Ventspilnieki pirmo reizi uzvar 24 stundu autosacensībās Portugālē

Sacensībās AFN 24 Horas TT 2017 Portugālē, kuras norisinās jau 20. reizi, piedalījās 77 komandas, tostarp portugāļu, franču, itāļu, poļu un latviešu ekipāžas.

Kvalifikācijas braucienos Igors Skoks uzrādīja desmito labāko laiku, līdz ar to Latvijas komanda startu sāka no ceturtās starta līnijas. Tā kā 15,9 kilometrus garā trase Portugālē ir ļoti šaura un akmeņaina, bet siltā laika dēļ tā bija arī sausa un ātra, kļūdīties varēja ātri vien un tam sekotu pārsists ritenis vai pat izbraukšana no trases. Par to varēja pārliecināties, kad jau pēc pirmā veiktā apļa remonta zonā parādījās pirmās automašīnas, starp tām arī pirmajā desmitniekā startējošās. 24 stundu sacensības ir komandas cīņa, kur pēc brīvi izvēlētas taktikas katra ekipāža maina pilotu trasē, bet katrs drīkst braukt nepārtraukti ne ilgāk kā trīs stundas. Ja šis noteikums netiek ievērots, komanda saņem sodu un tiek atņemts aplis no veiktā rezultāta.

Pēc stundas brauciena Igors Skoks bija izcīnījis jau sesto pozīciju, bet pēc trīsarpus stundām kopš starta brīža, kad Mitsubishi Pajero trasē vadīja Rūdolfs Skoks, latviešu ekipāža atradās jau ceturtajā pozīcijā. Konkurentu apsteigšana turpinājās, un pēc deviņām stundām, kad boksu zonā uz pilotu maiņu iebrauca Arvis Piķis, ventspilnieki bija izvirzījušies pirmajā vietā.

Šogad cīņa pirmajā desmitniekā bija ļoti spraiga, līderi mainījās nepārtraukti, jo trasē uzrādītais ātrums bija ļoti līdzīgs – visu noteica pilotu pieļautās kļūdas, tehnikas izturība un mehāniķu ātrais un prasmīgais darbs. Pie mazākās neveiksmes un remontu zonā pavadītā laika rezultātu tabulā ātri vien varēja noslīdēt zem pirmā desmitnieka. Tehniska iejaukšanās bija nepieciešama visām ekipāžām, jo tās ir izturības sacensības, kur nākas mainīt arī riepas. Ventspilnieku komanda visas sacensības laikā remontdarbos zaudēja tikai nedaudz vairāk kā 20 minūtes. Braucot ātri un stabili, ventspilniekiem Igoram Skokam, Rūdolfam Skokam un Arvim Piķim ar automašīnu Mitsubishi Pajero izdevās 20 stundu garumā nosargāt trešo līdz piekto pozīciju, pie tam atraujoties no sekotājiem jau četru apļu garumā. Šī attāluma sadeldēšana konkurentiem prasītu apmēram 45 minūtes. Tajā pašā laikā ventspilnieki neatpalika no favorītiem portugāļiem, kuri atradās līderu pozīcijā nepilnu divu apļu attālumā.

Kad līdz finišam bija atlikušas trīs stundas, rezultātu tabulā bija trīs līderi, kurus vienu no otra šķira tikai viens aplis, bet Latvijas ekipāža brauca trešā. Kā jau tas ierasts 24 stundu sacensībās, negaidītas izmaiņas rezultātu tabulā var parādīties ik mirkli, un arī šoreiz pēdējā stundā notika pēkšņs pavērsiens – trasē gandrīz vienlaicīgi tehniskas problēmas piemeklēja divas līderu ekipāžas. Abas automašīnas organizatori ar evakuācijas mašīnām atveda uz remonta zonu, bet pa to laiku latviešu ekipāža jau bija veikusi vairākus apļus un pakāpās uz otro vietu. Vēl bija atlicis braukt nedaudz vairāk kā 20 minūtes, kuru laikā bija svarīgi veikt vēl divus apļus, lai gadījumā, ja konkurentu automašīnām tiktu novērstas tehniskās problēmas un tās atgrieztos trasē, latviešus vairs nebūtu iespējams noķert.

