Pavasarī cīnītos par diviem tituliem

Sarunā ar Ventas Balsi viņš neslēpa sarūgtinājumu, ka šis pavasaris palicis bez izslēgšanas spēlēm, un arī pārliecību, ka komanda tajās būtu gatava rādīt savu labāko sniegumu un pierādīt, ka ir cienīga celt čempionu kausu.

Laikam jau jāsāk ar aktuālāko – kādas ir sajūtas, ka šādi beidzas sezona, un ko domā par komandu kvalificēšanu valsts čempionātā pēc Latvijas–Igaunijas līgas rezultātiem?

– Domāju, ka ar to, kā beidzās šī sezona, apmierināts nav neviens – ne klubi, ne skatītāji. Tieši play-off cīņas ir tās, ko visi gaida visvairāk, tieši play-off dēļ arī basketbolā izmanto teicienu – cāļus skaita pavasarī. Vilšanās ir liela, īpaši mums, jo, lai arī sezona mums ir bijusi diezgan sarežģīta, visi ticējām, ka būsim pilnībā gatavi uz izšķirošajām cīņām un abās līgās cīnīsimies par čempionu tituliem.

Viens no argumentiem, kāpēc VEF pelnījis saņemt titulu, bija 2:0 pret Ogri un Ventspili. Tas ir tāds objektīvs rādītājs?

– Nu, kā jau minēju – čempions jānoskaidro play-off cīņās, taču, ja mēs ņemam par atskaites punktu regulāro sezonu, VEF to uzvarēja pārliecinoši, to nevar noliegt. Tomēr tieši tāpēc ir termins regulārās sezonas uzvarētājs.

Ventspilij regulārajā sezonā ir 0:2 pret Ogri un VEF. Negribētos teikt, ka šīs abas komandas komplektācijas ziņā bija labākas, bet uzvarēt nesanāca. Kas tad patraucēja regulārajā sezonā uzvarēt kaut vai vienu maču no četriem?

– Noteikti vaina jāmeklē pašos. Iemeslus jau var atrast visur kur – grafikā, veiksmē, traumās, neskaidrajā situācijā ar finansēm, bet tas viss būtu tikai attaisnojumu meklēšana. Neizdarījām savu darbu pietiekoši labi un punkts! Tieši tāpēc gaidījām play-off cīņas, kurās varētu likt lietā šo sāpīgo, bet vērtīgo pieredzi.

Komandā bija rezerves, kas ļauj domāt, ka izslēgšanas mačos varēja notikt citādāk un izdotos izcīnīt ko vairāk par bronzu?

– Kā jau minēju iepriekš – noteikti! Tomēr tā arī nekad neuzzināsim, kā būtu bijis, ja būtu bijis.

Eiropas kausa regulārajā sezonā neko labāk laikam jau izdarīt nevarēja un tā nekādus komentārus neprasa, bet kas notika pēdējā mačā? Droši vien piekritīsi, ka komandu līmeņi (tieši komandu, nevis individuālu spēlētāju) neatšķīrās tik dramatiski, lai jau pirmajā puslaikā izveidotos tik iespaidīga rezultāta starpība. Viņu veiksme uzbrukumā nebija tikai pašu meistarības jautājums, lai arī ar cik lielu precizitāti viņi meta.

– Jau pirms pirmās spēles teicu – lai arī viņiem atsevišķās pozīcijās bija atlētiskāki un meistarīgāki spēlētāji, ja spēlēsim un cīnīsimies kā komanda, noteikti varam viņus uzvarēt. Pirmajā spēlē Turcijas komanda nebija gatava tam, ka spēlēsim tik agresīvi, neļaujot viņu mazajiem spēlētājiem veidot spēli. Izdarījām uz viņiem lielu spiedienu. Diemžēl otrajā mačā jau spēles sākumā neizpildījām pašu pirmo un svarīgāko punktu – noņemt pretiniekam pārliecību ar agresīvu komandas aizsardzību. Tā vietā ļāvām izpausties pretinieku līderu meistarībai. Šajās cīņās jāiemācās nogalināt, taktika un meistarība nāk pēc tam.

Pastāv tāds viedoklis, ka Eiropas kausa grupu mačos bija tik zems līmenis, ka tas traucēja novērtēt apvienotās līgas komandu spējas. Sak, ja jau mēs uzvaram visus Eiropā, tad vietējos mačos ņemsim ar vienu kreiso.

– Kas liek domāt par to, ka grupās bija zems līmenis?! Katra uzvara bija smags un mērķtiecīgs sagatavošanās darbs katram pretiniekam. Mums nevajag arī tik zemu vērtēt vietējā čempionāta līmeni – jā, vairs nav dominances, bet vidējais līmenis ir pietiekoši augsts, lai neviena komanda neatļautos uz spēlēm doties nesagatavojusies.

Jau sezonas sākumā nācās domāt par leģionāru maiņu. Kas notika ar Teitu, kurš pārbaudes spēlēs it kā nebija pavisam nemanāms?

– Tā bija komplektācijas kļūda. Ne viņa prasmes, ne – vēl jo vairāk – raksturs neatbilda tam, kādu vēlējāmies redzēs komandas saspēles vadītāju.

Līdz ar to Ventspils leģionāros bija divi pirmziemnieki profesionālajā basketbolā Raiens Luters un Tīdžejs Šortss, bet laikam jau nevar teikt, ka viņi, tāpat arī trešais leģionārs Vess Vašpuns, liktu vilties?

