Jūras vilks saņem atzinību boksā

Jūrmalā aizvadīts svinīgs pasākums, kurā pasniegtas gada balvas cīņas sporta veidos un kurā labākos sumināja sešas Latvijas federācijas – boksa, džudo, cīņas, karatē, tekvondo un sambo. Starp pretendentiem uz balvu boksā bija arī ventspilnieks Aleksandrs Parijenko, kurš šajā sporta veidā ir jau kopš 1972. gada, bet pēdējos desmit gadus arī apkalpo dažādus mačus kā starptautiskās kategorijas tiesnesis. «Oktobrī Krievijas pilsētā Anapā Eiropas čempionātā biju tiesnešu korpusa Latvijas pārstāvis, turklāt turnīrs man sanāca visai veiksmīgs. Tiesāju gan ringā, gan sānos un galu galā biju starp labākajiem, tāpēc tiku nozīmēts arī uz fināliem. Tāpēc arī tiku pie šīs gada balvas, kas, protams, ir ļoti patīkami,» stāsta Parijenko.

Ar boksu viņš sācis nodarboties 7. klasē, kad apmeklējis treniņus pie Marisa Rožkalna, bet pēc tam tie turpināti arī Liepājā, mācoties jūrskolā. Iemesls sporta veida izvēlei bijis pavisam prozaisks – pāris reižu nācies ciest no huligāniem, ar ko nav bijusi vēlme samierināties. «Kad sāku trenēties un jau startēju pirmajos mačos, tie paši huligāni jau mani cienīgi sveicināja un kauties vairs nevēlējās,» smejas Aleksandrs. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pēc ilgas kuģošanas pa tālām jūrām Parijenko nokāpa krastā un viņa ceļi atkal krustojās ar Rožkalnu. Viņš piedāvāja iesaistīties Ventspils boksa kluba dibināšanā, kurā Parijenko vēlāk bija valdes loceklis un viceprezidents.

«Kad Mariss aizgāja, bijām spiesti klubu slēgt, bet, pateicoties tieši viņa ieteikumam, vispār kļuvu par tiesnesi. Tā ka par šo balvu zināmā mērā varu pateikties arī Marisam, gan jau viņš kaut kur uz mākoņa maliņas arī priecājas par to. Tikai žēl, ka pēdējā laikā ar boksu Ventspilī ir pavisam švaki,» atklāj pieredzējušais jūrnieks un boksa tiesnesis. Starp citu, Ventspilī ir pat trīs starptautiskās kategorijas boksa tiesneši, jo tādi ir arī Staņislavs Šapkins un Anatolijs Zaicevs.

Tiesneša karjeras laikā Parijenko bijuši dažādi interesanti gadījumi, jo ne visi vienmēr piekrīt tiesneša vērtējumam, taču viņu vienmēr vairāk interesējusi tieši pati cīņa, nevis tas, kas vēlāk notiek ap to. «Neesmu sieviešu boksa piekritējs, lai gan, ja ringā dodas tiešām augstas klases sportistes, arī tās var būt baudāmas cīņas. Citādi ir, ja meistarības ir mazāk. Tad var tikai priecāties, ka viņām ir cimdi, jo tiešām rodas sajūta, ka sportistes sāktu skrāpēt viena otru, ja būtu tāda iespēja. Vispār ir tā, ka augstas klases bokseru cīņu vieglāk tiesāt ringā, jo viņi tiešām saprot, kas jādara, un māk to izdarīt. Ja līmenis ir zemāks, labāk atrasties sānos, jo ringa tiesnesim nemitīgi jāreaģē uz nepareiziem sitieniem, apķeršanos un citām nevēlamām lietām,» spriež Parijenko.