Tajā brīdī trasē brauca Rūdolfs Skoks. Uzdevums bija braukt savā ritmā, pārliecinoši un droši, nesamazinot un arī nekāpinot tempu, lai izvairītos no riskantām situācijām, ar ko Rūdolfs veiksmīgi tika galā. Pirmo reizi 13 gadu laikā, kopš latviešu sportisti piedalās 24 stundu sacensībās Portugālē un Francijā, tika sasniegts augstākā virsotne – pirmā vieta absolūtajā vērtējumā, kopā veicot 118 apļus! Otrajā vietā franču komanda Sadev ORYX, veicot 117 apļus ar bagija tipa automašīnu, bet trešajā vietā itāļu komanda X-Raid Mini John Cooper Works Rally Team, veicot 114 apļus ar Dakāras maratonrallija automašīnu X-Raid Mini ALL4 Racing.

Latvijas sportistu augstākie sasniegumi no 2005. gada līdz 2016. gadam:
2005. gadā 2. vieta (68 ekipāžas) – Andris Dambis/ Igors Skoks/ Māris Saukāns, automašīna OSCar;

2008. gadā 3. vieta (61 ekipāža) – Andris Dambis/ Igors Skoks/ Māris Saukāns, automašīna OSCar24;

2015. gadā 2. vieta (83 ekipāžas) – Igors Skoks/ Rūdolfs Skoks/ Arvis Piķis, automašīna Mitsubishi Pajero.

Pēdējos septiņus gadus Latviju pārstāv ventspilnieku ekipāža Tempo 24H trīs pilotu sastāvā – Igors Skoks, kuram šī jau ir 13. dalība Portugālē, Rūdolfs Skoks un Arvis Piķis (abiem septītā reize).

Igors Skoks: "Šajās sacensībās braucu kopš 2005. gada, un šajā laikā izcīnītas vairākas godalgotas vietas – 2005. gadā otrā vieta un 2008. gadā trešā vieta kopā ar pilotiem Andri Dambi un Māri Saukānu, kā arī otrā vieta 2015. gadā jau ar jauno komandu - kopā ar dēlu Rūdolfu Skoku un mehāniķa dēlu Arvi Piķi. Ja man vaicā, vai pirmā vieta mums bija sasniedzama, tad saku, ka man nebija sajūtas, ka sasniegt uzvaru būtu neiespējami. Katru gadu piedalāmies 24 stundu izturības pasākumā, man tas patīk, es izbaudu braucienu, interesanti ir startēt kopējā barā vienlaicīgi ar tik lielu ekipāžu skaitu, arī starts kvalifikācijā ir ļoti saistošs.

Spāņiem un portugāļiem ļoti patīk autosports, viņiem tas ir asinīs, tās ir trakas tautas. Autosporta fani stāv naktī, sildās tumsā pie ugunskura, lai tikai redzētu, kā garām aizzib automašīnu ugunis. Pirmoreiz šo aizrautību ar autosportu sajutu, kad piedalījos Dakāras maratonrallijā, startējot no Barselonas. Uz visiem ceļiem un tiltiem stāv cilvēku pūļi un māj, un tu saproti, ka tas nav iestudēts.

Ar šīm 24 stundu sacensībām Portugāle apliecinājusi, ka kaut kur nekurienē mazā pilsētiņā Fronteirā var noorganizēt grandiozas sacensības, kur cilvēku pūļi ierodas tās skatīties. Skaists brīdis sacensībās ir salūts. Ir ļoti skaisti, jo tas notiek vismaz trīs vietās vienlaicīgi. Jau kuro gadu es salūta laikā esmu trasē. Braucot to nav laika skatīties.