– Puiši progresēja, bija gatavi strādāt un mācīties, bet, protams, bija kvalitātes, kuras vēlējāmies, lai būtu augstākā līmenī. Tomēr mūs ļoti apmierināja viņu cilvēciskās īpašības.

Neprasīšu, no kura spēlētāja gaidīji vairāk, kaut vai tāpēc, ka sezona aprāvās visinteresantākajā brīdī, bet vai kāds pārsteidza pozitīvā nozīmē?

– Domāju, katram spēlētājam sezonas laikā bija izcilas spēles, pat sērijas un tādas, kurās noteikti gaidījām lielāku pienesumu. Tomēr mēs strādājām pie tā, lai pirms pavasara izšķirošajām cīņām mums būtu izveidojusies spēcīga un saliedēta komanda. Lai skaidri zinātu, kuri būs tie kareivji, ar kuriem iesim šajā karā, kuriem varam uzticēties un kuri būs gatavi cīnīties par pilsētu un cits par citu.

Ronalds Zaķis šajā sezonā no tālās distances uzbruka tik bieži, cik, iespējams, iepriekšējās 2–3 sezonās kopā. No kura nāca iniciatīva – viņš atļāvās un tika mudināts turpināt vai pirmais bija treneru aicinājums nekautrēties?

– Līdz tam nonācām darba procesā. Mums bija noruna: ja viņš dara savus tiešos pienākumus – izcīna bumbas, spēlē groza tuvumā un cementē aizsardzību –, drīkst uzbrukt no tālās distances. Protams, bija reizes, kad vajadzēja arī aicināt nedaudz piebremzēt, bet galvenais vienmēr ir, vai tu turpini cīnīties. Jo visu var atstrādāt aizsardzībā – katru kļūdu, katru garām aizmesto vai sasteigto metienu.

Kādas kopumā sajūtas pēc pirmā gada Ventspilī, kas klubam nebija tas vienkāršākais – komanda, kolektīvs, pilsēta, jauna halle un citi līdzjutēji?

– Darbs nebija vienkāršs, to nenoliegšu, bet mans ceļš nekad nav bijis rožlapiņām kaisīts – visur, kur esmu bijis, bija smagi jācīnās, jāsaskaras ar lieliem izaicinājumiem un pārbaudījumiem. Tāpēc nevienā brīdī nenožēloju, ka pieņēmu šo piedāvājumu. Tā bija vienreizēja pieredze – strādāt šādos apstākļos, kaut ko atkal veidot no jauna, iepazīt jaunus cilvēkus, idejas. Mums izdevās izveidot tiešām profesionālu un saliedētu treneru kolektīvu, kur katram bija sava loma un atbildība. To pašu centāmies izveidot komandā, bet šis process nenotiek tik ātri, tāpēc ne viss izdevās uzreiz. Lai gan līdzjutēji un vadība šeit ir ļoti prasīgi, es saņēmu lielu atbalstu no Ulda Boitmaņa un Aivara Lemberga – pat pēc smagiem un sāpīgiem zaudējumiem no abiem kungiem saņēmu cilvēcīgu attieksmi, vienmēr ieklausījās manā viedoklī un vēlēja veiksmi, izdošanos turpmāk. To ļoti augstu vērtēju. Paldies arī Ralfam Pleinicam par doto iespēju.

Savā Facebook lapā rakstīji, ka esi gandarīts par iespēju strādāt Ventspilī, bet zini, ka ir lietas, ko tagad darītu citādāk. Vari kaut ko no tām nosaukt?

– To varu teikt ar šī brīža pieredzi. Pats galvenais – nekad nepazaudēt savu ceļu, pat tad, ja sākumā kaut kas neizdodas. Cilvēkos ir jāieklausās, īpaši pieredzes bagātajos, bet tavs ceļš ir tavs, nedrīkst sākt šaubīties tajā, kam tici. Jāiemācās maksimāli ātri ieraudzīt to, kā motivēt un disciplinēt konkrētos spēlētāju, komandu, jo katram burkāns vai pātaga ir kaut kas cits – un tas ir maksimāli ātri jāatklāj jau pašā darba sākumā.

Pavisam jocīgs brīdis, kad beigties sezonai, tāpēc – vai ir skaidrs, kad tiks domāts par turpmāko? Vai par to jau bijušas sarunas ar klubu?

– Nākotne ir neskaidra. Nezinu, kā citiem, bet es saņēmu ziņu, ka sakarā ar force majeure apstākļiem līgums ir lauzts, tā ka šobrīd esmu bezdarbnieks. Mans dēls mācās Ventspils 1. ģimnāzijā, sievai ir floristes darbs, ģimene ir ļoti iemīlējusi šo pilsētu, tāpēc, cik būs manos spēkos, centīšos šo laiku palikt Ventspilī, līdz būs kāda skaidrība par nākamo sezonu. Šobrīd ar dēlu skrienam krosiņus, mājās pildām fiziskos vingrinājumus, skatos seminārus, noskatos kādu filmu, pierakstu idejas, kas var noderēt nākotnē, lasu. Šī ir sava veida iespēja apstāties un pārdomāt lietas, veltīt laiku kam tādam, kam ikdienā nesanāk.