo sākotnējais uzdevums bija vien iekļūšana Top16. Protams, apetīte rodas ēdot, un ir tikai normāli, ka latiņa tika celta arvien augstāk, līdz pat domām par spēlēšanu Final 4. Arī pēdējo maču savu līdzjutēju priekšā esam uzvarējuši, tā kā kopumā Eirosezona nemaz nebija slikti. Tomēr līdz galam gandarījuma nav, un ne jau tikai tāpēc, ka netikām līdz finālam. Nepatīkamākais ir veids, kādā to izdarījām.

Kad kaut kas nesanāk, gribot negribot sākam skatīties, kā tad bijis pirms tam, un šoreiz pirmais, kas nāk prātā, ir mači, kurus ventiņi citā gultnē ielaida ar vietējo spēlētāju rokām. Šķiet, Guntis Endzels tomēr pārāk respektē amerikāņu leģionārus vai arī baidās no kritikas par labi apmaksātu spēlētāju turēšanu uz soliņa. Ir taču nedaudz dīvaini, ka, piemēram, viens no sezonas pirmās puses līderiem Sauļus Kuzminsks tagad netiek pat pie 20 minūtēm spēles laika. Jā, viņa sniegums nav tik pārliecinošs, kā dažā labā mačā pirms tam, bet kā lai iegūst pārliecību, ja maču pārsvarā nākas vērot no malas? Lauris Blaus? Pēc gadumijas sāka darboties arvien drošāk un pārliecinošāk, bet pēc Brendona Hantera ierašanās tika aizsūtīts tālā rezervē. Protams, viņam būtu jārēķinās ar mazāku spēles laiku, bet kāpēc faktiski vispār izslēgt no spēlētāju rotācijas? Iespējams, cerības tika liktas uz amerikāņu pieredzi un individuālo meistarību, taču šī likme nenospēlēja. Nav jau nekādas garantijas, ka šo maču būtu lauzuši tie, kas spēlēja maz vai nemaz (Artūrs Strēlnieks?), bet vismaz būtu pamēģināts.

Sezona jau vēl nav galā, tāpēc galvenais izdarīt secinājumus un vispirms atcerēties, ka komandā ir vairāk par 6-7 spēlētājiem un, ka nomainīšanai pakļaujas arī leģionāri. Jau piektdien un sestdien ventspilnieki aizvadīs kārtējos mačus LBL čempionātā, nākošās nedēļas nogalē komandu gaida pēdējās Baltijas cīņas, un tad jau atliks tikai svarīgākais – cīņa par Latvijas medaļām.