Visgrūtākais brīdis šogad bija pēdējās 15 minūtes. Tās bija garas... Tajās izšķīrās rezultāts, vai mums būs pirmā vai otrā vieta. Iekšēji cerēju, bet, kad Rūdolfs izbrauca pēdējā aplī, sapratu, ka esam uzvarējuši. Šogad jau sacensību sākumā bija intriga, cik tālu tiks itāļu komanda ar iznomāto “Superauto” – X-Raid Mini Cooper, kuru apkalpoja grūti saskaitāms personāla skaits. Esam 3 piloti, 2 mehāniķi - Agris Piķis, Gunārs Briedis un komandas menedžeris – Iveta Kaminska, kopā tikai 6 cilvēki. Kad apbalvošanā otrās un trešās vietas komandām uz pjedestāla stāvēja 20 cilvēki, bet mēs bijām tikai 5 (Iveta tobrīd šo mirkli fotografēja), tad tas tiešām parādīja, ka mēs, latvieši – varam!

Paldies Andrim Dambim un Mārim Saukānam, ka viņi pirms 13 gadiem mani uzaicināja piedalīties 24 stundu sacensībās. Tas bija 2005. gadā pēc kopā veiktā Dakāras maratonrallija, kas ir nozīmīga vieta manā autosportista dzīves kalendārā."

Arvis Piķis: "24 stundu sacensībās pirmoreiz piedalījos kā mehāniķa palīgs, kas bija 2006. gadā, bet kā pilots šajās sacensībās braucu no 2011. gada. Nu jau šī ir 14. reize, ja pieskaita 24 stundu sacensības Francijā un Portugālē, kurās esmu braucis kā pilots.

Šoreiz laiks bija sauss un silts, līdz ar to arī trase bija ātra, pie tam 24 stundu laikā tā krasi nepasliktinājās – cik sacensību sākumā pirmo stundu laikā bedres izveidojās, tik arī palika, neprogresēja uz slikto pusi. Visskaistākais brīdis trasē bija saullēkta laikā – kad pie debesīm vēl spīd mēness, visa pamale sāk sārtoties un pamazām parādās saule, bet tu tajā brīdī traucies ar gandrīz 180 km/h lielu ātrumu. Trasi gaismā redzēju tikai dažus apļus treniņa laikā iepriekšējā dienā un no rīta ap plkst. 7, kad uzlēca saule, bet tad gan trasi klāja bieza migla.

Visinteresantākie brīži – braukt aiz kāda no līderiem, izjust viņa ātrumu, pavērot viņa braukšanas stilu, kļūdas vai, tieši otrādi, pielabot savas. Bija situācija, kad, braucot trasē gar boksiem, no tiem izbrauca līdera ekipāža (Nr. 22, kurš jau n-tos gadus ir šo sacensību favorīts, daudzkārtējais uzvarētājs 24 stundu sacensībās gan Portugālē, gan Francijā). Trešdaļu apļa viņš mani centās noķert, turējās aizmugurē, jutu, ka viņš man netiek līdz, bet vēlēšanās mani apdzīt viņam bija ļoti liela. Sapratu, ka labāk un drošāk ir palaist viņu garām, it sevišķi, ja nobraukts bija tikai nedaudz vairāk kā astoņas stundas. Kad viņu palaidu, tādā ātrumā vēl kādu brīdi braucām un panācām komandas Nr. 75 braucēju, kurš arī bija viens no līderiem (sacensību sākumā pirmo stundu noturēja līdera pozīciju, līdz nolauza riteni). Nr. 22 viņu apdzina un tā braucām vēl apmēram pusapli. Nr. 75 pilotu šāda situācija neapmierināja, viņš gribēja būt priekšgalā, ko arī realizēja, apdzenot Nr. 22. Pēc mirkļa 22. ekipāžas pilots palēnināja tempu. Sapratu, ka arī viņam tas bija par ātru. Tā kopā nobraucām kādu stundu, līdz viņš iebrauca degvielas uzpildes stacijā. Šādas situācijas sacensību laikā atkārtojās ik pa brīdim ar kādu no pirmajā desmitniekā esošajiem konkurentiem. Nevienam jau nepatīk, ka viņu panāk. Jāteic gan, ka 24 stundu sacensībās ir jājūt savs temps un jākontrolē situācija, jo jebkura mazākā kļūda draud ar izstāšanos, kā tas notika ar 75. ekipāžu sacensību vidū un pēdējās 40 minūtēs arī ar līderu ekipāžām Nr. 22 un Nr. 1.

Visgrūtāk braukt man bija aiz dīzeļdzinēja mašīnām. Jau tuvojoties tām, kādu mirkli iepriekš pēc smakas jūti, ka kaut kur priekšā tā brauc, bet redzēt neko nevar, jo ir nakts, bet papildus trasi vēl klāj liels, melns izveidojies mākonis. Visemocionālākais brīdis, protams, bija finišs. Kādas 15 minūtes pirms finiša iekšēji jau jūti, ka vajadzētu būt uzvarai, bet ar acīm vēl gaidi apstiprinājumu. Liels paldies Igoram un Rūdolfam Skokam par iespēju piedalīties 24 stundu sacensībās!"

Rūdolfs Skoks: "Šajās sacensībās abi ar Arvi sākām braukt kopš 2011. gada.Šoreiz grūtu brīžu nebija, izbaudīju šo braucienu. Trase salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem šoreiz bija vislabākā. Bedres, protams, bija, bet tās veidojās saudzīgākas tehnikai, varēja braukt ātrāk. Šogad bija silts, pat plus 22 grādi, braucot nespīdēja saule acīs, un pat putniņš bija uzsēdies aizmugurē uz mūsu mašīnas - sildījās un nelidoja prom. Šīs bija skaistas, baudāmas sacīkstes, kuras pagāja ātri.

Visinteresantākais moments – pirmajā braucienā, veicot pēdējo apli pirms maiņas, noķēru līderi, 22 komandu, pīpināju, bet pilots nelaida garām. Pacīkstējāmies tikai vienu apli, jo tad jau man bija jābrauc boksos uz maiņu.

Protams, visatbildīgākais bija pēdējais brauciens, kurā man bija atlicis braukt 2 stundas 40 minūtes. Tā ir liela atbildība, kuru izbaudīju pirmoreiz Portugāles sacensībās. Braucu savā ritmā, brīvi, ik pa brīdim skatījos spogulī, vai netuvojas Nr. 12, jo zināju, ka mums notiek cīņa arī par trešo vietu. Kad līdz finišam bija atlikuši nepilni trīs apļi, pirmo trasē stāvam ieraudzīju Nr. 1, bet pēc apmēram diviem kilometriem malā stāvēja arī tobrīd pirmajā vietā esošais Nr. 22. Nesapratu, kas notiek, zināju, ka līderis ir mums priekšā divus apļus, bet Nr. 1 – pusapli. Braucot nākošajā aplī, ievēroju, ka boksa zonā stāv abas mašīnas un sapratu, ka nu notiek cīņa par 1. vietu. Man pa augumu skrēja skudriņas, dažādas domas galvā, signalizēju skatītājiem, kuri ar saucieniem trases malā mani sveica, bet vēl līdz galam prāts nespēja pieņemt, ka varam uzvarēt. Tikai pusapli pirms finiša man pa rāciju pateica, ka nu esam droši pirmie, jo vairs neviens mani nevar paspēt noķert.

Visemocionālākais brīdis – pirmkārt, finišs, bet, kad piebraucu pie pjedestāla, tas bija tik emocionāli, ka no prieka gribējās kliegt, tik daudz bija sveicēju, kuri nāca un spieda roku, vēlējās kopā nofotografēties. Tobrīd pat prāts neticēja, ka tas tiešām ir realizējies – mēs esam uzvarējuši!"

Visi rezultāti publicēti www.24horastt.pt.